Maskavas «rotaļļieta» 0
Telekompānija LNT ziņo, ka Latvijā lielākie krievu valodā iznākošie laikraksti – “Vesti segodņa”, “Čas” un “Telegraf” – varētu nonākt Krievijas miljardiera Andreja Molčanova īpašumā. Pēc tam, kad biznesa darījums būšot nokārtots, varētu sekot “vērienīga krievvalodīgās preses konsolidācija”.
Avīžu pārstāvji no komentāriem atturas, taču spriedumu tām izteicis mediju eksperts Sergejs Kruks. “Paliks tikai viens ikdienas medijs krievu valodā,” viņš paziņojis, piebilstot, ka Krievijas bagātniekam tas nekāds liels robs makā nebūs. “Var to iegādāties kā rotaļlietu, var nopirkt katram gadījumam – diversificēt savu biznesu vai kaut kādu politisku ietekmi īstenot,” LNT apgalvo Kruks.
Protams, darījuma summas var tikai minēt, tomēr savā ziņā par apstiprinājumu Kruka teiktajam varētu kalpot avīžu norādītā tirāža, kas nav liela. “Vesti” – ap 12 000, “Čas” – 8000, bet “Telegraf” tā mēdz pamatīgi atšķirties atkarībā no iznākšanas dienas – no 8000 līdz 14 000 (jāņem gan vērā, ka “Telegraf” jau labu laiku nav dienas avīze).
Minētajai “konsolidācijai” gan vairāk būtu juridisks un ekonomisks raksturs, jo ideoloģiski un politiski šis process jau sen ir noticis. Par simbolisku tā izziņošanu varētu uzskatīt 2011. gada 12. oktobri, kad visas trīs minētās avīzes iznāca ar vienādiem sarkaniem pirmās lapas noformējumiem un virsrakstiem “Nē – etniskajai diskriminācijai”. Tobrīd tas bija pēdējais mēģinājums ievilkt valdošajā koalīcijā “Saskaņas centru”, ietekmēt Valsts prezidenta amatā vēl pavisam “zaļā” Andra Bērziņa nostāju.
Protams, tā bija demagoģija, jo skaidrs, ka pat lielāks skaits deputātu mandātu nevienai partijai negarantē vietu valdošajā koalīcijā. Tomēr kļuva skaidrs, ka krievvalodīgā prese – ar vai bez norādēm no augšas – saskaņo savu darbību.
Turpinājums bija masīva referenduma kampaņa par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, ko tagad daudzi uzskata par vienu no galvenajiem faktoriem, kāpēc 273 347 pilsoņi atbalstīja Lindermana ierosmi. Savukārt referenduma aktīvisti ir kļuvuši par “Vesti” un “Čas” varoņiem. Vienā izdevumā viņi publicējas kā autori, otrā tiek intervēti un regulāri citēti. Ir raksti, kas parādās abos izdevumos ar lielāku vai mazāku laika atstarpi. Kā spilgtāko pēdējā laika piemēru varētu minēt “Latvijas Avīzē” jau aprakstīto brita Džona Loflanda prātojumu, kurā Latvijas 1940. gada okupācija saukta par meliem, pārmetumi par rusofobiju un antisemītismu un viss pārējais no zināmā repertuāra. Vēl viena būtiska nianse – raksts tulkots un atgādāts no Maskavas. Vispārzināms fakts, ka avīzes nelabprāt pieņem rakstus, kas iepriekš jau publicēti konkurējošā izdevumā, taču te tas darīts bez aiztures. Tas liek pieņemt, ka konkurence jau sen ir tikai teorētiska. Un apvienošanās, ja tāda notiktu, būtu tīri tehniska rakstura.
Tomēr ir kāda būtiska nianse. Krievu valodā iznākušo avīžu saturs jau līdz šim ļāva tās uzskatīt par daļu no tā dēvētās “Maskavas rokas” (to, starp citu, īpaši spilgti varēja ievērot, lasot tieši ārzemju ziņu lapu, kur starptautiskajos jautājumos vienmēr stingri atbalstīta Kremļa pozīcija), tomēr tas bija tikai novērojums. Ja avīzes patiešām nonākušas Krievijas miljardiera ietekmē, šis statuss tiek legalizēts. Tas nozīmē, ka arī avīžu iesaistīšanos kādā politiskā kampaņā var uzskatīt par ārvalstu iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās.
