Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Marts Kristians Kalniņš: Man slava nav jāpacieš

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Lai gan pirms “Autobusa debesīs” piecpadsmitgades koncertiem satikt MARTU KRISTIANU KALNIŅU ir gandrīz neiespējami, tomēr skrējienā starp “Koru karu” mēģinājumu Cēsīs un simfoniskā orķestra mēģinājumu Rīgā viņam bija neilga pietura mūsu redakcijā. 


 

Brieduma piegarša

– Apsveicu nesenajā dzimšanas dienā! 33 – zīmīgs vecums…

– Godīgi sakot, man tie šķiet tikai cipari. Protams, pēc 30 gadiem nokrīt tāds kā priekškars, caur kuru cilvēks jaunībā skatās uz pasauli, kļūsti piezemētāks un uz dzīves notikumiem jau raugies ar brieduma piegaršu. Tas ir katra paša ziņā, cik vecs vai jauns jūtas. Jo tas ir tik ļoti individuāli. Šis laiks – līdz 45 gadiem – ir aktīvākais cilvēka dzīvē. Bet tu arī vairs neķer, nerauj pirmo, kas ienāk prātā, daudz vairāk pārdomā. Un arī no profesijas, mūziķa viedokļa varētu būt visradošākais. Radošajā ziņā jūtu, ka turpmākie gadi būs aktīvi.

– Un kādi ir brieduma laika dzīves dižie mērķi?

– Visvairāk tie ir saistīti ar mūziku, muzikālo ceļu… Katru gadu atskaties, šķiet – ooo!, cik forši, tas ir izdarīts, un tas ir izdarīts! Dažreiz domā, ko vēl? Bet katru reizi, piepildot kādas muzikālās idejas, tās rada atkal jaunas idejas turpmākajam darbam, jauniem muzikāliem projektiem. Mana ikdiena saistīta ar simfonisko mūziku, ar darbu orķestrī, no tā daudz ko mācos. Pasaule, kas pamazām man atveras, ir folkmūzika, latviešu tautas folklora – tā man ir jauna šķautne, neapgūta, bet mani ļoti interesē to padziļināti izzināt.

– Skaidrs, ka jūsējais ir mūziķa ceļš, ne velti esat piedzimis Imanta Kalniņa ģimenē. Bērnībā no rīta pamosties un dzirdēt tēva jaunās dziesmas, piedzīvot “Turaidas rozes” laiku…

– Ko es atceros? Visvairāk to sajūtu, ka man kā mazam bērnam gribas būt iekšā tajā muzicēšanā. Es jau arī tajā dzīvoju, jo mūzika mājās skanēja.

Atceros, bija reizes, kad “Turaidas rozes” grupa nāca pie tēva mājās un mēģināja. Tēvam bija ģitāra, es to paņēmu un sāku spēlēt. Jutu, ka mazliet viņam traucēju, jo spēlēju sparīgi, tik ļoti gribējās piedalīties. Tas ir nospiedums zemapziņā. Vēlme muzicēt visu laiku ir augusi un augusi, un pieņēmusies spēkā.

Un tāpēc vēlāk sapnis par savu grupu bija loģisks iznākums. Jau kā bērnam patika arī koncertdzīve. Mamma bija “Turaidas rozes” administratore, esmu bijis diezgan daudz koncertos līdzi. Šie braucieni ar “Turaidas rozi” palikuši atmiņā kā notikums. Jā, lai gan tēva mūzika nebūt nav viegla, bet vairākumam klausītāju tā ir tik ļoti uzrunājoša, arī man tolaik sešu septiņu gadu vecumā. Tās melodijas ir dziļi iegūlušas atmiņā.

– Tēvs jau nevarēja nepamanīt jūsu talantu…

– Skatos uz saviem bērniem un saprotu – talantu ir ļoti grūti nofiksēt, tas iespējams vienīgi tad, ja tu ar bērnu nodarbojies un simtprocentīgi seko līdzi viņa talanta attīstībai un interesei par mūziku. Vienalga, kāds ir instruments – vai tās ir klavieres vai oboja, vai sitamie instrumenti, vai ģitāra, bet svarīgi, ka bērnam ir interesanti, ka viņš ar instrumentu nenodarbojas kaut kā pa roku galam. Mans puika var stundu viens pats nosēdēt pie klavierēm, un, kā viņš saka, kaut ko komponē. Aicina mani: nāc, paklausies, ko esmu sakomponējis! Savulaik mans tēvs droši vien juta manas spējas, bet nākamais uzdevums ir piedalīties to attīstīšanā. Manā gadījumā tas vairāk ir mammas un viņas māsas nopelns. Mammas māsa, kura vēl šobrīd ir muzikālā pedagoģe, pamanīja manas dotības un ieteica mācīties mūzikas skolā.

