Mārtiņš Pavasaris: Ģimene… starp citu 2
Tā jau dzīvē notiek, ka daži procesi ir svarīgāki un populārāki, bet citi tādi nekādi – lai nu paliek.
Vecā dziesma par vienlīdzīguma elastīgumu, kurš novērojams ik uz stūra. Šodienas Latvijā neapšaubāmas prioritātes ir izshēmot un pārdalīt ietekmes sfēras vecjaunajā valdībā, pienācīgi, kārtējo reizi, izjandalēties Comedy KNAB lietā un Dies’ pasarg – nesacūkot piedurknes pirms vēlēšanām. Protams, ka šādā ballītē visādi dzīves sīkumi kā “airBaltic”, Liepājas metalurgs vai pat Zolitūdes traģēdija, paliek ļoti sekundāri un galmam neinteresanti. Vonnegūta vārdiem sakot – tā gadās. Taču nav arī tik traki, kaut kur pa kluso, kamēr bērniņš vāļājas krustcelēs, kāds mēģina bīdīt jaunus, šķietami nevajadzīgus projektus valstiskā mērogā.
Stāsts par neatkarīgo deputātu Viktoru Valaini, kurš ir viens no Olšteina sešinieka fragmentiem.
Zem šīs saules viņš pagaidām tāds ieroču nesējs vien ir, attiecīgi idejas ietilpst šādos mērogus – mazas, pieticīgas un pieklusinātas. Ja vēl atsaucamies uz 2013. gada 13. novembra skandalozo raidījumu “Suņu Būda”, tad viņa zināšanas pēc Artusa Kaimiņa eksaminācijas izrādījās ļoti pašvakas un vidēji aritmētiskais diez cik lepns vairs neiznāk. Oktobrēns Vulgaris.
Un tomēr, veca paruna zin’ stāstīt, ka arī slotas kāti mēdz izšaut. Pa vidu lielajai smilšu kastei, kur Laimdota Straujuma pārcilā jaunās rotaļlietas, Valainis grib atkārtoti iemest arī savu – likumprojektu, kurš paredzētu lielveikalu darba laika ierobežošanu svētku dienās, tā mērķtiecīgi stiprinot ģimenes struktūru.
2012. gada nogalē šāds mēģinājums atsitās pret betona sienu, taču der atcerēties, ka toreiz Vailainis gāja ekstrēmāku ceļu, aicinot bodes klapēt ciet svētdienās. Lēnām iezīmējot nākotnes politisko jampadraci, šī projekta augšāmcelšana ar liberālāku nokrāsu, nāk taktiski ļoti pareizā brīdī. Rudenī, kad vēlēšanas būs pēc piecām minūtēm un politiķiem pie Ilzes Naglas vai kādas citas knauzerienes būs jāskaita pantiņš, šāda likumprojekta realizēšana vai tā noraidīšana var nākt atpakaļ tīri sāpīgi, neskatoties, ka idejiski tas tāds mazs nieciņš vien ir, taču lielā bilde veidojas tieši no šādiem maziem puzles fragmentiem.
Arī finansiālie bonusi ģimenēm, kuri piešķirti ar 2014. gada sākumu, ir ļoti vāji argumenti, nemaz nerunājot par to, ka tie veidoti pēc principa – ar vienu roku iedevām, ar otru atņēmām.
Bet labi, štrunts ar taktikām, vēlēšanām un vēlmi izsist sev kādu ordeni. Galu galā, ģimene ir pamats visam un augstākas vērtības vai pašmērķa par to nemaz nevar būt. Mēs taču vēl esam cilvēki, ne tā? Un ja esam, un es ticu, ka esam, tad šāds likumprojekts viennozīmīgi ir jāiekļauj jaunās valdības deklarācijā, jo diemžēl lielveikalu pseidokultūra ir riebīgs parazīts, kurš vēl vairāk ārda un samazina ģimenes lomu un tās vērtību kā pasaulē, tā Latvijā. Diemžēl tas velns arī ir tik melns, kādu to mālē, jo veselīgā sabiedrībā šādiem impulsiem no valdības nemaz nevajadzētu nākt, sarežģījumi pašregulētos, bet acīmredzot tiem vajag atsevišķu pantu.
