Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. maijs, 2012
Drukāt

Maskavas «roka» un tās vietējie «pirkstiņi»
. Saruna ar politologu Andi Kudoru (1)

kudors2_vi_6

Ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) izpilddirektoru, politologu ANDI KUDORU sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

– Cik ilgi jau darbojas APPC, un kādas tēmas šobrīd ir jūsu uzmanības lokā?

A. Kudors: – Centrs nodarbojas ar pētniecību kopš 2006. gada. Valdē mēs esam trīs – Ainārs Lerhis, Ieva Dzelme-Romanovska un es, bet pētījumos piedalās arī citi pētnieki, piemēram, vēsturnieks Rinalds Gulbis, politologi Gatis Pelnēns un Māris Cepurītis. Mūsu mērķis ir Krievijas ārpolitikas pētniecība, īpaši tā sauktā humanitārā dimensija – “tautiešu” politika, Krievijas mediju ietekme un citi “maigās varas” instrumenti. Būtiski, ka kopš 2009. gada Krievija kultūras jomu ir iekļāvusi Nacionālās drošības stratēģijā. No tā izriet vairāki uzdevumi: jāaizstāv Krievijas specifiskais skatījums uz vēsturi, jārūpējas par valsts “garīgo vienotību”. Netiek konkrēti pieminēta krievu pareizticīgā baznīca, lai gan skaidrs, ka tai ir atvēlēta būtiska loma Krievijas ārpolitikā un garīgās vienotības veicināšanā.

 

Stratēģijā noteikts, ka nepieciešams izveidot vienotu humanitāri informatīvo telpu NVS valstīs un Krievijas kaimiņu reģionos. Kas ir “kaimiņu reģioni”? Protams, ne jau Mongolija un Ķīna, jo tur Krievijai nekādu “kopīgu informatīvo telpu” veidot neizdotos. Skaidrs, ka ir domātas Baltijas valstis. Un tas arī tiek darīts!

 

Ir savdabīgi klausīties apgalvojumus, ka Krievijas mediju darbība Latvijā esot tikai “bizness”. Protams, peļņa nav mazsvarīga, taču tā ir arī Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa.

Kopš 2006. gada Krievijā ir “saražots” daudz institūciju, kas par to rūpējas. Tas, ko Krievija dēvē par “aizsardzību”, no Latvijas perspektīvas ir uzbrukums. Man kā Latvijas pilsonim nav iebildumu, ka Krievija rūpējas par savu kultūru un valodu, bet problēma, ka viņi ar to nāk pāri robežām un mēģina te noteikt arī politisko darba kārtību.

– Vai jūs esat iepazinies ar ģenerāļa Kažociņa sagatavoto ziņojumu? Ko jūs par to teiktu?

– Es lasīju abus – gan Satversmes aizsardzības biroja, gan Drošības policijas ziņojumu. Krievijas “tautiešu” politika tajos novērtēta kā Latvijai nedraudzīga. Ir labi, ka to pasaka drošības institūcijas. Varētu pat teikt – beidzot! Es pieļauju, ka arī iepriekš par šiem jautājumiem tika informēti politiķi, tomēr beidzot tas ir arī publiski pavēstīts sabiedrībai. Igaunijas drošības policija “KaPo” par to jau sen runā. Labi, ka ir pieminētas konkrētas organizācijas un cilvēki.

– Vai jūs nedomājat, ka tas tiek darīts stipri par vēlu? Ģenerāļi mūs ne ar ko nav pārsteiguši, trūkst faktu, kas pamatotu, kāpēc ir būtiska tieši Drošības policijas iesaistīšanās.

– Labu darbu ir izdarījusi Inga Spriņģe un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, analizējot, kā caur fondu “Russkij mir” Latvijā ienāk Krievijas nauda. To saņem dažādas organizācijas, kurās darbojas arī politiķi no “PCTVL” un “Saskaņas centra”. Tā ir gan politiska, gan ētiska problēma. Kopumā ir būtiski atzīt, ka Latvijas līdzšinējā klusēšanas taktika nav atmaksājusies un abi drošības iestāžu ziņojumi varētu būt solis pareizā virzienā, jo beidzot tiek runāta atklāta valoda.

