Uldis Šmits: Kas kopīgs Austrijas Brīvības partijai un “Saskaņai”? 3
Tagad daudz apcerētie Maskavas sakari ar Eiropas galēji labējo partijām nesākās ne vakar, ne aizvakar. Taču agrāk tos pārāk neafišēja – Krievijas oficiālās amatpersonas nealka publiski zīmēties kopā ar politiķiem, kas Rietumu preses skatījumā skaitījās vairāk vai mazāk piederoši “fašosfērai”. Bet laiki mainās, un to apliecina arī Putina varas partijas “Vienotā Krievija” un Austrijas Brīvības partijas (FPÖ) nesen noslēgtais sadarbības līgums, ko Eiropā uztvēra kā vēl nebijušu, varētu sacīt, vēsturisku pasākumu. Acīmredzot FPÖ centieni ir tikuši Kremlī novērtēti.
Savulaik aukstā kara ērā izveidotā un pretpadomju pozīcijas ieņēmusī drīzāk liberālā partija mūsdienās sāka pārvērsties, kad tās priekšgalā nonāca Jorgs Haiders, bet tagadējā līdera Heinca Kristiāna Štrahes vadībā jau iezīmējās izteikti promaskavisks pavērsiens. 2008. gadā FPÖ bija viena no retajām partijām, kas atbalstīja Krievijas iebrukumu Gruzijā. FPÖ uzņēma viesos Aleksandru Duginu ar domubiedriem un citiem “ekspertiem” un rīkoja Vīnē attiecīga satura “konferences”. Savukārt cilvēki no FPÖ ciemojās gan Maskavā, gan Čečenijā pie Ramzana Kadirova. Lieki piebilst, ka partija apsveica Krimas aneksiju un prasa atcelt Krievijai piemērotās sankcijas. Idejiskā ziņā Štrahes partija ir klaji panģermāniska, tāpēc daudzi tās biedri un piekritēji ar vāji slēptu nostalģiju atskatās uz Hitlera pūliņiem vācu zemju “savākšanā”, kam piemīt zināma līdzība ar Putina “savākto” Krimas pussalu un mēģinājumiem šādā vai tādā veidā piekopt vēl citas “krievu zemes”.
Taču Maskavai netrūkst draugu arī pašreizējā parlamenta vairākuma – mēreno konservatīvo un sociāldemokrātu – aprindās, kuras tieši vai pastarpināti kontrolē Austrijas biznesa sviras. Iespējams, noteicošais apstāklis “VK” un FPÖ līguma slēgšanā bija Brīvības partijas kandidāta pārliecinošā izvirzīšanās pērn Austrijas valsts prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kā arī aptauju pareģojumi, ka 2018. gada parlamenta vēlēšanās FPÖ varētu iegūt 30% balsu. Varbūt Kremlis piedevām gribēja ieriebt Briselei un Berlīnei. Lēmums slēgt līgumu esot pieņemts pirms ieilgušo valsts prezidenta vēlēšanu izšķirošās kārtas, un, atbilstoši Kremļa scenārijam, Norbertam Hoferam vajadzēja ierasties Maskavā 19. decembrī uz parakstīšanas ceremoniju FPÖ delegācijas sastāvā kā nākamajam Austrijas prezidentam. Hofers gan ieradās kopā ar Štrahi un pārējo vadību, bet kā zaudētājs.
Kremļa paredzējumi ne vienmēr īstenojas. “Vienotās Krievijas” partnerības politika drusku atgādina partiju līmenī austu ietekmes tīklu. Vai varbūt zirnekļa tīklu. “Partneri” tajā nonāk paši. Pēcpadomju telpā viens no viņu motīviem bija izdabāt t. s. krievvalodīgo elektorātam. Daži, piemēram, no Ukrainas politikas aizmēztā Janukoviča Reģionu partija, īpaši neslēpa savu politisko tuvību Kremlim. Igaunijas Centra partija tagad izjūt zināmas neērtības šī Savisāra mantojuma dēļ – sadarbības protokols esot “reāli iesaldētā stāvoklī”. Turpretī Latvijas “Saskaņa” neko iesaldēt negrasās. Mūsmāju “sociāldemokrātiskā partija”, kas arvien dedzīgi zākā “nacionālistus” un apvelta dažādiem epitetiem “labējos”, nu ir caur Maskavu savienota kopīgā tīklā ar Štrahes kompāniju. Bet nevajadzētu tur raut iekšā arī Latvijas valsti.
