Latvijā
Pasaulē

Glika audžumeita Marta alias Katrīna: kritušais eņģelis Krievijas tronī 
5


Krievijas imperatore Elizabete – Pētera I un Katrīnas I meita. V. Eriksena glezna.
Krievijas imperatore Elizabete – Pētera I un Katrīnas I meita. V. Eriksena glezna.
Krievijas imperatore Elizabete – Pētera I un Katrīnas I meita. V. Eriksena glezna.

Turpinot iepriekšējā “Mājas Viesa” numurā uzsākto stāstījumu (sk. rakstu “Ernsts Gliks. Vīrs, kurš pārtulkoja Bībeli” “MV” 20. jūnijā), šoreiz tā centrā būs slavenā Alūksnes mācītāja bērnu aukle un audžumeita Marta, kura apbrīnojamas apstākļu sakritības dēļ kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I. Starp citu, pēc vienas no daudzajām versijām par Martas dzīvi, šopavasar apritētu 330 gadi kopš viņas dzimšanas.

Marta Skavronska (vai varbūt Kraukle, Sakvārna, Skavārna, Skavorodska – viņas uzvārdam, kā arī izcelsmei ir neskaitāmas variācijas), kura ar savu straujo, raķetei līdzīgo izvirzīšanos Krievijas sabiedriskajā hierarhijā savulaik sacēla veselu sensāciju Eiropas karaļnamos, bija neciešami zemas izcelsmes, jaunības plaukumā lāgā neprata ne rakstīt, ne lasīt, turklāt bija ārlaulībā dzimis bērns. Parastos apstākļos jebkurš no šiem trūkumiem izrādītos liktenīgs katrai sociālai karjerai. Tikai ne Martai – vienīgajai sievietei Latvijas vēsturē, par kuru savā Pētera I biogrāfijā vēstījis pats Voltērs, un pirmajai īstajai valdniecei Krievijas vēstures annālēs, kura tika apveltīta ar imperatores titulu.

Raugoties nezināma mākslinieka gleznotajā Krievijas ķeizarienes Katrīnas I parādes portretā, mūsu priekšā ir tumšmataina sieviete ar izliektiem uzacu lokiem un manāmām laika atstātām zīmēm sejā. Varam vien minēt, vai tad viņa vairs atcerējās savas agrās jaunības notikumus, vai varbūt apzināti centās tos nogrūst aiz septiņām atslēgām apziņas slēptākajos nostūros.

Igauniete, lietuviete, somiete…


Martas piedzimšanas un agrās jaunības stāsts ir iegrimis dziļās vēstures ēnās, un visvairāk pie tā vainīga ir viņa pati. Kā savā 1784. gadā klajā nākušajā grāmatā “Travels into Poland, Russia, Sweden and Denmark” norādījis Malboro hercoga kapelāns, mācītājs Viljemss Kokss, “Katrīna un jo sevišķi viņas ieprecētie radi no Pētera puses centās noslēpt viņas zemo kārtu un tādēļ visus dokumentus, kas par to liecinātu, rūpīgi iznīcināja”.

Dažādi autori Martai piedēvē latviešu, lietuviešu, igauņu un somu izcelsmi. Voltērs, smeldamies iedvesmu Krievijas galma oficiālajā versijā, ko par savas priekšteces radurakstiem bija izplatījusi ķeizariene Anna, rakstīja, ka Katrīna I cēlusies no dižciltīgo lietuviešu Skavronsku dzimtas. Tomēr rodas iespaids, ka gandrīz katrs laikabiedrs, kurš kaut par sprīdi bija pietuvojies spožajai galma dzīvei, varēja lepoties ar savu versiju par Martas (daži teic, ka patiesībā viņas vārds bijis Māra) dzīvi.

