Sports
Ziemas sports

Martins Dukurs: Rūdījums, veiksme, pieredze – tas viss palīdzēja0


Martins Dukurs ar savu sesto pasaules čempiona trofeju.
Martins Dukurs ar savu sesto pasaules čempiona trofeju.
Foto: AP/SCANPIX/LETA

Sestā zelta medaļa pasaules čempionātā Martinam Dukuram sarūpējusi ļoti spilgtas emocijas, jo ceļš pēc tās bija sarežģīts. Plašajos eksperimentos viņš pat esot apmaldījies, taču atkal atradis pareizās formulas un galvenajās sacensībās bija vairāk nekā pārliecinošs, uzvarot visos četros braucienos un labojot gan trases, gan starta rekordu.

Ja tavu sezonu salīdzina ar kardiogrammu, tad vesela cilvēka ainu diez vai ieraudzītu – augšā, lejā. Kā tu raksturo notikušo?

Martins Dukurs: Piekrītu, bet mērķis arī bija īpaši neiespringt par rezultātu. Latvijas Olimpiskajā vienībā vienojāmies par individuāliem kritērijiem, cīņu par Pasaules kausu ziedojām tehnikas testēšanai – katrās sacensībās braucu ar citādām sliecēm, sākumā bija arī citas kamanas. Bet par daudz bija mainīts, tāpēc nācās grūti noorientēties, kas īsti nestrādā – pa vienai lietai metu nost un mēģināju saprast. Beigās nonācu pie kopsaucēja un uz Ziemeļameriku devos ar konkrētāku vīziju.

Paņēmi vecās kamanas?

Kamanas no 2016. gada, kas bija kā starpposms, ar tām man labi gāja Vistlerā. Toreiz es tās noliku malā, jo sāku braukt ar citām un patika. Šīm rāmis ir agresīvāks, atsperīgāks, bet man patika mierīgāks. Konkrēta iemesla norakstīt nebija, jo četrās sacensībās izcīnīju četras uzvaras, bet togad Īglsā bija pasaules čempionāts. Pamēģināju abas, un otrās simpatizēja vairāk.

Cik tev ir tādu variantu garāžā, pie kuriem jebkurā brīdī vari atgriezties?

Pašlaik ir trīs braucamas kamanas, kuras var paņemt jebkurā brīdī. Vienā brīdī bija sešas, un es sāku apmaldīties, tāpēc atstāju simtprocentīgus variantus, par kuriem zinu, ka tie strādā. Kamanas, ar kurām nobraucu sezonas pirmo pusi, tagad ir pārtaisītas – to izdarījām Ziemassvētku pauzē, bet nebija laika notestēt, negribējās atkal sajūtas pazaudēt. Tagad atvilkšu elpu, nākamnedēļ Siguldā atkal mēģināšu, un no tā lielā mērā būs atkarīgs virziens, kādā iesim, gatavojoties nākamajai sezonai.

Pirms sezonas tev plānā bija ierakstīta vieta astoņniekā pasaules čempionātā un sešniekā – Eiropas čempionātā. Abos kļuvi par čempionu. Tā bija piesardzīgā prognoze?

Individuālais plāns tāds bija uzlikts. Redz, Eiropas čempionātu pārcēla no Kēnigszē uz Īglsu, tur ir riktīga starta trase, padodas, patīk, esmu uzķēris, kāda tehnika tur skrien. Viss salikās, un, jāatzīst – fantastisks skaitlis, lai gan es neiespringu, ka tur noteikti vajag pirmo vietu. Tomass nestartēja Leikplesidā, aizbrauca trenēties uz Vistleru, bet es pateicu, ka negribu, man tā trase īpaši neiet pie sirds, ar tā brīža braucieniem man tur nebija ko darīt.

Līdz Vistlerai viss gāja pēc plāna, vai pats sāki šaubīties, kas ir kas?

Bija šaubas, jo vienā brīdī nesapratu, kas īsti neiet. Tik daudz kas mainīts, un nolēmām soli pa solim mest nost – vispirms kamanas, tad atlika tikai slieces, un sāka rasties konkrētākas vīzijas. Man patika tas, ka visu sezonu laiks bija auksts – ar to vienmēr ir problēmas, bet tagad varēju aukstā laika slieces notestēt un Vistlerā jau uzreiz zināju, kuras iet.

Vai Leikplesidā startēji arī tāpēc, lai Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā iekļūtu trijniekā?

