Foto – Zigfrīds Dzedulis

“Māte nezin, ko tā auklē…”
 0

Anda Līce dzimusi Patkules pagasta Liepniekos, astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīta uz Amūras apgabalu. Beigusi Bulduru sovhoztehnikumu, gadu studējusi Vēstures un filozofijas fakultātē, tad – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mežsaimniecību un dārzkopību.

Reklāma
Reklāma

 

Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Strādājusi par daiļdārznieci, pasniedzēju Bulduru sovhoztehnikumā, bijusi Rakstnieku savienības konsultante, redaktore izdevniecībā “Svētdienas Rīts”, valodas speciāliste Latvijas Radio un televīzijas padomē. Kopš 1995. gada – literārā konsultante Latvijas Okupācijas muzejā. Pirmais publicētais dzejolis “Gadi, klupdami steigā…” 1968. gadā iespiests laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Tas arī iezīmē būtisku A. Līces dzejas dimensiju – cilvēka attiecības ar laiku, laikmetu. Cita dimensija dzejā – spilgta un nobriedusi – mīlestība. Kopš 90. gadiem A. Līce arī aktīvi darbojas publicistikā. Sakārtojusi staļinisma upuru liecības, vairāku represēto literātu krājumus. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Ministru kabineta balvu (2012), saņēmusi Veidenbauma (2004) un Aspazijas (2005) prēmiju.

Nupat iznācis A. Līces dzejas krājums “Šovakar”, taču mūsu lasītājiem dzejniece piedāvā gluži jaunus, vēl nepublicētus dzejoļus.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

– Domājot par Andu Līci, pirmais apzīmējums, kas nāk prātā, noteikti nav “dzejniece”. Es, piemēram, jūs iepazinu no krājuma “Via Dolorosa”; daudziem mūsu avīzes lasītājiem jūs noteikti vispirms esat sleju autore, represētajiem – tā, kas tur rūpi par viņiem. Caur kuru savas darbības prizmu jūs pati sevi raksturotu, un ko jums nozīmē tas, ka rakstāt dzeju?

– Diezin vai spēšu izsmeļoši atbildēt par publicistikas, atmiņu un dzejas saistību. Varētu teikt – publicistika un darbs ar atmiņām (tagad jau tas man ir pagātnē) ir nedēļas sešas dienas, dzejoļi – svētdiena.

Varētu arī teikt – tas ir tāpat kā ar māju, kurā ir vairākas istabas un katra domāta kaut kam citam. Pieņemsim, ka publicistika ir virtuve. Dažas telpas ir caurstaigājamas, tomēr ir viena – gala istaba, kurā neiet iekšā ielas apavos. Tā ir manas būtības daļa, kurai visciešākais sakars ar dzeju.

Var paiet dienas un nedēļas, kad tajā istabā neieeju – nevelk, nav tādas vajadzības. Tomēr visu laiku tā ir apdzīvota.

– Kā radās nosaukums jūsu lauku mājai, un kurš jums tajā ir vismīļākais laiks?

– Mājas nosaukums “Ceļadomas” radās no domām par šīm mājām, un tagad tas ir arī novada kartē. Katru nedēļu mērojot trīs stundas garo ceļu no “Vidusmačkrieviņiem” uz Rīgu un atpakaļ un ejot arī vēl krietnu gabalu kājām, man bija daudz laika domāt gan par manām senču mājām, gan par to, kā es iedzīvojos jauniegūtajās, ko un kā vajadzētu darīt, lai tajās būtu vēl mājīgāk, kā māju sajūtā sasaistīt arī apkārtni. Un tā no šīm ceļa domām arī radās nosaukums.

Man patīk apsēsties pie datora agri no rīta, kad klusumu vēl nav saplosījuši trokšņi un visi ceļi uz zemes un debesīs ir vaļā, un arī es pati esmu kā neaprakstīta lapa. Esmu rīta cilvēks.

Reklāma
Reklāma

– Ko, pēc jūsu domām, dzejā var izteikt tādu, kam nesaistītā tekstā pietrūkst vārdu?

– Dzejai pieder neredzamais virmojums, kas ir ap lietām un vārdiem. Tā zilizaļā migliņa, kas veļas pāri rudzu laukam, kad tas zied. Kad vēl nav nosauktas vārdā emocijas un noskaņas, bet jau ir jūtama to klātbūtne, tad dzejolis ir pavisam tuvu. Dzeja satver to, kas ir aiz un virs parastiem vārdiem, kurus mēs ikdienā runājam. Es joprojām nezinu, kā tēli atrod savu vietu un ieligzdojas rindās un pantos. Dzejoļus nevar no kaut kurienes izsaukt, tie atnāk paši, atliek vien pierakstīt. Ar prieku un pateicību.

 

 

 

 

Kad kalnam ir pāriets viņā pusē,

Daudzas balsis vairs nedzird,

Citas skan aizvien klusāk.

Bet ir kāda, kas neatstājas

Kā ganu svilpe, dūdu stabule.

It kā slīdētu lociņš pār stīgām,

It kā ūjinātu no kādām mājām.

Kad kalnam ir pāriets viņā pusē,

Uz mūžību var aiziet kājām.

2012. 25. 12.

 

***

 

Putna spārnu zīmējums

Uz debesu zīda

Un atspīdumi ūdenī,

Saskaršanās šļakatas,

Atmiņu plūdums.

Ak, ko nu vairs…

Kā nopūtas cilājas airi,

Šļakstinot sāļu uz vaiga.

Spārnu buras

Pa viļņu mugurām joņo,

Skaņu okeāns –

Neiespējamos toņos…

 

Vai vēl īsāk –

Skan Ennio Morricone

 

***

 

Māte nezin, ko tā auklē,

Sējējs nezin, ko tas pļaus,

Un lielo gribēšanu saukļi

Nezina, vai kāds ko ļaus.

 

Auzas sēji, bet pļauj miežus,

Nu visu kaut no jauna sāc.

Ir ziņa noglabāta cieši,

Nezin to pat sestais prāts.

Vien neziņa kā mīļa māte

Plaukstu tev uz galvas liek,

Apklusina sesto prātu:

“Tev ar mani jāpietiek.”

2013. 12. 01.

 

***

 

Kaut mēs tā spētu,

Tik samtaini, viegli,

Kā krīt uz ziemājiem sniegs,

Pāri tālumiem sarunāties un laikiem

Un cits citu nepārkliegt.

Kaut mēs tā spētu,

Kā ziemāju klausās sniegs,

Izkust tik mierinoši,

Ka paliek tikšanās prieks.

2011. 21. 12.

 

***

 

Paiet viss ij tam, kam bijis,

Ij tam, kam nebijis tāpat.

Kalst tējiņas aiz mājas sijas,

Un zobenu tur sudrabmats.

 

Pavisam klusu sapņi riešas,

Un tomēr grīdas mazliet čīkst.

Uz nezināmo acis ciešas,

Bet paskatīties neuzdrīkst.

 

Savāds miers, tik pārpasaulīgs,

Ar abām plaukstām pieri skar.

No oglēm klusi versme līgo,

Un visam vārds ir – šovakar.

 

2011. 21. 01.