Pēc vienas no tām, Marta nākusi pasaulē ārlaulībā 1684. gada 5./15. aprīlī Jēkabpilī (Krustpilī). Kad vecāki nomiruši no mēra, viņa kādu laiku dzīvojusi pie savas tantes Annas Marijas Veselovskas Krustpilī un tad jau 12 gadu vecumā nonākusi mācītāja Glika mājās. Pēc citas versijas, viņa dzimusi 1689. gada 5. aprīlī Igaunijā, Rengas ciemā pie Vircjervas ezera (un nevis Reņģē pie Latvijas un Lietuvas robežas). Baumojuši, ka Martas tēvs, iespējams, bijis zviedru armijas pulkvežleitnants grāfs Rozens, jo viņš sniedzis atbalstu mātei un jaundzimušajam bērnam. Kad Marta bijusi trīs gadus veca, māte nomirusi un bāreni pieņēmis audzināšanā Rengas mācītājs. Ar mācītāju Gliku Marta sastapusies, kad viņš ceļojumā iegriezies arī Rengā. Gliks meiteni paņēmis sev līdzi uz Alūksni par kalponi. Viņš gan izglītojis Martu līdzīgi saviem bērniem, tomēr nemācījis ne lasīt, ne rakstīt.

Savukārt pašas Katrīnas laikā galmā baumoja, kas viss noticis pilnīgi citādi – šī versija gan ļoti nepatika pašai Katrīnai, un, par to ieminoties, varēja šķirties no galvas. Pie tās rašanās bija vainojama svešinieku ģimene, kas ieradās galmā Pēterburgā un sauca sevi par ķeizarienes radiniekiem. Tā nu galminieki sāka sačukstēties, ka Katrīnas tēvu īstenībā saukuši par Johanu Rābi un viņš agrāk bijis uzturzinis zviedru armijā. Viņas māte bijusi Rīgas pilsētas sekretāra meita, kura pēc vīra nāves devusies pie radiem uz Rīgu. Tur viņa sastapusies ar prāvestu Gliku, kurš pieņēmis Martu audzināšanā.

Bet, iespējams, viss bija gluži citādi – tā, kā kādā ar 1725. gadu datētā vēstulē rakstījis toreizējais Austrijas sūtnis Krievijā. Ja ticam viņam, Katrīna bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita. Viņas māte, latviete, apprecējusi bagātu zemnieku, un laulībā piedzimuši dēls un meita. Vēlāk Katrīnas pusbrālis atklāti stāstījis, ka valdniece ir viņa māsa, par ko Pēteris I licis viņu apcietināt un nogalēt. Savukārt pusmāsa vispirms no Katrīnas dabūjusi 300 rubļu pensiju, bet tad māsa likusi viņu turēt apcietinājumā trako namā. Tomēr zināms arī, ka, tieši pateicoties Katrīnas I gādībai par saviem brāļiem un māsām, Krievijā radās jaunas grāfu dzimtas – Skavronski, Hendrikovi un Jefimovski, kuri visi līdz ar titulu saņēma arī prāvus zemes īpašumus, valsts amatus vai citus labumus.

Vai tomēr latviete?


Edgars Dunsdofs, arī Hermanis Blese, Nikolajs Vīksniņš aizstāvēja uzskatu par Katrīnas latvisko izcelsmi, par ko it kā netrūkst netiešu liecību. Filoloģiski analizējot viņas radu Skavronsku vārdu, starp vairākiem citiem skaidrojumiem Ernests Blese min, ka šis uzvārds varētu būt vārda “Kovārnis” poliskota forma. Savukārt E. Dunsdorfs šeit saskatīja saistību ar jau pieminēto uzvārdu “Rābe” (alias “Kovārnis”). Tā kā 18. gadsimtā uzvārdi vēl nebija stabili, varēja būt gluži parasta lieta, ka Krauklis kļūst par Rābi vai Kovārni.

