Foto – Anda Krauze

Mārtiņš Eihe: Stāstīsim, kā tapa Latvija
 0

Trešās atmodas laikā 1987. gadā ar fantastiskiem panākumiem režisors Valentīns Maculēvičs Valmieras teātrī iestudēja Raiņa “Daugavu”, kurai Mārtiņš Brauns sacerēja nākamo tautas himnu “Saule, Pērkons, Daugava”. 21. martā pēc 25 gadiem Raiņa poēma “Daugava” atgriežas uz Valmieras teātra skatuves režisora Mārtiņa Eihes iestudējumā.

Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Ar šo uzvedumu tiks atklāts 5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls. 
Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi.

 

‒ Kā nākas, ka Blaumaņa festivālu atklājat ar Raini?

CITI ŠOBRĪD LASA

‒ Blaumaņa daiļrade ir kā sazarots krustceļš: tajā satek vācu un skandināvu literatūras tradīcijas, modernās cittautu mākslas iespaidi satiekas ar latviskā koda meklējumiem. No šā krustpunkta tālāk virzījušies gan viņa laikabiedri, gan nākamo paaudžu literāti. Nākotnē būtu interesanti saprast Blaumaņa vietu arī starp tādiem viņa laikabiedriem kā Strindbergs, Čehovs…

‒ Kādas ir jūsu attiecības ar Raini?

‒ Man Rainis saistās ar dzejoli “Kalnā kāpējs”, vienīgo, ko zinu no galvas. Rainis ir lielāks domātājs nekā dramaturgs. Nenoliedzot dzejnieka padarīto, no cilvēciskā viedokļa viņš nebūt nav ceļams uz pjedestāla kā Esplanādē. Pie Māras Ķimeles diplomdarbā iestudējām “Jāzepu un viņa brāļus”, no Jāzepa Nacionālajā teātrī atceros tikai milzīgo raudu mūri, ap kuru viss norisinājās. Jā, lai cik dīvaini tas būtu, atceros nevis izrāžu režisorisko, bet vizuālo vēstījumu, arī milzīgās teltis no zviedru uzveduma kinostudijā. Valentīna Maculēviča slaveno “Daugavu” redzēju videoierakstā, tās iestudēšanas laikā man bija trīspa-dsmit gadi.

‒ Mēdz teikt, ka divreiz vienā upē iekāpt nevar. Kas būs jūsu veidotās izrādes centrā?

‒ Maculēviča “Daugava” nāca kā uzsprādziens ‒ nu tik būs! ‒ (arī Zigmara Liepiņa “Lāčplēsis” tad vēl nebija iestudēts), bet mēs mēģināsim palūkoties, kā tapa Latvija. Protams, saglabāsim muzikālo kvalitāti ar kora “Sōla” palīdzību un pašu Mārtiņu Braunu uz skatuves pie sintezatora. Mūzika ir viena no šīs izrādes lielajām vērtībām. Izrādē veidojam it kā strīda sarunu starp Raiņa poēmu “Daugava” un Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. Leģenda stāsta, ka Rīgas sargi poēmu “Daugava” glabājuši azotē, nēsājuši pie sirds.

Taču ir arī mazāk zināmi fakti. Kamēr te viss vārījās, notika cīņas par mūsu valsti, Rainis kā kundziņš sēdēja Šveicē pie Lugano ezera, un 20. gados pirms mājupceļa viņš poēmai pieraksta ievadu un noslēgumu. Mēs ar aktieriem strīdējāmies, bet man šis nobeigums šķiet kā tāda nodeva, lai viņu, Raini, te pamanītu.

Mēs taču zinām, ka izglītības ministrs un Nacionālā teātra direktors bija iekārojis arī Valsts prezidenta amatu. Pēcāk pierakstītais poēmas nobeigums man nav īpaši tuvs. Tēvs atved bērnus pie “Daugavas”, kur rādās veļi, kas cīnās. Bērni sākumā mūk, baidās, bet tēvs saka ‒ klausieties, un tad nāk atskārsme – jā, tie varoņi esam mēs, latvieši…

Reklāma
Reklāma

Rainis stāsta, kā top Latvijas valsts ‒ atcelta dzimtbūšana, zemniecība plaukst, tad nāk 1905. gads ar muižu svilināšanu, miera laiks līdz Pirmajam pasaules karam, kas atnes arī neatkarīgas valsts iespējas pirmās vēsmas. Vienā pusē dzimst nacionālas valsts ideja, bet otrā kā pretmets ‒ proletāriskais Stučkas noskaņojums ar solījumiem. Bet 
Skalbe jau toreiz diezgan tuvu pietuvojies pašreiz Latvijā notiekošajam. Esam tik garīgi apvēlušies, ka neko vairs negribam mainīt. Kā saka Aigara Vilima varonis ‒ atbalstīšu visas ieceres, taču, ja tas skars mani personīgi ‒ ej prom ar visām savām reformām…

Kas mūsdienās piespiež cilvēkus pamest Latviju? Materiālā labklājība. Ir ļoti grūti atteikties no daudzām lietām ‒ krāsu televizora, mašīnas, lielākas mājas ar līzingu… Kad par to samaksāt vairs nevari, priekšā izvēle: pakot čemodānus vai sākt visu no nulles. Nedomāju, ka lēmums pamest Latviju ir viegls. Bet tas izriet no vēlmes dzīvot labāk, nekā varam. Un tas sākās jau kopš 1990. gada.

