Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
22. marts, 2013
Drukāt

Martins Šulcs: Es apbrīnoju Baltijas valstu cilvēkus

Foto - EPFoto - EP

Šovasar trīs Baltijas valstis oficiālā Eiropas Parlamenta (EP) delegācijas vizītē apmeklēs EP prezidents MARTINS ŠULCS. Parlamenta prezidents vienmēr atbalstījis Baltijas valstis, jo īpaši Latviju. Tādēļ sarunā pirms vizītes mūsu valstī centāmies noskaidrot, ko īsti viņš domā par Latvijas šā brīža izaugsmi un Eiropas Savienības tālāko nākotni.


 

Martins Šulcs: – Es tradicionāli pievēršu lielu uzmanību Baltijas valstīm. Man kā vācietim ir interesanti vērot izaugsmi valstīs, kas atrodas Baltijas jūras austrumu daļā. Baltijas valstu tautsaimniecībām un politiskajai videi ir unikāla izaugsmes iespēja šajā Eiropas Savienības (ES) reģionā, kur tās atrodas kopā ar Zviedriju, Somiju, Dāniju, ar Vācijas austrumdaļu, ar Poliju un pat ar Krieviju. Tas ir svarīgs ekonomisks reģions, kur Baltijas valstis, godīgi jāteic, fascinē, vērtējot to izaugsmi pēdējos 23 gados. Šai Eiropas daļai ir milzīga iespēja nākotnē kļūt par labklājības un stabilitātes reģionu. Es zinu, ka Baltijas valstu cilvēkiem pēdējos gados bija sevi jāpakļauj nopietniem pārbaudījumiem. Viņi tos salīdzinājumā ar citām ES valstīm izturēja godam. Es apbrīnoju Baltijas valstu cilvēkus, nevis valdības.

Mēs dodamies uz Baltijas valstīm parādīt godu to īstenotajiem milzīgajiem progresa pūliņiem pēdējos 20 gados.

– Vai Eiropas Savienībā patlaban ir pārvarēta ekonomikas un banku krīze? Ko ES ir iemācījusies no pārbaudījumiem?

– Man ir grūti paredzēt. Protams, daļu banku krīzes esam pārvaldījuši, tomēr mums ir jāizveido vienota banku uzraudzība, lai nodrošinātu, ka pagātnē izdarītās kļūdas neatkārtosies. Es atbalstu centrālo uzraudzības iestādi un centrālo banku kā galveno uzraugu. Tas ir mūsu mērķis.

Banku stabilitātei ieguldījām aptuveni 600 – 700 miljardus eiro. Protams, šis ieguldījums bija nepieciešams banku sistēmas sabrukuma novēršanai. Salīdzinājumam – septiņu gadu laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam mums ir piešķirti vien seši miljardi eiro jauniešu bezdarba mazināšanai. Tas ir nepareizs līdzsvars. Dažās valstīs 50% jauno cilvēku vecumā no 18 līdz 30 gadiem ir bez darba un bez perspektīvas to atrast. Viņi cerībā atrast darbu dodas uz citām valstīm, tostarp uz Vāciju, Spāniju, Portugāli un 
Latīņameriku.

Itālijā, Grieķijā, Spānijā, Portugālē, daļēji Īrijā patlaban ir visos laikos visizglītotākā paaudze. Jaunajiem cilvēkiem, kuru vecāki ir ieguldījuši daudz līdzekļu viņu izglītošanā, savā valstī nav ko darīt. Veidojas zudusī paaudze. Jaunieši jūt – intereses par viņiem nav, bet ir rūpes par banku sistēmu.

Lai pārvarētu krīzi, vajag lielāku sociālo taisnīgumu. Labāku stratēģiju, lai līdzsvarotu sociāli nelīdzsvarotu izaugsmi.

Vislielākā problēma ES valstīs ir banku aizdevumu nepiešķiršana mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, nevis darbinieku vai darba trūkums. Mikrokredītu programma mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem samezglojuma risināšanai.

– Latvija nākamajā gadā ir iecerējusi ieviest eiro. Mūsu valstij būs vajadzīgs arī Eiropas Parlamenta atbalsts. Kā vērtējat Latvijas iespējas iestāties eirozonā?