Vēl vienu apstiprinājumu Katrīnas latviskajai cilmei var rast arī, pateicoties faktam, ka 1722. gadā Pēteris I lika meklēt sievas radus – zemnieku Skavronski un viņa ģimeni. Katrīnas divus brāļus – Kārli un Teodoru – un viņas divas māsas esot izdevies atrast un nosūtīt uz Pēterburgu (no viņiem arī cēlās jau minētās grāfu dzimtas). Visi esot bijuši zemas kārtas, turklāt zīmīgi, ka Kārlis esot bijis zirgu puisis kādā Kurzemes pasta stacijā.

Literatūrā var atrast minējumu, ka Martas tēvs bijis katolis (par to it kā liecina viņas varbūtējā tēva Zāmuela Skavronska vārds). Par mātes ticību un arī par tautību liecību nav.

Marta nodzīvojusi pie Glikiem 15 gadu. 1702. gadā Alūksnē viņa izdota par sievu zviedru dragūnam Johanam Krūzem. Šīs laulības izkārtojusi Glika sieva Kristīne Emerentija, dzimusi fon Reiterna, dzēšot jūtu ugunsgrēku Alūksnes mācītājmuižā, jo Gliku vecākais dēls Kristiāns Bernhards bija iemīlējies jaunajā kalponē un viņa jau it kā nēsājusi viņa bērnu. Vieni pat teic – laulības nemaz nav notikušas, bet bijusi tikai saderināšanās, citi – jaunais vīrs tūlīt pēc laulībām nosūtīts uz Rīgu. Stāsta arī, ka jau kāzu dienā viņš kritis kaujā. Citās liecībās Krūze gan ik pa laikam atkal parādās vēstures gaismā – it sevišķi, kad Katrīna jau ieņem redzamu vietu valdnieka sirdī un prātā. Viņas nelabvēļi ne velti baumoja, ka Katrīnas un Pētera abas meitas nākušas pasaulē laikā, kad vēl bijis dzīvs Katrīnas pirmais vīrs. Šis apstāklis varēja nopietni apdraudēt viņu tiesības uz troni. Ir arī ziņas, ka 1710. gadā dragūns Krūze esot atvests uz Maskavu krievu saņemto zviedru gūstekņu rindās un pat atpazinis grezni tērpto laulāto draudzeni Krievijas valdniekam pie sāniem. Nezin kāpēc gribas ticēt tiem, kas rakstījuši, ka dzīvi Krūze beidzis traģiski un Krievijai visai raksturīgi – pēc cara pavēles ticis aizsūtīts tālu Sibīrijā pie baltajiem lāčiem, kur 1721. gadā miris.

“…otrs stiprākais vīrs Krievijā” 


Bet kas tad 1702. gadā notika ar jaunlaulāto Martu Krūzi? Pēc versijas, ko piemin K. Vališevskis grāmatā “Peter the Great” un arī N. Vīksniņš, Krievijas armijas ģenerālfeldmaršals Šeremetjevs (tas pats, kurš rakstīja caram, ka “ienaidnieka zemē vairs nav ko postīt”) zinājis, ka zviedri uzspridzinās Alūksnes arsenālu, un uzaicinājis iedzīvotājus paglābties viņa nometnē. Tā arī Ernsts Gliks ar ģimeni un Martu ieradušies pie Šeremetjeva, kurš nosūtījis Glika ģimeni uz Maskavu. Marta krievu armijas virspavēlniekam iepatikusies, un viņš to paturējis par saimnieci. Citi stāsta, ka vispirms viņa kritusi vienkāršu krievu karavīru rokās, bet pēc tam nonākusi pie kāda virsnieka, kuram Šeremetjevs viņu atņēmis kāršu spēlē. Šeremetjeva mājās Martu ieraudzījis Pētera I favorīts Menšikovs, kurš arī sagribējis jauno kalponi sev.

