Mobilā versija
+1.4°C
Lūcija, Veldze
Trešdiena, 13. decembris, 2017
1. februāris, 2017
Drukāt

Triju valstu pilsonis Matīss Kaža: Pasaule man atvērta! (10)

Timura Subhankulova fotoTimura Subhankulova foto

Topošais kinorežisors Matīss Kaža (21) ir dzimis Zviedrijā, kinorežisores Unas Celmas un žurnālista Jura Kažas ģimenē, un ir triju valstu – Latvijas, Zviedrijas un ASV – pilsonis. Jau trešo gadu Matīss studē kino režiju Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā, un jau tagad par viņa debijas pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Vienu biļeti, lūdzu!” (“One Ticket Please”) ieinteresējies prestižais Gēteborgas kino festivāls, kur tā šonedēļ piedzīvo pasaules pirmizrādi. Filmu izrādīs arī citos Eiropas kinofestivālos, bet uz Latvijas kinoteātru ekrāniem tā nonāks 13. martā.

Kad saprati, ka kino ir tavs aicinājums? Varbūt bērnībā, filmējoties puikas lomā piedzīvojumu filmā “Kur pazudis Elvis?” vai arī interese par to saņemta mantojumā no vecākiem?

“Kur pazudis Elvis?” bija mans pirmais spilgtākais piedzīvojums, kura laikā paspēju nokaitināt uzņemšanas komandu – bijām mazi un spriņģojām pa uzņemšanas laukumu. No astoņu gadu vecuma katru nedēļas nogali pavadīju kinoteātrī, bet jau kopš 12 gadiem – uzņemšanas laukumā. Man patīk būt klāt kino tapšanas procesā. Kopā ar mammu sēžot virtuvē, radās ideja, ka latviešiem vajag savu “road movie” filmu, un tā dzima doma par pseidodokumentālo filmu “Raganu mēnesis”, kur palīdzēju ar scenārija ideju, bet filmā “Mana koka stāsts” izstrādāju aizkadra balss tekstu. Sava loma bija arī opapam Jurim Celmam, kurš bija otrais režisors Rīgas kinostudijā. Pusaudža gados man ļoti patika vesterni – mani fascinē amerikāņu mitoloģiskā domāšana mežonīgo Rietumu vidē.

Taču, ne jau pateicoties šai interesei, tagad esi nokļuvis Amerikā. Vai Latvijas piedāvātās iespējas skoloties kino mākslā neatbilda tavām ambīcijām?

Varbūt zemapziņā tiem vesterniem kāda loma ir bijusi, lai gan skatos jebkāda žanra un formāta filmas. Tomēr šā lēmuma racionālais skaidrojums ir cits. Liela nozīme tajā bija kinoskolas reitingam pasaulē. Otrs – kino ir jāmācās tur, kur ir kino industrija. Latvijā kino režiju var mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā un RISEBA. Cik no tās beigušajiem kļūst par režisoriem, un cik daudziem režija ir tas, ko viņi dara ikdienā? Latvijā ir milzīga kinorežisoru pārprodukcija, bet vai mums ir nauda, ko piešķirt desmit jauniem režisoriem gadā? Tomēr svarīgākais manā izvēlē ir vide – kontakti ārvalstīs.

Izskan šaubas par Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāti kā platformu, lai dotos uz prestižām ārvalstu augstskolām. Kāda ir tava pieredze?

Mūsu izglītības sistēmā nav lielu izvēles iespēju, bet Amerikā, Eiropā jau vidusskolā vari doties sev vēlamajā virzienā, pats kombinēt priekšmetus. Tomēr mūsu izglītība nav sliktā līmenī. Esejā man pat bija labāks rezultāts nekā dažam amerikānim. Domāju, ka katram pašam ir laikus jāsaprot, ko viņš vēlas nākotnē darīt, jāizpēta iespējas un mērķtiecīgi uz to jāiet. Mani uzņēma trīs ASV skolas, izvēlējos par labu Ņujorkas universitātei.

Par brīvu mācības tik prestižā skolā droši vien nav…

Tas bija otrs nosacījums, kāpēc izvēlējos Ņujorku. Mācību maksa ir 75 tūkstoši dolāru gadā – kopā ar dzīvošanu un ēdienu, taču iestājoties esmu saņēmis dāsnu stipendiju, kas sedz vairāk nekā 90 procentus summas. Bez tā, saprotams, šādā skolā nevarētu atļauties mācīties.

Kurā virzienā redzi sevi ejam nākotnē – mākslinieciski un ģeogrāfiski? Latvijā vai varbūt Holivudā?

Kino ir mākslas veids, kurā ir brīnišķīgā iespēja strādāt visur. Tā kā mans starptautisko kontaktu loks ir plašs, varu doties, piemēram, pie kolēģa uz Peru! Pasaule ir man atvērta. Tā kā man ir ASV pilsonība, varu mēģināt iekarot Holivudu – parasti karjera jāsāk, šķirojot scenārijus. Man ļoti patīk ceļot un izzināt dažādas kultūras, nevajag “ieciklēties” vienā vietā. Būtiski, ka tev ir laba ideja filmai. Iespējams, maģistrantūrā varētu studēt teātra režiju kaut kur Eiropā, jo, ja domāju par atgriešanos Latvijā, tad ar kino šeit iztiku pelnīt nav iespējams. Ļoti gribētu uzņemt spēlfilmu, taču tam vajadzīgi pamatīgi līdzekļi. Kopā ar režisoru Rūdolfu Anži esam aizsākuši studiju “Deep Sea Studios LV”, kas līdz ar “Apriori Collective” Ņujorkā un “Fenixfilm” Latvijā ir manas pirmās dokumentālās filmas producenti. Protams, ir padomā arī daži dokumentāli stāsti, ko varētu filmēt Latvijā.