– Kāpēc izvēlējāties oboju? Lasīju, ka tas ir visgrūtāk spēlējamais mūzikas instruments.

– Jā, viens no grūtāk spēlējamiem fizioloģisku iemeslu dēļ – ļoti maza gaisa plūsma un liels spiediens. Oboju man ieteica klavierskolotāja mūzikas skolā, kur astoņus deviņus gadus mācījos pianistos. Klavieru spēlēšanas bāze, kas manī ir ielikta, ir ļoti noderējusi. Un klavieres ir instruments, kas mūziķa vispārējo skatījumu atver daudz plašāk.

– Kā?

– Klavierēm ir ļoti plaša faktūra, ko spēlējam. Nolasīt no lapas kāda cita instrumenta vienu partiju ir stipri vienkāršāk nekā atšķirt klavieru notis un – vienā rokā citi akordi, otrā vēl citi, liels treniņš, bet līdz ar to paver domāšanu, redzējumu uz muzikālo faktūru un iespējām. Tas ļoti noder, ja gribi kaut ko komponēt un rakstīt. Kāpēc oboju? Ja gribi sasniegt lielus panākumus un būt solists, kā mani skolasbiedri Vestards Šimkus un Lauma Skride, jāsēž pie klavierēm no rīta līdz vakaram, ne mazāk par sešām, astoņām stundām.

Bet man nebija tik lielas pacietības, lai ilgstoši – padsmit gadus – katru dienu pie klavierēm pazaudētu daļu savas dzīves. Mani interesēja vēl kaut kas. Jo katram cilvēkam ir kaut kas tieši viņam domāts.

Tad pedagogi ieteica varbūt pāriet uz obojas spēli. Ja jau man klavierspēlē būtu izcili gājis, tad varbūt vēl padomātu, bet sekmes bija vidējas, jo nepieliku tik lielu darbu, cik vajadzēja. Kad pārgāju uz obojas klasi, man bija daudz labāki panākumi īsākā laikā. Jo tas ir solo instruments, es, šķiet, esmu melodiķis, man patīk obojas melodija. Pašā sākumā melodija ir tā, kas par visu pasaka. Un jā – obojas izvēle bija ļoti, ļoti pareiza, tas atspoguļojas arī tagad.

 

Mums bija daudz laika…

– Svinat grupas 15 gadus. Vai atceraties pašu pirmo koncertu?

– Tas bija Liepājā. To nospēlējām Mārtiņa Vilsona neatkarīgā teātra “Mūris” vasaras dārzā. Ļoti spilgti atceros sajūtas, kad veidojām grupu. Jāatzīst, bijām ļoti jauni – 18 gadi, un mums bija liela dūša.

Protams, visi spēlēt pratām, bet tolaik burtiski dzīvojām ar ideju par grupu. Visiem bija daudz laika, varējām daudz runāt, daudz tusēties, studijā rakstīt. Imants mums rakstīja mūziku, kas arī bija dzinulis tajā brīdī. Bet galvenā atslēga – mums bija daudz laika. Salīdzinot ar šodienu, tā ir problēma.

Lai gan esam vienotā laukā – mūzikā (gan Kārlis Auzāns, gan Emīls Zilberts – Valmieras Drāmas teātra muzikālais vadītājs), bet katrs savā vietā. Nevar fiksi sanākt kopā un kaut ko kvalitatīvu radīt. Lai būtu radošas idejas, lai nāktu muzikālās domas, vajag laiku kopā būšanai, sarunām…

– Kā radās grupas nosaukums?

– Es dažbrīd esmu domājis: nu, kāpēc mēs tādu nosaukumu izgudrojām, vai nevarējām kaut ko normālāku!? (Smejas.) Bet nosaukums ir nosaukums. Ne jau velti “Autobuss debesīs” – tā ir viena no pirmajām dziesmām, ko mēs no Imanta Kalniņa paņēmām, lai spēlētu repertuārā mūsu pirmajā koncertā. Man patika Vika doma, ko viņš ar šo dzeju gribēja pateikt: “Kur paliek sāpe, viens, div, trīs, buss aiziet stāvus debesīs.”

 

Tie Dieva ceļi ir neizdibināmi…

– Daudzajām darbības jomām esat pievienojis vēl vienu – “Koru karos 3″”darbojaties kā Cēsu kora vadītājs. Vai patīk jauna pieredze?

– Gluži visur jau es nepiedalos. “Koru karu 3” sākuma raidījumā Ieva Kerēvica teica, ka esmu bijis gan šur, gan tur, ko tad vēl es varētu parādīt? Bet es jau nemaz tik šausmīgi daudz televīzijas šovos neesmu piedalījies. Šis ir trešais. Nevaru teikt, ka būtu ārkārtīgi liels to piekritējs. Kāpēc piekritu, kāpēc to daru? Pareizi teicāt – īstenībā pieredzes dēļ, lai uzkrātu pieredzi, lai gūtu gandarījumu.