Savukārt Pēterim I tajā laikā bijusi gan oficiālā sieva Jevdokija Lopuhina, kura gan jau kopš 1698. gada bija nosūtīta uz klosteri, gan arī mīļākā (viena no daudzajām) – vāciete, visai godkārīga persona Anna Monsa. Lai pakāpeniski izkonkurētu šo vācieti, Menšikovs nolēmis iepazīstināt Pēteri ar Martu. Liktenīgais vakars pienācis pēc trijiem mēnešiem, kad meitene jau kaut cik bija iepazīstināta ar galma manierēm.

Diezgan skaidri zināms vien tas, ka 1703. gadā Marta jau bija kļuvusi par Krievijas imperatora Pētera I mīļāko. Mērojusi garo ceļu uz Maskavu, Marta – tobrīd jau Katrīna Vasiļevska (tas bija it kā viņas mātesmāsas uzvārds) – kļūst par freileni Pētera I jaunākās māsas Natālijas galmā Preobraženskā. Cars Katrīnu slepus apmeklējis gandrīz katru dienu. 1707. vai 1708. gadā viņa pāriet pareizticībā un no šā brīža viņu sauc par Katrīnu Aleksejevnu (viņas jaunais krusttēvs ir princis Aleksejs, kuram viņa tēvs 1718. gadā parakstīs nāves spriedumu). Tikai dažus mēnešus pēc bērna piedzimšanas 1709. gadā viņa seko valdniekam karagājienā pret Zviedrijas karali Kārli XII un kļūst par liecinieci krievu uzvarai Poltavas kaujā.

Kopumā Katrīna laida pasaulē vienpadsmit (citi teic, ka divpadsmit) bērnus, no kuriem izdzīvoja vien Anna, nākamā imperatora Pētera III māte, viņas pēcteči valdīja Krievijā no 1762. līdz 1917. gadam, un Elizabete, nākamā ķeizariene. Katrīna II gan vēlāk rakstīja, ka Pēteris I “skatījies uz savām meitām un ar viņām arī apgājies kā ar bastardēm”.

Līdz ar citām galminieku sievām Katrīna bija līdzās vīram arī 1711. gada vasarā, kad Pēteris I bija iebrucis Turcijā (tur bija paglābies Poltavas kaujā sakāvi cietušais karalis Kārlis XII) un nonācis līdz Prutas upei. Pēc ilgstošām cīņām līdzās iznīcinošai sakāvei krieviem draudēja miera līgums, pēc kura viņi būtu spiesti atdot Kārlim XII visus iekarojumus Baltijā, izņemot Pēterburgu. Var tikai minēt, kā vēstures rats būtu pagriezies, ja tas būtu piepildījies, tomēr situācija mainījās, un pie vainas bija neviens cits kā Katrīna. Kopā ar vicekancleru Šafirovu viņa devusies pie Pētera I un pierunājusi viņu piekukuļot turku karavadoni Mahometu. Stāsta, ka Marta ziedojusi visas savas dārglietas, un viņas piemēram sekojušas arī galma dāmas. Citos avotos gan Katrīnas personiskie nopelni netiek minēti, toties nosaukta iespaidīga summa, ar ko ticis uzpirkts mantkārīgais turks. Starp citu, vēlāk viņš par Katrīnu teicis: “Viņa turējās kā vīrs. Viņa zināja, cik bezcerīga ir situācija. Viņa mīlēja Pēteri un mīlēja viņa nodomus, viņa bija otrs stiprākais vīrs Krievijā.” Pēteris I pēc gada nodibināja Svētās Katrīnas ordeni, par pirmo tās ieguvēju padarot savu sievu.

Eņģelis cilvēka veidolā


Slepeni par Pētera I sievu Katrīna bija kļuvusi jau 1707. gadā, bet nu varēja domāt par publiskām laulībām. Tās notika 1712. gada ziemā Pēterburgā Īzaka katedrālē. Pēc tam abi pavadīja medusmēnesi, ceļojot pa Rietumeiropu. Apmeklēja Varšavu, Drēzdeni, trīs nedēļas viesojās Rīgā un pēc tam devās uz Karlsbādi. Pēteris esot teicis, ka Katrīna iekarojusi viņu, viņš iekarojis Krieviju, bet nevarējis iekarot pats sevi. Ar savu skaistumu un tikumību Katrīna esot eņģelis cilvēka veidolā.

