Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. jūlijs, 2012
Drukāt

Maskavā droši vien dzēra šampanieti… Saruna ar A. Zundu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Komisijas līdzpriekšsēdētājs Antonijs Zunda

Drīz apritēs mēnesis, kopš profesors Antonijs Zunda vairs nav Valsts prezidenta padomnieks vēstures un mazākumtautību jautājumos. Atskatīties uz paveikto un vērtēt valsts politiku vēstures jautājumos LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēku Zundu lūdza žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.

 

– Jūsu aiziešana no Rīgas pils bija politologu un politiķu uzmanības lokā. Tas ir pilnīgi dabiski gandrīz pēc 12 gadu nostrādāšanas tādā amatā…

– Zināms satraukums tajā vidē, kas interesējas par vēsturi, jau bija. Ne gluži par manu personu, bet par to, ka tāds lēmums tika pieņemts. Trīs valsts prezidenti padomnieka amatu vēstures jautājumos kancelejā bija atstājuši, skaidri norādot, cik būtiski vēstures jautājumi ir gan Latvijas sabiedrībai, gan arī zināmā mērā signalizējot uz ārpusi, ka Latvijai 20. gadsimta vēsture ir svarīga, ka vēsture ir viens no šīs valsts identitātes nesējiem, un apliecinot to arī akadēmiskajām aprindām. Ja skatāmies tādā kontekstā, tad šoreiz Valsts prezidenta solis liecina par kaut kādām izmaiņām Latvijas valsts vēstures politikā. Tas ir signāls. Domāju, Maskavā zināmu aprindu cilvēki pēc padomnieka amata likvidēšanas varbūt pat dzēra šampanieti. Mans viedoklis – tur tas tika uzņemts ar atvieglojumu, kā zināma Krievijas uzvara. Turpmāk Latvijā sarežģītiem un aktuāliem 20. gadsimta vēstures jautājumiem vairs nebūs tāda statusa kā līdz šim. Bet labi zināms, ka Latvijas specifika ir tāda, ka vēsturei ir gan akadēmiskais, gan iekšpolitiskais, gan arī ārpolitiskais aspekts. Savulaik, veicot man uzticētos amata pienākumus, esmu to skaidrojis arī Valsts prezidentam Andrim Bērziņam.

– Tika sacīts, ka padomnieku funkcijas tikšot pārdalītas palikušajiem…

– Kā šā pienākumu pārdale notikusi, es konkrēti nezinu. Ar manu līdzdalību tas nav noticis. Tas būtu kancelejas vadītāja pienākums, un to viņš arī darīs, ja uzskatīs par vajadzīgu.

 

Man tikai rūp, ka mēs Latvijā padomnieka vietu vēstures jautājumos likvidējam, bet Krievijā vēstures jautājums tiek pacelts līdz šim nebijušā augstumā. Pats prezidents Vladimirs Putins kļuvis par Krievijas Vēsturiskās biedrības patronu un teic, ka, valsts ideoloģiju noformulējot, vēsturei jābūt pamatu pamatam.

 

– Līdz šim, ja vēsturniekiem bija kādas problēmas, viņi varēja vērsties pie jums. Vēsturnieku komisijas vadītājam Inesim Feldmanim jau nav tādu pilnvaru, viņš vairāk veic sabiedrisko pienākumu, par ko algu nesaņem. Bet komisija Rīgas pilī taču paliek?

– Jā. Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Daudzes kungs atvadu sarunā ar mani izteicās, ka Vēsturnieku komisija turpinās darboties. Ceru, ka ne tikai šogad, bet arī nākamgad. Visi līdzšinējie valsts prezidenti atzina, cik tas Latvijai svarīgi. Par šo gadu sirds mierīga tāpēc, ka komisijai ir iedalīts budžets, akceptēti seši līgumi par pētniecisko darbību, kas ir iestrāde komisijas rakstu nākamajam, 28. sējumam. Rakstu krājumi ir kā ķieģelīši, kas veido Latvijas 20. gadsimta vēstures mozaīku. Tur nav jābūt vēsturniekam, lai to saprastu.

– Cik bieži jums kā padomniekam vēstures lietās padoms tika vaicāts, uzklausīts un ņemts vērā?

– Tas bija atkarīgs no prezidenta personības. Trīs valsts prezidenti, ar kuriem strādāju kopā – Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš –, ir atšķirīgas personības, un viņu skatījums uz vēstures problēmām arī dažāds.