Kadrs no filmas "Vienu biļeti, lūdzu!" Tās galvenā varone Nikija katru dienu dzīvo mākslai, uzskatot, ka tā viņai pienākas par brīvu.Kadrs no filmas "Vienu biļeti, lūdzu!" Tās galvenā varone Nikija katru dienu dzīvo mākslai, uzskatot, ka tā viņai pienākas par brīvu.

Dzīvodams Ņujorkā, savas pirmās filmas stāstu neesi uzņēmis, piemēram, par šobrīd aktuālo tēmu – latviešiem ārpus dzimtenes. Tā galvenā varone ir 78 gadus vecā indiešu izcelsmes kundze Nikija Kokrena, kura pēdējos 25 gadus katru dienu noskatās vismaz vienu teātra izrādi Brodvejā.

Man ir arī ideja filmai par latviešiem ārzemēs, tomēr uzskatu, ka stāstu nevajag šķirot pēc tautības, etniskās piederības vai rases, dzimuma un vecuma. Labs stāsts ir labs stāsts, un Nikija ir absolūts kino personāžs. Atradu viņu “The Pearl Theatre Company” izrādē “Tēvocis Vaņa” – ievēroju kundzi gados ar lieliem maisiem, kura apsēdās man līdzās. Tas, ka uz teātri Ņujorkā nāk mēteļos un nepucējas, ir normāli, tomēr pat uz šā fona viņa izskatījās neparasta. Viņa ļoti mīl teātri, praktiski – dzīvo teātrī. Kopā ar viņu noskatījos aptuveni 50 izrādes. Šī filma nav centieni ekspluatēt interesantu varoni jeb Ņujorkas “frīku”, bet mēģinājums runāt par laikmetīgām tēmām. Nikija ir robežpārkāpēja, viņa neatzīst materi­ālas vērtības, kuras šobrīd dominē pasaulē, bet katru dienu dzīvo mākslai, uzskatot, ka tā viņai pienākas par brīvu – par šausmām teātru administrācijai. Ceru, filma provocēs diskusiju.

Latviešu radītais kino esot depresīvs, piekrīti?

Piekrītu, ka pēdējo gadu lielās filmas – “Pelnu sanatorija”, “Ausma” un “Melānijas hronika” – var saukt par depresīvām. Pat šādu traģisku notikumu atspoguļojumā, kāds ir Melānijas Vanagas dzīvesstāsts, es būtu vēlējies vairāk cilvēcīgo iemeslu, varbūt pat dzīvotprieka, jo bija jābūt cēlonim, kādēļ viņa spēja izdzīvot briesmīgajos ap­stākļos Sibīrijā. Manuprāt, kino ir jābūt dažādam, tāpēc pats vēlos izmēģināt dažādus žanrus. Jābūt arī kaut kam sirsnīgam, kādam mīlas stāstam, filmai, kas liek pasmieties. Mana favorīte ir filma “Es esmu šeit” – labs, vienkāršs un cilvēcīgs stāsts bez pretenzijām uz augsto mākslu. Augstā līmenī ir mūsu dokumentālais kino – “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”, spēcīgs ir arī Andra Gaujas pretrunīgi vērtētais darbs “Ģimenes lietas”.

Tava filma bija populāra vēl pirms realizācijas – līdzekļus tavai pirmajai dokumentālajai filmai saziedoja tā dēvētajā pūļa finansējuma platformā.

Liels prieks, ka filmu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet pēcapstrādi – Nacionālais Kino centrs. Tomēr lielākais pārsteigums bija, ka pūļa finansējuma starptautiskajā platformā “Kickstarter” mēneša laikā savācām vairāk nekā 3000 dolāru, turklāt ziedoja arī pilnīgi svešinieki! Man laimējās, jo mūsu filmas stāstu pamanīja Ņujorkas “Metro US” reportieris – šo laikrakstu lasa teju katrs Ņujorkas metro lietotājs. Par to jāpateicas filmas varonei, kas ir Ņujorkas urbānā leģenda. Iespējams, ja tas būtu kāds no Latvijas, izņemot, protams, Kristapu Porziņģi, tā paliktu nepamanīta.

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Padomju internacionālisma analogs.

  2. Turpinās tādu bezsakņu ideoloģiju kā dārgie vecāki?

    • Vēl lielāka dusma! Atbildēt

      Esmu tolerants, cienu dažādus viedokļus, pieskaitu sevi pie liberāļiem un t.t. Tomēr šādi komentāri man ir kā sarkana lupata vērsim,..jānoskaita līdz simtam un tikai tad jāraksta, lai nesarakstītos prastas rupjības. Ir jāpriecājas, ka latviešiem tagad visi ceļi vaļā, mēs kādreiz par to pat sapņot nevarējām. Bet daudzos latviešos tas padomiskuma gēns iesēdies dziļi jo dziļi! Tikai lielās dzimtenes vietā, protams, mazāka, taču apsēstība tā pati! Atvainojiet, tomēr nevarēšu savaldīties un iztikt bez rupjībām : ) Stulba latviešu zoss Tu esi, Dusma! Un tāda arī paliksi līdz sava zosiskā mūža galam! :-))) Sorry! 🙂

      • Tieši liberāļi jau ir tie visneiecietīgākie Patiesi tolerants cilvēks atšķirīgu viedokli tik rupji un naidīgi nekomentētu.

      • … aizejiet pēc honorāra, esat labi izpildījies!
        Turpiniet slavināt pasaules labumus un zākāt savu zemi. Tas par Jums visu pasaka.

  3. Sorosa stipendiju?

Draugiem Facebook Twitter Google+