Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. aprīlis, 2012
Drukāt

Maskavas roka… Bet vietējie pirksti?

djukovs_leta3

Nesen t. s. publiskajā telpā izplatījās kāds informācijas daudzums par valsts drošības lietām. Tas parasti notiek reti un stipri apcirptā veidā, tāpēc sabiedrībā izraisās jautājumi un pārspriedumi, arī šoreiz. “Latvijas Avīzes” lasītāji publikāciju “SAB norāda uz Maskavas propagandu” lasīja jau 28. martā,

 

pagājušajā laikā žurnālā “Ir” interviju sniedzis arī pats Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs ģenerālis Kažociņš.

Publikācijās aprakstīti Maskavas propagandas kampaņu virzieni un tēmas, kā arī notikumi, kas interesē ārzemju spiegus Latvijā. Atzīmējams, ka Maskavas organizētajiem pasākumiem Rīgā tiek nodrošināta plaša publicitāte šejienes krievvalodīgajos medijos un, protams, arī kaimiņu lielvalsts galvaspilsētā. Piemēram var derēt troksnis, kāds tika sacelts ap divu propagandas pasākumu organizētāju Djukova un Semindeja neielaišanu Rīgā. Tādus ik pa laikam sarīko vietējo “krievu pasaules” aktīvistu instruēšanai un citu klausītāju “izglītošanai”. Maskavā un citās Krievijas pilsētās kāds ducis izdevniecību nodarbojas ar Krievijas impērijas laiku aprakstīšanu un padomju laiku apcerēšanu, un to produkcija tiek ievesta arī Rīgā. Nesen Rīgas krievu grāmatu veikalos parādījās jau otrā laidienā L. Vorobjovas sarakstītā (protams, krievu valodā) un Maskavā izdotā “Latvijas vēsture no Krievijas impērijas līdz PSRS”. To izdevis jau minētā Djukova vadīts fonds un Krievijas prezidenta dibināts Krievijas stratēģisko pētījumu institūts. Izlasījis sacerējumu, kas adresēts Latvijas krievvalodīgajiem tautiešiem, secināju, ka tas pilnīgi atbilstu staļinisko laiku “nostādnēm”, kādas Latvijā uzturēja okupācijas gados.

 

SAB veiktā analīze rāda, ka Maskavas propaganda virzās tradicionāli, tās pasākumi un paņēmieni ir diezgan labi pazīstami. Tāpēc mūsu lasītājam interesantāk un vajadzīgāk būtu iekšējās drošības un pret šo drošību vērsto notikumu un darbību analīze.

 

Tai vajadzētu aptvert ne vien uztraucošos secinājumus par demogrāfiskajām problēmām, kuras iezīmēja XX gs. 30. gadu beigu pētnieki jau pirms Latvijas okupācijas un tās pārplūdināšanas ar PSRS imigrantiem. Kas savukārt izraisīja 18. februāra referendumu. Ne šī referenduma cēloņi, nedz sekas nav godprātīgi un skaidri izanalizētas, kaut gan vistiešākā veidā ietekmē valsts drošību. Kā ziņo krievvalodīgie “Vesti”, kas ir labi informēti, jo piedalās kampaņas organizēšanā, pagājšnedēļ referenduma pieprasīšanai par vispārīgu pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem jau esot parakstījušies vairāk par tūkstoti krievvalodīgu pilsoņu, īpaši daudz un aktīvi – jaunieši. “Vesti” pamāca, ka “visiem 300 000 pilsoņu, kas nobalsoja par krievu valodu, ir pienākums iet uz iecirkņiem un parādīt savu pilsoņa pozīciju”. Jo tad, kā paskaidro lappusi apjomīgais J. Aleksandrovas propagandas materiāls, “visi sekojošie politiskie jautājumi valstī tiks izlemti pavisam citādi…”. J. Aleksandrova apgalvo, ka to citādo nākotni saprotot pat krievu skolēni, tāpēc steidzoties uz parakstīšanos. Man nav kurp steidzināt avīzes lasītājus. Bet Saeimas nacionālo partiju deputātus gan: kas tiek darīts iespējamo provokāciju novēršanai?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+