Senie portreti mūsdienās var sniegt vien aptuvenu priekšstatu par cilvēka vizuālo tēlu. Pēc dažām laikabiedru liecībām, Katrīna neesot bijusi pārāk skaista – tumšā sejas krāsa kontrastējusi ar gaišajiem matiem, tādēļ Katrīna vēlāk tos krāsojusi, kas viņai piestāvējis daudz labāk. Viņas sejas panti esot bijuši parupji, stāvs patukls. Toties viņai piemitusi reta grācija kustībās, un viņa lieliski izskatījusies zirga mugurā. Nelabvēļi galmā gan melsa, ka “pietiek vien uz Katrīnu paskatīties, lai uzreiz būtu skaidrs, ka viņa ir zemas izcelsmes. Kleita, kas viņai bija mugurā, izskatījās kā nopirkta tirgū, jo bija vecmodīga fasona un visa apšūta ar sudrabu un spīguļiem. Pēc tērpa viņu varēja noturēt par ceļojošu vācu aktrisi. Ejot viss uz viņas skanēja, it kā garām ietu apkrauts mūlis.” Toties citi atceras, ka viņa bijusi ne vien skaista, bet arī gudra, apdāvināta, uzņēmīga mācībās, attapīga kā laba padomniece.

“Šo abu kārtas piederības ziņā tik dažādo cilvēku kopdzīve dibinājās ne vien uz kaislu mīlu, bet it sevišķi uz sadraudzību. Nevienam nebija tāds iespaids uz Pēteri kā Katrīnai, kura pati bija īsts pretstats un papildinājums Pētera dabai. Laiku pa laikam Pēteris iekrita pilnīgā apātijā un tad uzreiz sāka trakot (valdnieks slimoja ar epilepsiju. – Red. piez.). Tad viņš bija briesmīgs un visi bēga no viņa. Vienīgi Katrīna palika, samīļoja lielo bērnu, sarāja, un beidzot atkal uzspīdēja saulīte,” rakstījis vācu vēsturnieks A. Zanders. Bet kāds cits autors liecina, ka Pēterim paticis redzēt Katrīnu sev līdzās. Viņš mēdzis viņai stāstīt par saviem daudzajiem mīlas piedzīvojumiem, par kuriem Katrīna smējusies gluži kā Līvija par Oktaviāna Augusta dēkām.

1724. gada 7. maijā kremļa Erceņģeļa katedrālē Katrīnu kronē par Krievijas imperatori. Nikolajs Vīksniņš, atsaucoties uz Filu Strongu, raksta, ka, gatavojoties svinīgajai ceremonijai, valdnieku pāris trīs dienas gavējis. Īpaši tai Menšikovs bija sameklējis lielāko rubīnu pasaulē, kas svēris četras ar pusi mārciņas. Katrīnas ar zeltu izgreznotais kronēšanas tērps bijis 150 mārciņu smags. Pēc ceremonijas sākusies grandioza uguņošana un dzīres, kurās ēdamais un dzeramais plūdis tādām straumēm, ka – ja sastapuši kādu skaidrā, uzskatījuši viņu par aizdomīgu.

Pēdējos Pētera dzīves gados Katrīna centusies atturēt viņu no pārmērīgas dzeršanas un vardarbības pret cilvēkiem, daudziem šādi izglābjot dzīvību. Tomēr negaidot mākoņi samilza pār pašas Katrīnas galvu. 1724. gada rudenī galmā, kur zemās kārtas ienācējai nekad nebija trūcis ienaidnieku, pēkšņi sāka baumot par viņas romānu ar pašas kambarkungu Villimu Monsu, kurš turklāt bija padzītās Pētera I mīļākās Annas jaunākais brālis. Monsu apsūdzēja visādos noziegumos – kukuļdošanā un ņemšanā, finanšu mahinācijās – līdz viņš spīdzināšanā visā atzinās un piedevām vēl – arī intīmās attiecībās ar valdnieci. Monsu sodīja ar nāvi, un arī pašas Katrīnas situācija kļuva visai nedroša, jo Pētera I trakajai greizsirdībai nu bija dota pilna vaļa.

