Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. decembris, 2014
Drukāt

Martā Rīgā uzstāsies Jans Tīrsens

Publicitātes fotoPublicitātes foto

6. martā “Palladium” koncerzālē kopā ar pavadošo grupu uzstāsies franču multiinstrumentālists un komponists Jans Tīrsens (Yann Tiersen). Iespējams, ka daļai publikas viņa vārds ir mazāk pazīstams nekā viņa sacerējumi, no kuriem zināmākie ir sapņainas melanholijas caurstrāvotie akordi romantiskajai komēdijai “Amēlija” (ar piemīlīgo Odriju Tatū galvenajā lomā) un traģikomēdijai “Good Bye Lenin”.
Tai pašā laikā Tīrsens nav tikai kinomūzikas komponists, vai, pareizāk sakot, tā ir sagadījies, ka viņa sacerējumi tik dziļi papildinājuši konkrēto filmu vēstījumu, ka dažos gadījumos pat aizēnojuši pašu kinolenšu panākumus.
Salīdzināts ar Filipu Glāsu un Maiklu Nīmanu (dažkārt pat dēvēts par gallu Maiklu Nīmanu), Jans Tīrsens neapšaubāmi ir viens no mūsu gadsimta izcilākajiem un oriģinālākajiem komponistiem, kura daiļrade nav tikai smalku mūzikas gardēžu ēdienkartē.

Lai arī kādā intervijā Jans Tīrsens uzsver: “Es neesmu komponists un man patiešām nav nekādas klasiskās [muzikālās] izglītības”, tā tomēr ir koķetērija. Jau 4 gadu vecumā mazais Jans iemācās spēlēt klavieres, un, sasniedzot 6. dzimšanas dienu, ķeras pie vijoles apguves. Vēlākos gados viņš iegūst klasisku izglītību Rennas, Nantes un Boloņas mūzikas akadēmijās.
Mācoties Rennā, viņam izdodas redzēt tādu grupu kā “Nirvana”, “Einstürzende Neubaten”, “Nick Cave and The Bad Seeds”, “The Cramps”, “Television”, “Suicide” u.c. uzstāšanās. Iespējams, ka to ietekmē pārsvaru ņem pusaudžu maksimālisms: būdams 13 gadu vecs, Jans salauž savu vijoli, iegādājas ģitāru un dibina rokgrupu. Tās mūžs gan nav ilgs, un drīz vien Tīrsens atkal ir viens.

Tā vietā, lai meklētu jaunus domubiedrus, viņš iegādājas skaņu pulti un 8 celiņu magnetofonu. Eksperimentējot ar sintezatoru, sempleri un bungu mašīnu, top pirmie Jana Tīrsena ieraksti. Meklējot iedomāto perfekto skaņu, viņš noklausās “tonnām dažādas mūzikas” un, neatradis meklēto, nonāk pie secinājuma, ka “var taču paņemt draņķa vijoli un radīt to pats”. 1993. gada vasarā, izmantojot ģitāru, vijoli un akordeonu, top aptuveni 40 sacerējumi, kas drīz pārvērtīsies Jana Tīrsena pirmajos divos albumos. Pats autors to nodēvē par “muzikālo anarhiju”, jo viņš neesot sekojis klasiskajiem kanoniem, bet gan intuīcijai un savam iekšējam redzējumam.

1995. un 1996. gadā ar 6 mēnešu atstarpi iznāk pirmie Jana Tīrsena albumi “La Valse Des Monstres” un “Rue Des Cascades” (īsu sacerējumu kolekcija, kas radīta ar spēļu klavierītēm, klavihordu, vijoli, akordeonu un mandolīnu). Sešus gadus vēlāk režisors Žans Pjērs Ženē izvēlas dažas no šīm kompozīcijām savai topošajai filmai “Amēlija”. Līdz ar papildu oriģinālsacerējumiem šis Tīrsena materiāls kļūst par drīz vien pasaules slavu iemantojušās filmas mūziku.

Tai laikā arī paša mūzikas autora albumi jau guvuši vērā ņemamu atpazīstamību. 1998. gadā iznākušais albums “Le Phare” saņem sajūsminātu kritiķu atzinību (Tīrsens tiek dēvēts par vienu no jaunā gadsimta oriģinālākajiem un vadošajiem komponistiem) un kļūst par komerciālu veiksmi.
Nākamajos albumos viņš sāk sadarboties ar virkni pazīstamu mūziķu un solistu: orķestri “Synaxis”, Lisu Džermano, Nīlu Hanonu (“Divine Comedy”), Džeinu Birkinu, Elizabeti Freizeri (“Cocteau Twins”), Stjuartu Steiplu (“Tindersticks”) u.c. Šī gadsimta vidū Tīrsens uzsāk koncertus ar stīgu kvartetu un pat pilnu simfonisko orķestri.
“Amēlijas” pasaules slava likumsakarīgi padara arī tās mūzikas autoru pieprasītu kino aprindās. 2003. un 2008. gadā uz ekrāniem parādījās traģikomēdija “Good Bye Lenin!” un drāma “Tebarlijs”, kurām mūziku, šoreiz jau speciāli, sarakstīja Tīrsens.

Pats jaunākais Jana Tīrsena veikums ir albums “Infinity”, kurš iznāca šogad. Rīgā Tīrsens uzstāsies ar pavadošo grupu 5 cilvēku sastāvā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+