 

Par klusēšanu var runāt dažādās nozīmēs. Tas attiecas arī uz iekšējo komunikāciju ar Latvijas krieviem. Daudziem krieviem bija pārsteigums, ka latvieši tik lielā skaitā atnāca uz referendumu un nobalsoja par latviešu valodu. Tātad izvēlējās atklāti paust savu pozīciju, nevis palikt mājās un gaidīt, ka nesavāksies vajadzīgais kvorums. Ar krieviem jārunā tieši! Tā ir viņu mentalitāte…

 

Varbūt viņiem nepatiks teiktais, taču tas raisīs cieņu. Tas pats attiecas uz valsti – arī ārpolitikā dažkārt ir jārīkojas līdzīgi. Izpatikt visiem ir neiespējami, tā ir kaut kāda patoloģija. Taču brīžiem šķiet, ka Latvija tieši tā vēlas sevi pozicionēt. Un spiediens ir ne tikai no Krievijas… Nesen bija atbraukuši pārstāvji no EDSO/ODIHR, izteica dažādus ieteikumus, no kuriem daļa ir pieņemama, bet daļa ne. Tad tā arī viņiem jāsaka tas, ko viņi vai nu nesaprot, vai nevēlas saprast.

– Vai nav tā, ka Krievija izmanto savu ietekmi tādās starptautiskās organizācijās kā EDSO, lai ietekmētu Latviju? Ne velti tagad arī pretlatviskās organizācijas gatavojas tur sūtīt savas sūdzības par nepilsoņu “diskrimināciju”.

– Vēsturiski EDSO bija liela PSRS loma, un, protams, Krievija ir saglabājusi savu ietekmi. Krievijai mazākumtautību jomā netiek izvirzītas tādas prasības kā Latvijai un Igaunijai, lai gan tur ir reālas problēmas. Reizēm tiek piemirsts, kāpēc vispār radusies ideja par mazākumtautību aizstāvēšanu. Pamatdoma bija palīdzēt saglabāt identitāti tām grupām, kurām nav savas valsts. Bet tagad iznāk, ka mūs aicina rūpēties ar krievu identitāti, lai gan patiesībā mēs paši esam apdraudēti.

– SAB un Drošības policija stāsta par Maskavas “roku”. To var darīt, bet nevajag noklusēt par Latvijas “pirkstiņiem”. Šobrīd tie pārskati vairāk atgādina politoloģisku sacerējumu, pie tam ne tajā augstākajā kvalitātē. Mums nav valsts finansēta centra, kas varētu nodrošināt aktuālu ekspresinformāciju. Pie mums prāto par “sociālo atmiņu” pētīšanu, bet ne par “karstiem” jautājumiem, par tiem “pirkstiņiem”.

– Es piekrītu, ka ir nepieciešama analīze. Kāpēc tās nav? Daļēji tā ir bijusi politiķu augstprātības dēļ, daļēji finanšu krīzes sekas.

 

Ir arī aizdomas, ka tas ir atstāts novārtā tāpēc, ka Latvijas politika ir bijusi pārāk atkarīga no dažiem bagātiem kungiem un ekonomiskajiem grupējumiem, kuriem tāda objektīva valstiska analīze nav nepieciešama un pat var traucēt. Viņiem ir savas intereses, un politiskās partijas izpilda “pasūtījumu”.

 

Vēl ir tāds pieņēmums, ka te visi tāpat labi zina krievu valodu un ir pietiekami informēti par Krievijā notiekošo…

– Bet vispirms gribētos zināt, kas notiek tepat Latvijā…

– Jā, taču daudzi impulsi nāk no Krievijas. Es par to runāju tāpēc, ka tā ir mūsu pētniecības centra tēma. Vispirms ārzemēs top stratēģiski dokumenti, pēc tai mēs redzam izpildījumu. Es piekrītu – valstij ir jāatbalsta pētniecība un jādod tai finansējums. Šobrīd pētnieciskie centri pārtiek galvenokārt no dažādu ārvalstu fondu finansētiem pētījumiem. Pēdējā laikā gan jūtama interese arī no valsts iestāžu puses, tā ka varbūt gaidāmas kādas izmaiņas, un APPC būtu gatavs iesaistīties. Pēc referenduma visi ir nedaudz satrūkušies – labā nozīmē.

– Vēl viena tēma, par ko gribējām jums pajautāt, ir valsts ideoloģija, par ko ir bijuši izteikumi uzņēmēju aprindās. Vai jūs jūtat, ka sabiedrībā rodas pieprasījums pēc tādas valstiski idejiskas platformas?

– Politiskā ideoloģija teorijā nozīmē to, ka tas ir skaidrojums par situāciju, par mērķiem, kas jāsasniedz, kā arī dots instrumentu apraksts, kādā veidā uz šiem mērķiem iet. Un tam visam ir jābūt balstītam uz noteiktām vērtībām, līdz ar to uz visu skatāmies caur šo vērtību prizmu. Bet jābūt uzmanīgiem, jo bieži vien politiskās ideoloģijas slimo ar utopisma piedevu. Vismazāk tas laikam raksturīgs konservatīvismam un neokonservatīvismam…

 

Bet, runājot par valsti, es laikam nelietotu vārdu “ideoloģija”, drīzāk – identitātes veidošana un noteiktu vērtību popularizēšana. Piekrītu, ka pie mums tā visbiežāk notiek pašplūsmā. Un atkal jāatgriežas pie Krievijas, kas nāk pāri robežām un veido sabiedrības daļā atbalstu konkurējošai identitātei.

