Kultūra
Māksla

Mati ved pie ķermeņa. Kārlis Vērpe vērtē Katrīnas Neiburgas izstādi0

Foto: Timurs Subhankulovs

“Kim? Laikmetīgās mākslas centrā” no 25. aprīļa līdz 9. jūnijam apskatāma Katrīnas Neiburgas izstāde “Mati”.

Runāt par ķermeni gari un plaši, ieslīgstot fizioloģiskā vai pat estētiskā apcerē, vēl nav nācies. Šķiet, lielākoties sadzīves valodā ķermenis tiek apspriests vai nu slimību, sporta aktivitāšu, vai nāves gadījumos, vai arī kaunīgi pieminēts saistībā ar seksu. Gara lietas un ikdienas notikumi ieņem daudz ievērojamāku vietu. Bet ir taču interesanti, ka tik primāra mūsu eksistences izpausme ir neapgūta, tāpēc arī aktuāli ir jautājumi, kā par ķermeni un tausti – vismiesiskāko no maņām – runāt, tēmu neiztērējot vien erogēnajā zonā.

Katrīnas Neiburgas jaunākajā izstādē “Mati”, kas apskatāma “Kim? Laikmetīgās mākslas centrā”, ķermeniskums un tauste gūst aktualitāti, uzmanību pievēršot matiem kā būtiskai cilvēka pašizpratnes lietai.

Mati ne vien regulāri tiek veidoti pie friziera vai iepretim spogulim mājas apstākļos, bet, piemēram, bizes vai pīnes nogriešana var simbolizēt pamatīgas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Tādi artefakti ir izvietoti izstādes stendā apskatei, katrai matu šķipsnai pievienots īss apraksts, konkrētā cilvēka motivācija, kādēļ rūpīgi koptā un audzētā galvas rota reiz ir nogriezta.

Lielākoties tie ir ļoti personiski un intīmi stāsti, matiem piedēvējot teju maģisku nozīmi. Arī frizieri Neiburgas veidotā videodarbā daudz runā par matu enerģiju, dzīvību un to mistisko saistību ar cilvēka veselību un labsajūtu. Kāda friziere atzīst, ka no cilvēku enerģijas ir atkarīga viņas pašsajūta. Mati translējot cilvēka raksturu un, ja jums krēslā pagadās enerģētiski smagnējs klients vai vampīrs, paši pēc tam jūtaties izsūkti. Tikai viena no mākslinieces sarunbiedriem uz jautājumu “Vai mati ir dzīvi?” atbild piezemēti un atsaucas uz anatomiju – tās ir mirušas olbaltumvielas.

Foto: Timurs Subhankulovs

Neiburga izstādi ir veidojusi jau iepazītā mākslinieces pieejā, balstoties lauka pētījumā, uzrunājot “matu speciālistus”, apskatei izliekot un apspēlējot lietas, kas ar matiem saistās. Izstāde ir pamatīgi pārdomāta, piepildot visas “Kim?” telpas un tēmu attīstot pakāpeniski.

Ekspozīciju ievada liels spogulis, ap kuru izvietoti frizēšanas piederumi un krēsls, kurā apmeklētājs var iesēsties; nākamajā telpā tiek piedāvāts skats uz matu griešanas rituāliem un darinājumiem – no matiem veidotām cepurēm un rotas lietām; jau dziļāk mākslas centra telpās pie sienas atsliets pamatīgs ekrāns ar mākslinieces video, kurā viņa apmeklējusi un sarunājusies ar dažādiem frizieriem; pašas “Kim?” dzīles ir kā noslēpumains seksa muzejs ar vitrīnās izliktām mākslinieces veidotām matu maskām un biksītēm, savukārt video Neiburga piedāvā ieveidot mīļā apmeklētāja frizūru, saldeni un čukstus aprakstot katru frizēšanas darbību un rīku.

Tēmas izvērsums izstādē sniedz ieskatu tajā izpratnes amplitūdā, kas ar matiem saistās: no to publiskās lomas frizūrā līdz ķermeņa “pagarinājumam”, kura anatomiskā struktūra nepadodas aprakstam, tā vietā pildot simbolisku un mistificējošu lomu.

Erotika un seksualitāte kā viena no tēmas pamatšķautnēm nav nejauša, jo kas gan notiek, kad sarunas mūsu kultūrā nonāk pie ķermeņa un taustes maņas?

Cik daudz ir tādu situāciju, kurās pieskaršanās otram neietvertu intīmas vai erotiskas konotācijas? Droši vien sava daļa patiesības ir teorētiķiem, kuri uzsver, ka Rietumu kultūrās ilgstoši centrālā ir bijusi redzes, distances maņa, savukārt vistiešākā klātbūtnes maņa – tauste – un ķermenis, tā vieta kultūrā, bijusi margināla un atvēlēta lielākoties sieviešu skaistumkopšanai un īpaši tabuizētajai, tātad salīdzinoši nabadzīgi aprakstītajai, seksualitātes jomai. Primāras ir bijušas gara lietas un prāts.

Redzes centrālo lomu Neiburgas izstādē apliecina spoguļi un dažādu veidu attēli, piemēram, manekenu galvas, uz kurām izvietotas cepures un kas darinātas pēc mākslinieces ģīmja līdzības, līdz ar to tipisku manekena galvu individualizējot un drīzāk pielīdzinot Rietumu klasiskajā mākslā ierastajai skulpturālajai bistei. Tipiski Rietumu mākslas apskatei ir arī tas, ka to nedrīkst aptaustīt. Objekti ir izvietoti vitrīnās, aiz stikla. Tie ir domāti tīram vērojumam.

Mati Neiburgas izstādē ne vien darbojas kā tēma par sevi, bet parāda, ko un cik daudz mēs varam pateikt un zinām par savu ķermeniskumu, vieliskumu ne tikai kā bioloģisku un anatomisku veidojumu, bet miesu, sevi, kādi ik dienu esam, kustamies, domājam un pieskaramies. Mati Neiburgas izstādē mūs aizved pie mums pašiem – ne tikai kā garīgām, bet arī materiālām būtnēm.

Katrīnas Neiburgas izstādē “Mati” gūst aktualitāti ķermeniskums un tauste, uzmanību pievēršot matiem kā būtiskai cilvēka pašizpratnes lietai.
Foto: Timurs Subhankulovs

LA.lv