Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. februāris, 2013
Drukāt

Markusa dāvana palika neatvērta


Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Elīna nekādi nespēja noticēt, ka viņai ir paveicies – ar “Laimas” gādību Ziemassvētkus varēs sagaidīt pie saviem mīļajiem. Dēliņš Markuss nav redzēts vairāk nekā gadu, gribējās satikt arī omi un brālēnu.

 

Ceļš uz Latviju šķita garš, sešas stundas Parīzes lidostā vilkās gliemeža gaitā, savu lidmašīnas biļeti viņa bija izpētījusi vai desmitiem reižu. Taču Elīna joprojām jutās kā sapnī – tas nevar būt, ka tā notiek arī ar mani!

 

Vēl prātā pagājušie Ziemassvētki – tie bija ļoti skumji, jo svešumā un bez savējiem. Angļi svētkus svin citādi, paēd pusdienas un sēžas pie televizora, bet dāvanas dala nākamajā dienā, ko sauc par “Boxing Day”, kas latviski jāsaprot kā dāvanu došanas diena. Viss notiek tieši tā, kā daudzreiz skatīts filmās, – bērni kliegdami metas pie dāvanu saiņiem un plēš tos vaļā, nav ne dziesmu, ne dzejolīšu. Latviešu Ziemassvētki tomēr ir skaistāki.

Pilots lidmašīnā ziņo, ka Latvijā mīnus divpadsmit grādu. Dzīvojot Anglijas piekrastē, jau bija piemirsies, ka var būt arī sniegs un sals, bet Elīnai mugurā plāna jaciņa un kājās sandalītes. Uz angļu zemi viņa devās pirms trīs gadiem, toreiz šķita, tikai ciemos pie draudzenes. Kā aizbrauca, tā palika. Arī brālēns Kaspars, kas tajā laikā dzīvoja un strādāja Londonā, mudināja – paliec, ko tu Latvijā darīsi! Darbs Elīnai gan bija – Grobiņas konditorejā “Puķītes”, kur pa naktīm jācep bulciņas, par to mēnesī saņemot 180 latu. Tā varēja eksistēt, nevis dzīvot. Elīna piezvanīja omei un pavēstīja, ka neatgriezīsies, bet dēliņš palika pie Markusa tēvamātes Aizputē. Anglijā viņa dabūja darbu pēc trīs mēnešiem – nu bija jātaisa picas un kebabi, visu, ko nopelni, saņem “uz rokas”, nedēļā maksā kā mēnesī Latvijā.

Pusotru gadu gāja labi, taču ar bosu, turku, radās attiecību sarežījumi un nācās aiziet. Tagad ir darbs Vitbijas viesnīcā par viesmīli, taču tikai desmit stundas nedēļā, tāpēc par dzīvokli maksā valsts. Ziemā nedaudz jāpasēž mājās, jāpaciešas līdz tūristu sezonas sākumam, un tad atkal būšot darba pilnas rokas.

Iepatikusies Elīnai tā angļu mēle. Laikam arī talants uz valodām, jo gada laikā itin labi to apguvusi. Skolā mācītā bija jāatstāj mājās, jo ziemeļjorkšīrieši runā savā izloksnē. Tagad jau latviski grūtāk sarunāties nekā angliski, jo Elīnas draugi ir angļi – ar viņiem vieglāk sadzīvot un labāks kontakts. Visi esot laipni un izpalīdzīgi, pēc darba pasēž pie kafijas, aicina ciemos, kopā iet uz ballītēm, bet neviens gan par Latviju neizprašņā, ja nu vienīgi vecāki ļaudis painteresējas par mūsu kultūru. Gadu viņa mācās koledžā, kad nokārtos eksāmenu, varēs pat Latvijā mācīt angļu valodu.

Vai Elīna atgriezīsies dzimtenē? Pavisam atpakaļ viņa nevēlas – ko te darīs, kur strādās. Dzīvot nav kur – vai pie omes caurstaigājamā istabā uz saliekamās gultas? Lai īrētu dzīvokli, vajadzīgs darbs, bet izmaksas Latvijā, vai, cik kodīgas. Arī visi draugi aizbraukuši uz ārzemēm, palikusi tikai viena māsīca. Pat ciemos nav pie kā aiziet.

Elīnai pilns telefons ar angļu numuriem, tikai daži no Latvijas. Viņa zvana uz Aizputi, taču neviens neatbild. Zvana vēlreiz – klusums.

Laikam gan būs tiesa, ka Markuss pa svētkiem aizvests pie radiem uz Rīgu, tā pirms braukšanas noteica Aizputes vecmāmiņa, kas uz gadu kļuvusi par Elīnas dēla aizbildni, bet Elīnas omei viņa jau kategoriski paziņojusi – tikšanās ar Markusu nenotiks.

Kāpēc? Elīna klusē. Laikam vēstule “Laimai” vainīga, spriež viņas ome, mazmeita arī tā domā. Dēlu viņa grib ņemt pie sevis uz Angliju, taču ne tagad – vajadzīgs stabils darbs un dzīvesvieta. Bērns nav spēļmantiņa, viss jāizdomā pareizi, bet līdz šim daudz kas noticis kā sliktā seriālā. Elīna nav no tām, kas savu dzīvesstāstu gatava izklāstīt visai pasaulei, tāpēc mazliet pukojas par brālēna Kaspara vēstuli “Laimai”. Kam tad patīk, ka baksta acī, nevienam nepatīk. Taču tajā nav nekā nepareiza, viss aprakstīts pat ļoti maigi. Markusa tēvs un vecāmamma ar savu rīcību, Elīnasprāt, dara pāri zēnam. O, uzrakstījāt par mums vēstulē, nu, mēs atriebsimies, nedosim puiku mammai! Elīna cenšas izprast bijušā drauga un viņa mātes rīcības motīvus, balsī sarūgtinājums un skumjas.

Divdesmit sešos dzīves gados Elīnu liktenis nav īpaši lutinājis – meitene agri palika bez tēva un mātes, vēlāk drošu patvērumu nedeva arī attiecības ar Markusa tēvu. Tagad viņai jācīnās ne tikai par izdzīvošanu, bet arī savu bērnu.

Ziemassvētkus Elīna sagaidīja Liepājā kopā ar savu mīļo omi, brālēnu un viņa draudzeni. Bija eglīte, dāvanas. Tikai viens sainītis palika neatvērts – Elīnas dāvaniņa Markusam.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+