Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Mātes valoda13


Guna Roze
Guna Roze
Foto: Ieva Andersone

“Pujka”, “garšs” (kaut kas pa vidu starp garš un garšīgs?), “pēctam”, “čeismit” (domāts – četrdesmit), “režījums” (režīms), “nēsmu/ neēsmu, neismu”, “viss labākā/ viss dārgākā utt”, “meiģināt” (mēģināt), “teriktorija”, “paziņš” (vīriešu kārtas paziņa), “rēboņi” (droši vien reiboņi), “ģemperis” (džemperis) un simpātiskākais šajā mini izlasē – “bērniņšķīgi” (bērnišķīgi).

Tas ir tikai naga melnums no biezā kultūrslāņa topošo māmiņu čatā, kurā tieši šo “šedevru” dēļ vairāku mēnešu garumā man ik pa laikam atļāva, brīžiem pat mudināja ielūkoties. Brīžiem tas likās smieklīgi, citreiz neticami, dažbrīd skumji, līdz arvien biežāk kļuva neomulīgi, jo šīs sarunas par gaidībām un radībām taču ir rakstītas… mātes valodā.

Diemžēl kļūdu tajās ir tik ļoti daudz, ka varētu izveidot skumjāko latviešu valodas grāmatu – “Mātes valoda”.

Jautāju: vai šī aplamā rakstītāja ir viena un tā pati topošā māmiņa? Varbūt viņas dzimtā valoda nav latviešu? Nē. Atbildes uz abiem papildjautājumiem bija – nē. Tās ir neskaitāmas jaunas latviešu sievietes, kuras atjaunotajā Latvijā ieguvušas vismaz obligāto pamatizglītību. Aptverot šo patiesību, kļūst baisi.

Kā runās šo māmiņu bērni, ja izaugs ar tāda līmeņa mātes valodu?

Laikam būtu par daudz gribēts, lai latviešu ģimenes savās dienišķajās sarunās lieto vismaz 2000 vārdu. Lai lieto savus 300, bet vismaz lai zina, kā tie pareizi jāraksta un jārunā. No otras puses, vai nav nožēlojami, ka jākaulējas par dzimto valodu: kas labāk – divtūkstoš kropļotu vai trīssimt pareizu vārdu? Kāpēc ne piectūkstoš pareizu?

Līdz šim allaž priecājos, ka latviešu valoda nav kā angļu, kur brīžiem grūti uzminēt, kā viens vai otrs vārds jāraksta, jo noteikti ne tā, kā izklausās. Turpretī latviski – kā dzirdi, tā raksti! Bet izrādās – jaunā paaudze arī dzird “angliski”.

Atceros diskusiju ar latviešu valodas skolotājiem par šo – pareizrakstības – tēmu. Viena daļa nekontrolējamajā valodas deformācijā vaino internetu, citi saka – vainīga disleksija. Jā, arvien vairāk bērnu nepieciešama ilgstoša sadarbība ar logopēdu, bet pat šie speciālisti apgalvo, ka visu var iemācīt – arī pareizrakstība ir iegaumējama, tāpat kā reizrēķins.

Galu galā – ko īsti nozīmē pamatizglītība? Kādas minimālā līmeņa zināšanas tā paredz? Vai tiešām pamatizglītība nozīmē tikai zināmu klašu skaitu, skolas solā atsēdētus N gadus? Vai dzimtās valodas zinības, pareizrakstība nav pamatu pamats, pamata zināšanas?

Pat 50 gadu pārkrievotajā padomju Latvijā mēs pratām SAVU valodu! Un, ja kāda skolēna rakstu darbā būtu parādījies kaut viens no sākumā citētajiem vārdiem, pat klasesbiedri būtu nesaprašanā un, visticamāk, apceltu šo jaundarinātāju. Jo lai nu ko, bet lasīt un rakstīt mēs pratām pat zem padomju jūga.

Tāpēc gribas apsēsties pretī pašreizējiem un bijušajiem Izglītības ministrijas “gudrajiem” un teikt: “Skatieties acīs! Un izstāstiet godīgi – kas un kāpēc notiek? Kāpēc izglītība kalpo vienam mērķim – vēl izteiktākas plaisas radīšanai starp nabagajiem un bagātajiem?”

Skaidrs, ka visi vecāki savam bērnam vēl tikai labāko, tostarp nedzīvot trūkumā, iegūt labu darbu, kas primāri nozīmē būt izglītotam. Nez vai pietiks izpildīt senču rituālus mazulīša gudrības veicināšanai, piemēram, ienesot mājās jaundzimušo, vispirms viņu uzguldīt uz galda. Vai šūpulī (gultiņā) kopā ar maizi un naudu ielikt arī grāmatu.

Kā lai bērns piepilda vecāku cerības un vēlējumus, ja mamma, izpildījusi šos rituālus, vēlāk, ieskatoties domrakstos, nepamana, ka viņas atvase valkā “ģemperi”? Kā jauns cilvēks var iegūt labu darbu, ja motivācijas vēstulē raksta, ka viņš “meijģina” vai “mējģina”?

Nekur amatā “virs vidējā” neņems cilvēku, kurš neprot rakstīt, jo… tā ir analfabētisma pazīme.

Netrūkst darbavietu un amatu, kur pat nav jāraksta motivācijas vēstule.

Nez kas jādara, lai pārtrauktu noziedzīgo izglītības sistēmu un pārskatītu ne bez tālejoša nolūka noteiktās bērnu tiesības, kas arī kalpo šķiru interesēs. Negribu, lai mans mazdēls mācās analfabētu inkubatorā! Esmu gatava būt bargā vecmāmiņa, kas liks kļūdaini uzrakstīto vārdu pārrakstīt pareizi neskaitāmas reizes. Jo vēlu viņam visu labāko.

LA.lv