– Jūsu valsts ir veikusi daudz reformu. Es ļoti labi pazīstu jūsu valdības vadītāju Valdi Dombrovski, viņš bija EP deputāts. Mēs ar viņu pēdējos 15 mēnešos bieži esam diskutējuši par šo situāciju. Manuprāt, Latvija patlaban izpilda eiro ieviešanas nosacījumus un valsts varēs ieviest eiro. Es jau sen uzskatu, ka ES būtu vairāk jādiskutē par jaunu dalībvalstu ar stiprām ekonomikām uzņemšanu eirozonā, nevis par to, cik ātri mēs dalībvalstis no tās varam izslēgt.

Latvija ir maza valsts, tomēr tā pārveidojas par stabilu valsti ar augošu tautsaimniecību. Eiro ir iespēja šo tautsaimniecības izaugsmi atbalstīt un samazināt inflāciju, nodrošināt lielāku stabilitāti un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, kas vienmēr rada jaunas darba vietas. Tas rada vairāk sociālo kohēziju un stabilitāti valstī, tāpēc es domāju, ka Latvija iestāsies eirozonā.

Es to atbalstu.

– Notiek diskusija, ka ar maksājumiem Stabilitātes fondā un citiem maksājumiem Latvijas un Lietuvas pensionāri varētu pārāk daudz atbalstīt citas valstis, kas neievēroja likumus. Piemēram, Grieķijas pensionārus. Cilvēki uzskata – šo naudu pareizāk būtu ieguldīt savā valstī, tomēr tā aizplūdīs no viņu valsts.

– Es zinu šo diskusiju. Arī daži Vācijas laikraksti un partijas stāstīja vāciešiem, ka vācieši maksā grieķiem pensijas. Grieķi paši maksā saviem pensionāriem pensijas. Nedrīkst jaukt lietas. Lietuvas un Latvijas ieguldījums būs ES budžetā, nevis Grieķijas pensiju fondos. Nauda, ko grieķi saņem no ES budžeta, ir nauda, kas tiek ieguldīta kohēzijas fondos, lauku attīstībai, tūrisma un pētniecības izaugsmei.

Ar stabilitātes mehānismu banku sistēma saņēma naudu, daļēji arī valsts. Tas bija vajadzīgs, lai palīdzētu Grieķijai pārvaldīt savu parādu un tā izmaksas. Var teikt, netieši valsts budžets saņēma naudu, no tās maksāja pensijas, tomēr īstenībā tā nav. Reāli ar aizdevumu palīdzēja maksāt Grieķijas valstij parādu, lai izvairītos no banku sabrukuma. Ja tas notiktu Grieķijā, tad sekotu domino efekts – vispirms tiktu paralizētas Francijas bankas, tad Vācijas bankas, sekotu Polijas bankas un tālāk sabrukums pārsviestos uz Lietuvas bankām. Šā iemesla dēļ nauda nenonāk pensiju fondos, tā aiziet vienas valsts stabilizēšanai, kas varētu apturēt visas tautsaimniecības sabrukumu. Populistiskiem politiķiem teikt, ka nauda iet grieķu pensionāriem pensiju maksāšanai, ir daudz vieglāk, nekā izskaidrot, ka šis nav tas gadījums, kas ir daudz grūtāk. Es dodu priekšroku vieglai atbildei – nauda neiet grieķu pensijām.

– Vai Eiropas Savienībā ir vajadzīgs stingrāks banku regulējums, tāds, lai bankas neaplaupa nodokļu maksātājus?

– Martā jau apstiprinājām vairākus likumus. Vienoto banku uzraudzību turpināsim pilnveidot. Banku sistēmai ir jānodrošina garantēta naudas noguldījumu atmaksas sistēma vienkāršajiem pilsoņiem.

Nav pieņemami, ka bankas darbojas savu īpašnieku, nevis pilsoņu interesēs. Viens no “Barclay’s” bankas vadītājiem man savulaik teica, ka bankas sabrukuma iemesls bija likumu trūkums, nevis pārāk daudz regulējošo aktu. Es viņam pilnīgi piekrītu.

– Izskatās, ka ziemeļvalstis, Vācija, tātad Eiropas ziemeļdaļa, veidojas spēcīgāka nekā valstis Eiropas dienvidos. Vai veidojas divu ātrumu Eiropa?