Varam vainot pēc kārtas visas valdības, ieskaitot šo, bet neviena no tām neuzņemsies atbildību par mūsu likteņiem un dzīvi. Protams, visi nav vienādi uzņēmīgi, bet mūsu stāsts ir par gatavību doties pēc tā citur piedāvātā lielākā pīrāga. Kas noticis? Kad pārstājām lepoties, ka esam latvieši?

Tikko bija atbraucis Igaunijas premjers. Sacīja, par ko gan mēs bļaujot uz savu Dombrovski? No visām Baltijas valstīm Briselē viņš savai zemei panācis visvairāk no pieprasītā. Mēs esam vienīgie, kas dabūjuši to mazumiņu, uz ko sākumā esam cerējuši, bet latvieši nebeidz lamāties.

Kādā avīzē lasīju, ka astoņdesmit septiņi procenti pasaules iedzīvotāju mūs apskauž par to, kur un kā dzīvojam. Jautājums, ar ko sevi salīdzinām. Patiesībā ietilpstam ļoti nelielajā labklājībā dzīvojošā pasaules daļā. Ja sevi salīdzinām ar Lielbritāniju, tad dzīvojam slikti. Ja salīdzinām ar Ķīnas provincēm vai Latīņameriku ‒ dzīvojam skaistā un pārtikušā zemē.

‒ Kā saka Rainis ‒ saule latvi sēdināja baltas jūras maliņā.

‒ Jā, pasakainā zemē ar četriem skaistiem gadalaikiem, mežiem, ezeriem un jūru. Zemē, kur nav tuksnešu, ja nu vienīgi Zvārdes poligons.

‒ Varbūt aizbraukšanas iemesls ir protests, ka ne visi staigā vīzēs?

‒ Protams, sociālā nevienlīdzība ir liela. Mūsu kapitālisms nav skandināvu, bet mežonīgo Rietumu. Diemžēl to paši pieļaujam. Taču arī pie labumiem cilvēks ātri pierod. Var sākt veidoties situācija, ka vienīgais sociālais garants vecumdienās ir tavi bērni.

Nu un? Kad biju mazs, kopā dzīvojām četras paaudzes. Vecvecmamma mūs pieskatīja, vecmamma gatavoja ēst un strādāja dārzā, vecāki pelnīja naudu. Viss bija labi sadalīts.

‒ Varbūt aizbrauc niknumā par politiskās elites visatļautību, kas parādījās jau starpkaru Latvijas gados?

‒ Skalbe “Mazajās piezīmēs” precīzi apraksta ‒ brauc it kā runāt par Latvijas valsts atzīšanu, kārtot diplomātiskas lietas, bet īstenībā ‒ pēc kurpītēm un jaciņām bērniem. Tādā ziņā visā pasaulē ir vienādi. Atšķiras tikai sabiedrības pieļautā uzdrīkstēšanās latiņa.

‒ Ir, kas jautā pavisam ciniski ‒ robežas vaļā, lata vietā drīz būs eiro, var izpausties visā pasaulē… Kāpēc mums vajadzīga sava valsts?

‒ Jo tas ir vienīgais veids, kā saglabāt latvietību. Klaidā nodzīvojušas trīs paaudzes, un pašreizējā, ceturtā, aizvien vairāk aiziet amerikāņos. Neesam tik spēcīga tauta kā romi jeb čigāni, kas nepazaudē sevi, klīstot pa visu pasauli.

‒ Dzīvos Eiropā pēc pārsimts gadiem viena baltā rase. Kāpēc kādas nezināmas nākotnes vārdā upurēt savu vienīgo dzīvi?

‒ Cik ilgi pastāv latvieši? Divus trīs gadsimtus? Bija prūši, lībieši, vairs nav. Tā ir katra personīgā izvēle, cik tālu aizdomāties par nākotni. Skaistums ir nepārtrauktā mainībā, taču absolūta vienveidība valodā, kultūrā, tradīcijās manā uztverē ir visbiedējošākais.

Šodien neesam krustcelēs kā pagājušā gadsimta sākumā.