Nē, par to pilnīgi nedomāju. Sportiskais azarts parādījās nākamajā posmā Kalgari, kur pēc pirmās dienas redzēju, ka varu ieķerties, bet otrajā uzliku pilnīgi svaigas slieces, ar kurām pat nevienā treniņā nebiju braucis. Pilnīga avantūra.

Tad pienāca pasaules čempionāts, un tu konkurentus kā bērnus izskoloji visos četros braucienos.

Ja godīgi, pats esmu pārsteigts. Citi kļūdījās, man bija stabili braucieni, labs starts, slīdēja neslikti. Redz – tik daudz arī vajag. Daudzi pēc tam nāca apsveikt un teica, ka kaut ko tādu nebija gaidījuši, šķitis jau, ka mani laiki pagājuši. Katrā ziņā vairāk bija rēķinājušies ar korejieti Junu.

Ievēroji apbalvošanā, ka starptautiskās federācijas prezidents Ivo Feriāni tavā priekšā noņem cepuri?

Jā, viņš arī teica: tu nekad nepadodies, man jau šķita, ka ar Koreju viss beidzies. Biju pārsteigts. Novērtējums ir vajadzīgs, un, kad tā notiek – patīkami. Tikai pēdējā treniņa braucienā īsti uzķēru trasi, jo iepriekšējos zuda ap divām trim desmitdaļām katrā. Pēdējā treniņā vienpadsmito virāžu izdomājām mazliet citādi braukt, un aizgāja. Ja nebūtu atkodis – cauri būtu. Rūdījums, veiksme, pieredze – tas viss palīdzēja, tāpat komandas darbs, kopīgi domājot, ko mainīt, ko citi tur dara, un izpīpējām. Tā bija jau galējā versija.

Ko tev emocionālajā ziņā nozīmē sestais pasaules čempiona tituls?

Svarīgākais ir nevis tas, ka trešais vai sestais, bet gan tas, ka ļoti grūts. Trase sarežģīta, tāpat visa sezona, arī tā pirms olimpiskajām spēlēm. Liels gandarījums, viens no lielākajiem tituliem. Protams, pirmais vienmēr paliek atmiņā, kad psiholoģiski bija ļoti grūti, un šoreiz arī, jo var visu “nočakarēt” no pirmās līdz pēdējai virāžai. Izsēt divas trīs desmitdaļas vispār ir nieks, vienā treniņā izsēju pat astoņas, tāpēc arī pirms pēdējā brauciena nebija sajūtas, ka varu teikt – hop! Vajadzēja ļoti mobilizēties. Žēl Tomasa, jo viņam bija iespēja sasniegt augstāku vietu par piekto, bet tāds ir sports.

Kā izskaidro to, ka pēdējā braucienā sasniedzi starta rekordu?

To nevaru izskaidrot, pats esmu ļoti pārsteigts. Vistlerā nav mans starts. Laplaņā un Kalgari tas man parocīgs, bet Vinterbergā, Pārksitijā un Vistlerā – ne. Tur jāskrien ar spēku, un labi rezultāti ir tiem, kam vieglas kamanas, bet man tās piecus sešus kilogramus smagākas nekā dažam konkurentam. Jāpasaka paldies Miham (Mihailam Arhipovam). Kamēr citiem Vistlerā bija komandu braucieni, mēs palikām Kalgari un sirsnīgi pastrādājām, tas bija ļoti vērtīgi. Trāpījām desmitniekā.

Bet pērnvasar fiziskā darba apjoms nebija tik liels kā iepriekšējos gados.

Tas sanāca traumas dēļ, jo man izoperēja celi, un samainījām vingrinājumus, aizgājām citu ceļu. Tas deva rezultātu, sākotnēji bijām pārsteigti, palielinājām apjomu, un efekts bija vēl lielāks. Sapratām, kas tam apakšā.

Lēkt nākamajā ziemā vēl pāragri, bet virziens paliek – eksperimentēsi sezonas gaitā un trumpjus izvilksi galvenajās sacīkstēs?

Noteikti. Lai ideāli sagatavotos katrām sacensībām, vajag ļoti daudz spēka, un manos 34 gados tas nav pareizi. Labāk mēģināt attīstīties un izmantot laiku lietderīgi, domājot par tehnikas attīstību. Šogad trešā vieta Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā iznāca negaidīti, nebiju domājis, ka būšu tam tuvu.