– Vērtējot Eiropas ziemeļu un dienvidu daļu, es biju ļoti pārsteigts, ka pēc banku krīzes visaugstākais valsts parāds bija Īrijai. Lielbritānijā, nevis Vidusjūras valstīm ir jārisina šī problēma. Mēs nedrīkstam dalīt ES valstis pēc principa: slinkās un neefektīvās Dienvideiropas valstis un spēcīgās un efektīvās ziemeļvalstis. Pirms deviņiem gadiem saistībā ar straujo tautsaimniecības izaugsmi mēs runājām par Spānijas “tīģeri” un par Īrijas ķeltu “tīģeri”. Spānijai, kad tā iekļuva krīzē, bija mazāks valsts parāds nekā Vācijai. Spānijai bija laba valsts budžeta bilance. Iemesls spāņu problēmām nav šīs valsts cilvēku slinkums, bet gan problēmas banku sistēmā, reģionālo banku spekulācijas ar nekustamā īpašuma burbuli.

Efektīvāka tautsaimniecība un ekonomikas izaugsme ir vajadzīga visām ES valstīm, tostarp Dienvideiropas valstīm, Īrijai, Lielbritānijai. Ir jābūt ļoti piesardzīgam ar šāda jautājuma uzstādījumu.

– Šā gada otrajā pusē ES prezidentūru pārņems Lietuva, kas par prioritāti ir izvirzījusi pārrobežu sadarbību austrumu virzienā. Kā vērtējat šo iespēju?

– Mazās valstis aizvien ļoti efektīvi vada ES. Tādēļ es ar cerību raugos arī uz Lietuvu. Pārrobežu sadarbība ar valstīm uz austrumiem no ES ir mūsu interesēs.

Es lūdzu bijušo Polijas prezidentu Kvašņevski un bijušo Eiropas Parlamenta prezidentu Petu Koksu manā vārdā vadīt misiju Ukrainā, risināt Ukrainas un ES attiecību problēmas, īpaši Jūlijas Timošenko samezglojumu. Šādu lēmumu pieņēmu tāpēc, ka ir pārpratums ticēt, ka Ukraina virzās Krievijas ietekmes virzienā. Ukraina arī nevirzās ES vērtību virzienā.

Uzskatu, ka Ukraina agri vai vēlu vēlēsies lielāku neatkarību, un tas ir ES interesēs. Tātad mums ir iespējami ciešāk jāpiesaista, jāieinteresē sadarbībai šī valsts, tomēr nevaram arī nevērīgi izturēties pret demokrātijas trūkumu Ukrainā. Es esmu Vācijas sociāldemokrāts. 20. gadsimta 70. gados, kad partiju vadīja Vilijs Brants, tika izvirzīts jautājums par komunistu sistēmas maiņu ar dialogu un atbilde bija – jā. Jo vairāk demokrātijas nes diktatūrās, jo tās kļūst vājākas. Lai neveidojas pārpratums, es gan nevēlos salīdzināt Ukrainu ar tolaik notiekošo.

Esmu ļoti norūpējies par Gruzijā vērojamo šīs valsts prezidenta un ministru prezidenta pretnostatījumu. Mēs nevaram pamest Eiropas valsti. ES abas puses ir jācenšas ietekmēt problēmu risināšanas virzienā tik daudz, cik vien tas ir iespējams.

 

Vizītkarte

EP prezidents Martins Šulcs

Dzimis 1955. gada 20. decembrī Hehlrātā, mazā pilsētiņā netālu no Nīderlandes un Beļģijas robežas.

Pēc vidusskolas beigšanas kļuva par mācekli grāmatnīcā, bet 1982. gadā Virselenā atvēra savu grāmatnīcu, kuru veiksmīgi vadīja 12 gadus.

Politisko karjeru sāka 19 gadu vecumā, kļūstot par Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas biedru. 31 gada vecumā viņu ievēlēja par Virselenas mēru – jaunāko Vācijas visvairāk apdzīvotajā pavalstī Ziemeļreinā–Vestfālenē, kura amatā viņš palika 11 gadus.

1994. gadā ievēlēja Eiropas Parlamentā. 2000. gadā kļuva par Eiropas Sociālistu grupas Vācijas delegācijas vadītāju.

Aizraujas ar grāmatām un futbolu.

Sieva ir dārzu un ainavu arhitekte, ģimenē ir divi bērni.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+