 

Zaļā gaisma vēstures problemātikā augstākā līmenī bija Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Man palicis prātā, ka tad radās ideja nosūtīt ietekmīgu pasaules valstu vadītājiem vēstules ar lūgumu paust redzējumu par Otrā pasaules kara rezultātiem un Baltijas valstu likteni. Pat Zviedrijas tā laika premjers Jērāns Pēršons savā atbildē uzsvēra, ka Latvija tikusi okupēta.

 

Tas bija Latvijai svarīgs atzinums, jo Zviedrija 1940. gada jūlijā faktiski juridiski bija atzinusi, ka Baltijas valstis pieder PSRS. Man tas šķita kā revolūcija! Pozitīvi pārsteidza līdzīgā britu premjera Tonija Blēra vēstule. Arī tajā bija atzīts Latvijas okupācijas fakts. Tādējādi mēs no 29 valstu vadītāju vēstulēm izveidojām dokumentu krājumu, kurā ievietojām gan vēstules, gan attiecīgo ASV Kongresa rezolūciju, gan Krievijas Federācijas Domes paziņojumu. Domāju, tas bija labi paveikts darbs Latvijas sarežģītās vēstures skaidrošanā. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā 600 Latvijas skolu bibliotēkas saņēma Vēsturnieku komisijas rakstu sējumu komplektu. Par Zatlera kungu – man palicis prātā, ka viņš vizītes laikā Turkmenistānā gan sarunās ar šīs valsts prezidentu, gan Turkmenbašī (Krasnovodskas) pilsētas mēru cēla jautājumu par piemiņas zīmes uzstādīšanu Kārlim Ulmanim. Kā zināms, tieši Krasnovodskā beidzās viņa šīszemes gaitas. Ulmanis tomēr ir personība, bez kuras Latvijas 20. gadsimta vēsture nav izprotama. Mulsina tas, ka pašreizējās prezidentūras laikā pieminekļa lieta nolikta uz bremzēm.

– Vēsture vismaz Latvijā neizbēgami ir neatņemama politikas daļa. Ko, savā pieredzē balstoties, varat teikt par Latvijas valsts vēstures politiku, ja tāda ir? Īpaši, Latvijas simt gadu jubilejai tuvojoties.

– Oficiāla amatpersona vairs neesmu, tāpēc paudīšu savu viedokli: zināma vēstures politika Latvijas valstī pastāv. Tā izpaužas Izglītības ministrijas redzējumā par Latvijas vēstures kā mācību priekšmeta nozīmi skolēnu apmācībā. Mēs Vēsturnieku komisijā trīs gadus cīnījāmies, lai skolās Latvijas vēsturi ieviestu kā atsevišķu mācību priekšmetu. Prezidenta Valda Zatlera laikā tas arī tika izdarīts. Otrkārt, vēstures politikas nozīmīga izpausme ir Vēsturnieku komisijas darbība, jo arī pētnieciskā darba nodrošināšana ir svarīga šīs politikas sastāvdaļa. Darbojas LU Latvijas Vēstures institūts, tāpat LU Vēstures un filozofijas fakultāte. Pētnieciskais un mācību process notiek arī Daugavpils Universitātē.

 

Arī Latvijas Zinātnes padomes atbalstītie projekti nodrošina vēstures zinātnes attīstību. Darbs notiek muzejos un arhīvu sistēmā. Tāpēc gluži zvanīt trauksmes zvanus, ka mums nav vēstures politikas, nevajadzētu.

 

Saeimas priekšsēdētājs, Valsts prezidents, valdības vadītājs katru gadu uzstājas oficiālajās piemiņas dienās Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa. Arī tā ir vēstures politikas sastāvdaļa. Atcerieties, kad 2010. gada decembrī Valdis Zatlers bija vizītē Maskavā, darba kārtībā bija arī vēstures jautājumi. Tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisiju. Tas viss veido kopainu.

– Kurš toreiz īsti ierosināja divpusējās komisijas dibināšanu?

– Zinu, ka pēdējos astoņus deviņus gadus Krievijas akadēmiķa Aleksandra Čubarjana personā, kad viņš šeit ieradās, pastāvīgi izskanēja, ka Krievija grib tādu komisiju. Mēs ilgu laiku centāmies viņam pierādīt, ka tas nav racionāli, jo Latvijai jau ir Vēsturnieku komisija un tās ietvaros varētu izveidot tikai darba grupu Latvijas un Krievijas vēstures jautājumiem. 2010. gada otrajā pusē, kad gatavoja prezidenta Zatlera vizīti Maskavā, Krievija atkal nāca ar tādu iniciatīvu.