Nelaime, ka baidāmies aizstāvēt savu viedokli. Tā ir latviešu lielākā problēma. Esam tik pieklājīgi, ka baidāmies, lai tikai otru neaizvainotu. Tas ļoti daudz ko mūsu valstī nogalina. Kā tāda liga iesakņojusies pieeja ‒ ja mani kāds apšauba, uztveru to kā personīgu apvainojumu. Liela muļķība. Mūsos ir pazudis lielums, prasme neapvainoties par citādu viedokli, nebaidīties kā atzīt savas kļūdas, tā palikt pie savas taisnības.

‒ Kopš esat Valmieras teātra štatā, kas notiek ar jūsu vadīto teātri, kas bijušajā ādas ģērētavā Rīgā mīlēja un šāva krievus, stāstīja par krievu Romeo un mūsu Džuljetu. Kur tagad mīt “Nomadi”?

‒ Manā galvā. Nespējām ar saimnieku vienoties par apkuri. Cik gan ilgi aukstumā dzīvosi… Normāli. Nomadi ir klejotāju cilts. Mums ir ideja par dokumentālu filmu triloģiju. Pirmā bija par Oļģertu Kroderu. Patlaban veidojam līdzīgu darbu par Māru Ķimeli, kurai decembrī būs 70. dzimšanas diena. Trešo vārdu pagaidām neatklāšu. Vasarā rīkosim otro starptautisko ceļojošo teātru festivālu. Jā, domājam, kā pastāvēt tālāk, jo piecas izrādes gadā iestudēt vairs nevēlos. Esi spiests taisīt daudz izrāžu, bet neko daudz jau nenopelni. Esmu absolūti pārliecināts, ka Valsts kultūrkapitāla fondam finansējums būtu jāsaglabā vienīgi neatkarīgajiem teātriem. Valsts dotācijai būtu jānodrošina 80% teātra budžeta un nevis 50 kā patlaban. Tad teātrim nebūtu jāuztraucas par pilnu zāli. Nevienam valsts teātrim publika nav jāizklaidē. Nacionālajam teātrim nav jāiestudē tāds gabals kā “Žurka”. Tam domāti neatkarīgie teātri, kas ar komercizrādēm pelna naudu. Atbalstot izklaidi, valsts kropļo tirgu. Tas ir tikpat aplami kā Paula atļaušanās sacīt ‒ nesaprotu, kāpēc jāatbalsta kultūra, es visu nopelnu pats. Taču Pauls pats nopelna tādēļ, ka viņa mūzika pieder tai kultūras daļai, par kuru milzums cilvēku gatavi maksāt paši. Vasks un Dubra ir tikpat lieli mākslinieki, vienīgi viņu mūzikas cienītāju loks ir muzikāli izglītotāks, bet nelielāks. Taču arī tādai mūzikai jābūt pieejamai, un tieši tādēļ tā pelnījusi valsts atbalstu. Oļģerts Kroders kādreiz sacīja ‒ latviešu tautu nogalināja brīdī, kad radās “Radio 2”. Kā var Nacionālajā radio un televīzijā skandēt šlāgeraptauju, kas nav pat Raimonds Pauls. Samākslotie “koru kari” un dziedošās ģimenes Dziesmu svētku gadā, manuprāt, ir ņirgāšanās par koru mākslas būtību. Ko tādu var pieļaut ierēdņi, kam nerūp tautas izglītība un kultūra. Garīgi “apvēlušies” cilvēki, kā teiktu 
Skalbe.

 

Raiņa un Mārtiņa Brauna “Daugava”

Režisors – Mārtiņš Eihe.

Scenogrāfs – Kristians Brekte.

Kostīmu māksliniece – Kristīne Vītola.

Horeogrāfe – Katrīna Albuže.

Gaismu mākslinieks – Krišjānis Strazdīts.

Video – Gatis Priednieks-Melnacis.

Izrādē piedalās: komponists Mārtiņš Brauns, Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris “Sōla”, diriģents Kaspars Ādamsons.

Lomās: Aigars Apinis (Jūrnieks), Aigars Vilims (Puisis), Ilze Pukinska (Meita), Svetlana Bless (Ruņģis), Mārtiņš Liepa (Labsirdīgais) u. c.

Tuvākās izrādes: 21., 28. martā, 2., 27. un 28. aprīlī.

 

Radošā vizītkarte

MĀRTIŅŠ EIHE, režisors

Dzimis: 1975. gada 4. maijā.

Nozīmīgākie darbi: “Eņģeļi Amerikā”, T. Kušners (Dailes teātris, 2012), “Atmiņu istabas” (“Nomadi”, 2012), “Kauja pie..”, K. Burāne pēc J. Poruka noveles motīviem (Liepājas teātris, 2009), “Brīvība” (pēc Č. Bukovska dzejoļiem, Jaunā teātra institūta projektā, 2007), “Nāves ēnā”, R. Blaumanis (Valmieras Drāmas teātris, 2007), “Medus garša”, Š. Dileinija (Valmieras Drāmas teātris, 2006), “Piektais Hamlets”, dokumentālā filma (“Nomadi”, 2009).