Vai tēvs visu sezonu bija ar jums?

Tā kā vairāk testējām un arī darbs pie tehnikas bija lielāks, viņš gribēja būt klāt. Arī tas iedeva savu bonusu, ļoti daudz cilvēku stāv aiz šīm uzvarām. Visiem liels paldies. Ziemassvētkos visu laiku pavadījām strādājot, man tās slieces, ar kurām uzvarēju Vistlerā, nosacīti bija brāķis. Nedēļu no vietas drāzām, kamēr tās sešas slieces atdzīvinājām. Šoreiz atmaksājās, par to prieks. Sākumā gribēju atmest ar roku, sak, nekā te nebūs – nekad slieces nav gājušas, kad atdzīvinātas, bet citu variantu īsti nebija, laika arī nebija, tāpēc nolēmām taisīt. Labi, ka mani pierunāja, jo es būtu licis malā.

Vai paguvāt arī atzīmēt triumfu?

Nesanāca, jo vakarā bija milzīgs nogurums. Vietējie latvieši aicināja pasvinēt, sākumā piekritu, bet tad atvainojos, ka nav spēka. Gribu visiem pateikt milzīgu paldies. Viņi ir labā nozīmē traki – atrada ceptuvi, kurā leitis cep rupjmaizi, un sūtīja mums pa pastu, veda mūsu kamanas, brauca uz trasi treniņus filmēt un tur sēdēja no rīta līdz vakaram, allaž gatavi palīdzēt. Gan Kalgari, gan Vistlerā – katrā vietā sava kompānija. Tomasu bija izguldījuši, lidostā sagaidīja un pavadīja. Palīdzēja arī iepriekšējos gados, bet šoreiz par godu pasaules čempionātam bija tā iespringuši, ka brīžiem jau neērti kļuva. Viņi no Vankūveras divas stundas brauca uz Vistleru, vakarā atpakaļ, nākamajā rītā atkal klāt šausmīgi saguruši, cits jau piecos no rīta gājis uz darbu, lai ātrāk tiktu prom. Baigie malači.

Jau drīz dienasgaismu ieraudzīs grāmata “Dukuri. Ledus karaļi dzīvē”. Vai tajā uzzināsim ko jaunu par Dukuru dinastiju?

Būs, būs. Kaut kas arī no pirmsākumiem, kas nav teikts ēterā, īpaši par spiegošanām, kā viss aizsākās, iedeva grūdienu. To daudzi nezina, un, manuprāt, tas ir interesantākais. Spiegošana jau nekur nav pazudusi, visu laiku viens uz otru lūram, cenšamies izvilkt informāciju, pētām statistiku, kurš ar kurām sliecēm brauc. Katrai sliecei ir unikālais marķējums ar cipariem – mēs tos pierakstām, skatāmies trases. Mēģinām saprast konkurentu filozofiju. Lai jauktu galvu, aiznesam vēlreiz nomarķēt un samainīt ciparus, bet gan jau arī citi tā dara.

Vai tev izdevies saprast, ko brits Dominiks Pērsons pērn Phjončhanā bija atradis tik izcilu, ka aizlidoja līdz bronzai?

Saistītie raksti

Grūti pateikt. Es viņu ar nepacietību gaidu atpakaļ, nākamsezon it kā atkal startēšot. Vērošu katru viņa kustību (smejas).

Vizītkarte. Martins Dukurs

* Dzimis: 1984. gada 31. martā Rīgā.

* Skeletonā: kopš 1998. gada.

* Treneris: Dainis Dukurs (tēvs).

* Ziemas olimpiskajās spēlēs: divas sudraba medaļas (2010 un 2014), ceturtā (2018) un septītā vieta (2006).

* Pasaules čempionātos: sešas zelta medaļas (2011, 2012, 2015, 2016, 2017 un 2019), viena sudraba (2013).

* Eiropas čempionātos: desmit zelta medaļas (2010–2019).

* Pasaules kausa izcīņā: kopš 2000. gada uzvarējis 51 posmā un astoņas reizes kopvērtējumā (2010–2017).

* Aizvadītajā sezonā: zelts pasaules un Eiropas čempionātā, trešā vieta Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, posmos 2., 7., 7., 1., 8., 2., 3. un 4. vieta.

* Izglītība: ekonomikas bakalaura grāds Latvijas Universitātē.

* Ģimene: precējies, divas meitas.

LA.lv