 

Kad man prasīja viedokli, sacīju, ka lielu racionalitāti atsevišķā komisijā neredzu, jo var strādāt arī bez tās, taču, ja mums tādējādi paveras kādas iespējas brīvākai pieejai līdz šim slēgtiem arhīviem, tad to var akceptēt. Tam piekrita arī profesors Inesis Feldmanis. Tātad var sacīt, ka iniciatore bija Krievija, bet Latvija ideju atbalstīja.

 

– Kāpēc ne, ja nekas slikts no tā neceļas?

– Gluži ne tā, ka ”slikts”. Biju domājis, ka tā tomēr pavērs kādas papildu iespējas, bet, ja noraidīs, tādas iespējas neradīsies.

– Kā īsti ir, vai mūsu varas aprindas paliek pie tā, ka vajadzīga vienota Latvijas vēstures uztvere, vai tomēr ir pazīmes, ka notiek kāda pakāpeniska atteikšanās no šā principa?

– Jautājat, vai augstākajām politiskajām amatpersonām ir kādas priekšstatu atšķirības svarīgākajos vēstures jautājumos? Manā rīcībā nav tādu ziņu, ka augstāko amatpersonu priekšstati būtu atšķirīgi. Vienotā attieksme parādās pie tā sauktajām sarkanajām līnijām: vai visi vienādi saprot 1918. gada 18. novembra nozīmi, vai saprot, kas notika 1940. gada jūnijā un Otrā pasaules kara laikā Latvijā, pēc kara un 1990. gada 4. maijā. Ja attieksme pret šīm lietām ir vienota, gan uz iekšpusi, gan ārpusi mēs raidām pareizu signālu. Ja augstākās politiskās varas pārstāvji šajos priekšstatos un izpratnē par Latvijai būtiskiem vēstures jautājumiem nebūs vienoti, tad gan mēs savam valstiskumam varam radīt zināmus draudus, kuri ir kaut kas vairāk nekā ekonomiskā krīze, ko var pārvarēt divos vai trijos gados.

– Bet tagad pastāv gan akadēmiskā vēstures izpēte, gan sociālo atmiņu pētniecība. Negribas teikt, ka abas konkurē. Protams, katram cilvēkam var būt sava vēstures izpratne, taču, ja to mēģina pārnest uz valsts pozīciju, tad nākamais solis var būt vienotas valsts vēstures politikas apšaubīšana.

– Sociālo atmiņu pētniecība varētu būt vēstures zinātnes apakšnozare.

 

Akadēmiskā vēsture paredz pētnieka darbu arhīvā ar dokumentiem, presi, memuāriem, statistiku, vēsturisko literatūru. Ja cilvēks tikai vāc un analizē atmiņas, tās salīdzina, tā veidotam skatījumam uz vēsturi nevar būt akadēmiska rakstura! Tā ir socioloģija vai politoloģija. Viennozīmīgi.

 

Manas vai jūsu atmiņas nav vēstures zinātne, lai arī tās var būt interesantas. Sabiedrības atmiņu kultūra Latvijā pēdējos gados kļuvusi atsevišķu vēsturnieku un politologu modes lieta. Var jau secināt, ka par Otro pasaules karu Latvijā pastāv diezgan atšķirīgas atmiņu kultūras. Bet tā nav akadēmiskā vēsture.

Valsts vēstures politika jābalsta uz akadēmisko vēsturnieku veiktajiem pētījumiem. Sabiedrības sociālā atmiņa tikai parāda, kā sabiedrībā izprot un vērtē vēstures problēmu.

– Un cik vērā ņemamas ir, teiksim, bijušā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa atmiņu grāmatas? Mums joprojām nav tāda apkopojoša darba, kas aptvertu gan to, kas bijis trimdā, gan te, Latvijā. Mums nav vēstures enciklopēdijas.