Imperatores tronī


Stāsta, ka pēdējos valdnieka dzīves mēnešos abi neesot sarunājušies, un neviens nevar pateikt, kā viss būtu beidzies – iespējams, Katrīna savu mūžu būtu beigusi klosterī vai arī būtu pat noticis kas sliktāks, ja Pēteris pēkšņi nebūtu nomiris no smagas saaukstēšanās.

Nevēloties zaudēt bijušo ietekmi, Krievijas jaunā aristokrātija ar Menšikovu priekšgalā parūpējās, lai Katrīna mantotu troni. Pēteris I bija nomiris, neatstājot skaidrus norādījumus par troņmantnieku, tomēr netrūka to, kuri uzskatīja, ka tituls pienāktos ar nāvi sodītā prinča Alekseja dēlam Pēterim, kurš gan bija vien deviņus gadus vecs. Senāta sēde, kurā vajadzēja izlemt svarīgo jautājumu, sākās, uz to ierodoties mirušajam valdniekam uzticīgā Preobraženskas pulka virsniekiem. Viņi izgāza durvis un atklāti piedraudēja, ka “sadauzīs galvu katram vecajam bajāram”, kurš atļausies vērsties pret viņu “māti Katrīnu”. Bijušo alūksnieti vienbalsīgi izsludināja par ķeizarieni. Stāsta, ka šajā vēsturiskajā stundā viņai bijusi mugurā melna atlasa kleita.

Katrīnai bija lemts valdīt vien divus gadus, un arī tad viņas vara nebija pilnīga. Par to parūpējās “Pētera gvarde” ar Menšikovu priekšgalā, kļūstot par noteicējiem valdnieces jaunizveidotajā Augstākajā slepenajā padomē. Krievu vēsturnieks S. Solovjovs vēlāk rakstīja, ka “Pētera laikā Katrīna staroja nevis ar savējo, bet no dižena cilvēka aizgūtu gaismu. Viņas situācija, bailes par nākotni visu laiku turēja viņas fiziskos un garīgos spēkus pastāvīgā sasprindzinājumā. Taču, kad milzis bija satriekts, arī vārgais augs tika nospiests pie zemes.”

Tomēr vēsturē Katrīna iegājusi kā tautā visai cienīta valdniece (viņa neatteikusi nevienam lūdzējam), kura savas inteliģences un iespēju robežās centās turpināt vīra iesākto. Viņas laikā Krievija noslēdza savienību ar Austriju, darbu sāka Krievijas Zinātņu akadēmija (pavēli par to parakstīja jau Pēteris I), tika organizēta Beringa ekspedīcija. Katrīna mūžībā aizgāja 1727. gada 16. vai 17. maijā, pēc laikabiedru liecībām, ieslīgusi dziļā depresijā, jo nevarējusi aizmirst savu “mīļoto vīru”. Citi gan uzskatīja, ka valdnieces veselību drīzāk iedragājusi aizraušanās ar nepārtrauktām ballēm, vīniem un ēdieniem. Tomēr pastāv arī pieņēmums, ka viņa noindēta, jo vecās bajāru dzimtas šādi cerējušas pārņemt varu.

“Viņi visi bija dzērāji un muļķi”


Daži pētnieki (Ernests Blese, Nikolajs Vīksniņš u.c.) uzskata, ka ir pamats teikt, ka Katrīnas laikā un arī vēlāk Krievijas cara galmā dzīvojuši ne mazums vidzemnieku, varbūt pat izbēguši zemnieki. Par to netieši liecina Katrīna II, atmiņās par princesēm Elizabeti un Annu rakstot, ka “no pašas maigākās jaunības viņām bija tikai somu kalpones (uzskata, ka Katrīna II jauca Vidzemi ar Somiju, vidzemniecisko ar somisko. – Red. piez.).”