Vislielākais gandarījums, ka tu ieguldi darbu un tev sanāk. Ikvienam māksliniekam, vienalga, kādā žanrā viņš darbotos, ir prieks, ja darbs izdodas.

Protams, var diskutēt, vai šovi ir vai nav vajadzīgi, un cik tad var. Bet, ja priekšnesumu līmenis nekrītas, tad ir vērts. Šajos karos, domāju, līmenis ir pietiekami augsts – visi strādā, gatavojas. Vakar trijos naktī pārbraucu no Cēsīm un uzskatu – ja strādā, rezultātiem ir jābūt. Un tas ir galvenais. Es darbojos, lai iegūtu jaunu pieredzi, strādājot ar šādu kora komandu, kur katram ir sava ikdiena, bet kuriem ir jābūt mobiliem un koncentrētiem uz darbu, lai spētu veikt pietiekami lielus uzdevumus.

– Gūstot uzvaru, naudu ziedosiet Cēsu baznīcas torņa atjaunošanai. Kāpēc tieši šāds nolūks?

– Man radās šī doma…

–…jo jūsu brālis Krists Kalniņš savulaik tur kalpoja…

– Nē, ne tāpēc. Sanāca ļoti interesanti. Mēs ar mācītāju secinājām, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi – redz, arī es nezinu, kāpēc esmu nonācis līdz Cēsu Sv. Jāņa baznīcai. Bet pavisam pa citu ceļu nekā Krists. Pagājušā gada decembrī kopā ar Valtu Pūci, Evitu Zālīti un Arti Robežnieku koncertējām Latvijas baznīcās. Un viena no tām bija Cēsu Svētā Jāņa lauku evaņģēliski luteriskā baznīca. Nezināju, ka tās nosaukumā ir arī vārds – lauku. Koncertā skatījos, ka šī senā celtne, kur norisinājušies arī tik daudz vēsturisku, kultūras un mākslas notikumu, lēnām drūp. Ir jau šis tas darīts, remonti bijuši, bet ne draudzei, ne Cēsu pašvaldībai nav tādas naudas, lai baznīcu pilnībā atjaunotu.

Neviens jau nav teicis, ka mūsu koris uzvarēs, tas nav atkarīgs vienīgi no mums. Bet jebkurā gadījumā šādā veidā pievērsīsim uzmanību Cēsu baznīcai, lai skaistais kultūrvēsturiskais mantojums neaizietu bojā, un ka mums kopā kaut kas jādara.

– Nesen “Kultūrzīmēs” režisors Mārtiņš Eihe izteicies, ka “Koru kari” ir ņirgāšanās par koru mākslas būtību, īpaši Dziesmu svētku gadā…

– Gaumes ir dažādas. Savā ziņā viņam ir taisnība – viss dzirdamais, redzamais, rakstītais ietekmē. “Koru kari” tomēr ir salīdzinoši kvalitatīvs pasākums, ja tā nebūtu, nepiedalītos.

 

Iemīlēties teātrī

– Šovā “Dziedi ar zvaigzni” pēkšņi skatītājiem atklājāt aktiera talantu…

– Jā, tā ir tā pieredzes gūšana. Par to liels paldies Veronikai Plotņikovai, manai skatuves partnerei un labam draugam! Pēdējos četrus gadus ir notikušas daudzas intensīvas lietas, kas man ir devušas pieredzi.

– Arī Imantdienas. Tēva mūziku droši vien zināt no galvas.

– Visu ne, bet Imantdienu repertuāru pārvaldu. Kad Imantam bija 70 gadu jubileja, iestudējām rokoperu “Ei, jūs tur!”, arī svītu “Spēlēju, dancoju”, nemaz nezināju, ka tāda ir. Viņš 4. kursā bija to uzrakstījis speciāli konservatorijas uzdevumā, un, izrādās, brīnišķīgs darbs! Varbūt ir vēl kāds tēva skaņdarbs, ko nezinu.

– Bet ko mēs vēl nezinām par jūsu daiļradi?

– Darot rodas idejas no idejām. Dažbrīd to ir par daudz, un tad saprotu, ka tās visas vienā mirklī nevar īstenot, ka ir vajadzīga secība. Savulaik debitēju Dzejnieka lomā mūziklā “Kaupēn, mans mīļais” un “saslimu” ar teātra pasauli, mani tā ļoti valdzina. Domāju, ko jaunu varētu veidot?

Tuvākais plāns – ļoti gribētos uzvest izrādi ar tēva mūziku – Viktora Igo “Cilvēku, kas smejas”. 1971. gadā tas bijis teātra pasūtījuma darbs, kas skatuves gaismu tā arī neieraudzīja. Bet tas ir brīnišķīgs muzikālais mantojums!