– Ja cilvēks ir konkrēta laikmeta liecinieks, tad viņa atmiņas ir avots, kura ticamība palielinās, ja to salīdzina ar citiem tā laika dokumentiem vai citu laikabiedru redzējumu. To pilnībā var attiecināt arī uz Alfrēdu Bērziņu un viņa atmiņām. Vēsturnieku komisijas 19. jūnija sēdē bija jautājums par Latvijas simt gadu jubileju un tika atzīts, ka viens no nepadarītajiem darbiem ir tas, ka nav pat izveidota enciklopēdijas redakcija. Tās izveidošana un finansējums būtu pats aktuālākais šobrīd. Tad varētu palēnām sākt inteliģences diskusiju, kādai šai enciklopēdijai jābūt.

 

Vēstures skolotāji man ir teikuši, ka viņi joprojām izmanto Latvijas padomju enciklopēdiju. Neapšaubāmi, ja 22 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas valsts tādai lietai nav spējusi atrast līdzekļus, tas ir nepiedodami.

 

Nezinu, varbūt Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājam Feldmaņa kungam jāraksta oficiāla vēstule valdības vadītājam, un jautājums iegūs risinājumu. No savas pieredzes varu teikt, ka man savulaik ar Dombrovska kungu kā Eiropas Parlamenta deputātu vēstures jautājumos bijusi vislabākā sadarbība.

– Vai laikā, kas atlicis līdz simt gadu jubilejai, iespējams sagatavot un izdot vēstures enciklopēdiju?

– Domāju, var tikai sākt. Vismaz gadu prasīs organizatoriski jautājumi. Ticiet man, nebūs vienkārši izveidot redakciju un padomi. Tur būs lieli strīdi. Arī tad, kad 2011. gadā organizējām pirmo Latvijas vēsturnieku kongresu, tur bija diskusijas un strīdi apmēram pusgada garumā.

– Jūs bijāt saistīts arī ar Mazākumtautību padomi, sakiet, pēc kādas loģikas tur pārstāvēti krievu vecticībnieki?

– Loģika ir tāda, ka tur pārstāvētas Latvijas mazākumtautības un to organizācijas. Vecticībnieki ir diezgan spēcīga krievu iedzīvotājus pārstāvoša grupa šeit, Latvijā, jau kopš 17. gadsimta. Laikam tāpēc viņi tika uzaicināti.

– Valsts prezidents Andris Bērziņš runā par ”samierināšanos” starp dažādās frontes pusēs karojušajiem latviešiem – sarkanajiem strēlniekiem, leģionāriem un nacionālajiem partizāniem. Bet kur paliks tie, kas 9. maijā iet pie Pārdaugavas pieminekļa?

– Pēdējos trīs četrus mēnešus, kamēr strādāju Rīgas pilī, ar šiem jautājumiem nodarbojās Valsts prezidenta preses padomniece Līga Krapāne. Es tur nebiju pieaicināts. Mans viedoklis: nav slikta ideja pretējos ierakumos sēdējušos nosēdināt pie viena galda, lai viņi, sacīdami, ka karš bija briesmīgs, ka latvieši karoja zem svešiem karogiem un gāja bojā gan pie nacistu, gan Staļina režīma, nonāk pie kopējas nostājas. Tādam solim varētu būt plašāka atbalss sabiedrībā.

 

Ja viņi pateiktu, ka abi režīmi nerēķinājās ar latviešu tautas interesēm un ka ne sarkanā armija, ne vācu režīms neatnesa brīvību un neatkarību Latvijai, tas būtu ļoti labi. Bet tas ir tikai mans priekšstats. Jāseko, uz kādiem principiem šī samierināšanās notiek.

 

Jau pirms pāris gadiem pirmo reizi notika Valsts prezidenta Valda Zatlera tikšanās ar 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu padomi, kuru tajā laikā vadīja Biruta Čaša. Man likās simpātiski, ka viņi tikšanās laikā neizspīlēja priekšā ideju, ka ”mēs jūs atbrīvojām” un ir tikai 9. maijs. Čašas kundze teica: mēs nācām ar Latviju sirdī un nedomājām par okupāciju, mēs jūtamies piederīgi šai valstij. Ar tādiem cilvēkiem varēja runāt.

– Ja šobrīd grib ko samierināt, nevar runāt tikai ar latviešiem.

– Mums ir jātiek ar to galā. Maza valsts nevar atļauties sašķeltu sabiedrību. Ceru, kādu pozitīvu kustību sabiedrībā iniciatīva tomēr izraisīs. Vismaz domājošo cilvēku vidū. Bet pie tā ir jāstrādā, nenododot pamatprincipus. Mēs varam daudz ko piedot, bet ne aizmirst.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+