 

– Vai to precīzāk nebūtu dēvēt par Krievijas impērisma ideoloģiju?

– Tādas tendences Krievijā neapšaubāmi pastāv. Šīs idejas veido savdabīgs “stingrās līnijas” piekritēju un pareizticības kokteilis. Ja tas nāk pāri robežām, tam jau ir impērisks raksturs. Kopā ar politiskām prasībām par valodu un pilsonību tas pārvēršas par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās.

– Kāds apdraudējums no tā izriet?

– Politisks apdraudējums. Pazīstamajam drošības politikas ekspertam Barijam Buzānam ir grāmata “Cilvēki, valstis un bailes”, kurā viņš analizē dažādu veidu draudus. Viens no veidiem, kā apdraudēt citu valsti, ir veicināt tajā kādas vienas etniskās identitātes attīstību. Tas rada spriedzi. Tieši to šobrīd var vērot Krievijas attieksmē pret Latviju.

– Kā jūs vērtējat 270 tūkstošu pilsoņu vēlmi redzēt krievu valodu kā valsts valodu Latvijā?

– Daļa ir vienkārši meklējumi pēc vieglākas dzīves. Vēl daļa ir Krievijas mediju un “tautiešu” kustības klātbūtnes sekas. Es cienu Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolītu Aleksandru, kurš nav iesaistījies politiskajās spēlēs, taču mani uztrauc, kas varētu nākt pēc viņa – vai tas nebūs kāds Krievijai uzticīgs aktīvs “tautiešu” politikas īstenotājs?

– Igaunijā pareizticīgā baznīca nav Maskavas patriarhāta pakļautībā… Bet iesim mazliet tālāk un uzdosim jautājumu – vai īstais mērķis nav Latvijas pārkrieviskošana?

– Krievijas interese nav rūpes par krievu kultūru un identitāti, tie ir tikai instrumenti. Galvenais mērķis tik un tā ir politisks – lai Latvija mainītu savu ārpolitiku, no Rietumiem pagrieztos uz Austrumiem. Un tiek meklētas arvien jaunas pieejas.

 

Decembrī Krievijā tika izveidots Tautiešu atbalsta un tiesību aizstāvības fonds. Līdz šim bija fonds “Russkij mir”, kas it kā nodarbojās ar krievu valodas un kultūras “popularizēšanu”, bet tagad klāt nāks juridiskā puse. Jaunais fonds nodarbosies ar tautiešu tiesību “aizstāvēšanu”, un to darīs Maskavas algoti juristi. Maskavas “rokai” būs jauni “pirkstiņi”.

 

– Bet ko darīsim mēs? Kādi ieteikumi?

– Pirmkārt, ir beidzot jārisina jautājums par Krievijas mediju darbību. Tieši tā šobrīd ir efektīvākā Krievijas humanās politikas daļa. Rodas jautājums, kāpēc Latvijas valstij daļēji piederošas kompānijas “Lattelecom” paketēs ir Krievijas varas kontrolēti televīzijas kanāli? Kāpēc Latvijas valsts nodrošina Krievijas propagandu?

Otrkārt, sabiedriskais pasūtījums Latvijas medijiem – jāveido noteikti raidījumi, dokumentālas filmas, kas atmaskotu Krievijas propagandu.

Treškārt, jānodrošina visā Latvijas teritorijā nacionālo mediju klātbūtne. Arī Latgales pierobežā, kur cilvēki nereti vairāk zina par Krievijā un Baltkrievijā, nevis Latvijā notiekošo. Tā ir valstiski svarīga lieta – lai cilvēkus sasniedz informācija no valsts varas. Domāju, ka vajadzētu apsvērt ideju par jaunu visām Baltijas valstīm kopīgu televīzijas kanālu. Un tas nebūtu Pirmais Baltijas kanāls, bet Īstais Baltijas kanāls.

Protams, tas ir jautājums arī par sabiedrības integrāciju. Tikai ar šo vārdu es nedomāju to, ko parasti saprot multikulturālisma piekritēji. Katrā ziņā ir jādomā, kā veicināt saliedētību, nezaudējot latvisko vidi. Un runa nav tikai par etnisko dimensiju. Tie, kuri Krievijā spriež par krievu valodas lietojuma paplašināšanu Latvijā, ar to saprot savu vērtību un vēlāk politiskās ietekmes izplatīšanu. Un tā nav tā politika un tās vērtības, ko Latvija būtu izvēlējusies par savām.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Piekrītu ļoti. Jāsāk apcirst šie netīrie pirksteļi, kas bojā dzīvi latviešiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+