– Tas būtu fantastiski!

– Jā, bet tur daudz kas jādara, kādam jāraksta jauns librets, jo dramatizējums ir pazudis. Viktora Igo romāna “Cilvēks, kas smejas” tēma man ir nozīmīga, būtībā tā vienmēr ir aktuāla, un tas ir viens no Igo spēcīgākajiem darbiem.

– Tēva izrādi vēlaties uzvest kā režisors ?

– Nē, es varētu atkal būt kādā no lomām.

 

Vēl daži jautājumi

– Kā paciešat slavu?

– Paciešu slavu? Man šķiet, Latvija ir tik maziņa, ka tā popularitāte ir ļoti uzpūsta. Nu mēs taču cits citu pazīstam! Kādam staigāt ar paceltu galvu, ka viņš ir populārs!? Protams, televīzija jaunos talantus (vai tie ir talanti, kas izveidojas vienā mirklī?) maitā. Bet par sevi… es esmu latvietis, viens no mums, un es negribu sevi izcelt, ka esmu kaut kas īpašs un kaut kas citādāks. Vienkārši mana profesija ir saistīta ar to, ko klausāmies, redzam, un es esmu tajā vidē. Bet man nav bijis tā, ka man jāpacieš slava. Esmu tāds pats cilvēks un daru, kas man jādara.

– Kādas skaņas labprāt klausāties ārpus mūzikas, kas jūs saviļņo?

– Šķiet, divas. Vienas ir skaņas, kas ir dabā. Kad aizbraucu pie dabas, jāpaiet laikam, lai es tās vispār sāktu sadzirdēt. Jo tā vide, kur esmu ikdienā, ir ļoti intensīva un citāda. Un, kad tu aizbrauc pie dabas vai nu slēpot, vai vasarā… Pērnvasar ar grupas kolēģiem devāmies trīs dienu laivu braucienā. Tu iekāp laivā un nevari tikt no ritma ārā. Gribas skriet. (Smejas.)

Kad saproti, ka nevari nekur aizskriet, gribas airēt, cik tik spēka. Otrās dienas pēcpusdienā pamazām sāc apjaust: o, jā, sāku dzirdēt dabas skaņas! Un otra skaņa ir klusums, šad un tad. Klusuma devas ir vajadzīgas, bet ne vienmēr.

– Vai pietiek laika ģimenei?

– Necenšos darbu nest uz mājām. Protams, ja termiņi spiež, tad jā. Bet ir ļoti grūti mājās strādāt. Ikdienā orķestris, tur viena informācija, “Autobuss debesīs” – cita. Un kur nu vēl, ja tas ir vienā dienā. Ir jābūt kādai telpai, kur tā visa nav.

– Citādi nevar veltīt uzmanību bērniem?

– Jā, bērniem ir vajadzīga uzmanība, kad viņi to vēlas. Bet es arī pats mājās pēc intensīva darba neko nevaru izdarīt.

– Dēliņš komponē. Un meitiņa?

– Līva sēž un ilgi zīmē. Varbūt būs kostīmu māksliniece, nodarbosies ar modes lietām. Kas to lai zina.

 

Autobuss debesīs

Viktora Kalniņa vārdi

 

Tavs zvans. – Ja vien…

Nē, es… ja kas…

ja pārdomāji…

jā… nekas…

 

Pa trepēm lejup.

Kaimiņš. Ko?

Uz ielas benzīns

(jānosmok?)…

 

Buss piestāj. Uzraksts

TIKAI TIEM,

KAS MĪL VIENS OTRU

(mīlniekiem?).

 

Tik vienkārši –

TIEM, KURI MĪL.

Reiss tikai viņiem

DEBEŠĶĪGS.

 

Lieks viss, kas ticis

runāts, teikts.

Lieks viss, kas ticis

nepateikts,

 

neviena paša

`kur?` un `kad?`,

neviena paša

`kālabad?`,

 

nekā no tā,

kas galē, kauj,

ir tikai – ciešāk

mani skauj.

 

Kur paliek sāpe?

Viens, div, trīs,

buss aiziet

stāvus debesīs

 

Marts Kristians Kalniņš

* dzimis 1980. gada 16. martā komponista Imanta 
Kalniņa un tērpu mākslinieces Velgas Kalniņas ģimenē,

* pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu,

* mūziķis, grupas “Autobuss debesīs” solists, spēlē orķestrī “Rīga”,

* 2008. gadā duetā ar basketbolisti Ditu Krūmbergu piedalījies LNT šovā “Zvaigžņu lietus”,

* 2010. gadā pārī ar Veroniku Plotņikovu piedalījies un uzvarējis TV3 šovā “Dziedi ar zvaigzni. Milžu cīņas”,

* sieva – Jolanta Kalniņa, flautiste,

* dēls – Matīss (10), meita – Līva (7)

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+