Ķeizariene dažādos veidos ir palīdzējusi saviem radiniekiem, no kuriem daži Krievijā ieradušies jau drīz pēc viņas, bet citi tika speciāli sameklēti. Katrīna II savā spriedumā par kronētās vārdamāsas radiem gan bija nesaudzīga: “Viņi visi bija dzērāji un muļķi, un viņiem visās vietās un lietās spīdēja cauri viņu zemā izcelšanās.” Īsta zvaigžņu stunda viņiem iestājās kronētās māsīcas Elizabetes laikā. Mazāk paveicās Glika radiniekiem, tomēr arī viņiem ar Katrīnas atbalstu izdevās izveidot labas “partijas” un karjeru Krievijā. Ar pašu Gliku Katrīna gan nekad vairs nesatikās, toties viņa atraitnei piešķīra 300 rubļu pensiju gadā.

“Viņa ilgi bija brīnums šajā pasaules daļā, un visā viņas dzīvē izpaudās viņas gudrība, iedziļināšanās un tādas spējas, kādām grūti atrast paralēli,” tik cildinoši par Katrīnu I rakstījis Džons Motlijs, kura spalvai pieder 1757. gadā klajā nākusi Krievijas impērijas vēsture. Droši vien viņa teiktajā netrūkst pārspīlējuma, tomēr interesanti apzināties, ka ar Latviju bijuši saistīti arī šādi neordināri, pasakai līdzīgi likteņi.

… un vēl dažas versijas 


“Ogres tuvumā pirms vairāk nekā 200 gadiem atradušās labi koptas dzimtsļaužu mājas “Mazie zaldāti”. Šajā mājā piedzimusi meitene Marta, kuras rokas vēlāk veidojušas varenās Krievijas likteņus.”

“Ogres Ziņas”, 1935. gada 29. maijā.

“Domā, ka tieši Višķos, nabadzīgā zemnieku būdiņā dzimusi vēlākā Krievijas ķeizariene Katrīna I. Viņas tēvs bijis Latgales zemnieks, kas miris, Katrīnai mazai esot. Un labi, ka tā, jo vēlāk, grāfa vai kņaza kārtā iecelts, viņš nebūtu juties tik laimīgs kā dzimtenes sētā.”

“Daugavas Vēstnesis”, 1939. gada 27. jūnijā.

Imperatore Elizabete – otra latviete Krievijas tronī (1741 – 1762)


Katrīnas I un Pētera I meita Elizabete ieguva troni 32 gadu vecumā un iegāja vēsturē kā izslavēta skaistule un modes dāma un vēl vairāk – kā visa vāciskā un it sevišķi prūsiskā nīdēja. Bijusi labsirdīga, bet esot iedegusies dusmās, rūpējusies par savu padoto labklājību. Krāšņi ģērbusies un mainījusi tērpus sešas reizes dienā. Par Elizabetes princeses dzīvi imperatore Katrīna II atmiņās teikusi, ka “viņas miesiskais skaistums un iedzimtais slinkums ļoti sabojājuši viņas pirmatnējo raksturu”. Dzīves pēdējos gados viņa “nezinājusi cita līdzekļa šīs garlaicības novēršanai kā vienīgi, cik iespējams vairāk gulēt”.

Elizabetes valdīšanu vēsturnieki tomēr mēdz raksturot arī kā stabilitātes un zināmas labklājības laikmetu, kad bijusi jūtama prieka un laimes izjūta, kas ir tik reta Krievijas vēsturē. Viņas laikā krievu armija ieņēma Berlīni un iecēla tur savu gubernatoru.

LA.lv