Pasaulē
Vēsture

Maugļa fenomens. Kas liek plēsoņām pieņemt nevarīgos cilvēkbērnus? 16

Viens no intriģējošākajiem leģendas par vilkačiem paveidiem saistīts ar bērniem, kuri uzauguši vilku barā, gluži kā mežonīgie zvēri, un tik lielā mērā pārmantojuši dzīvnieku paradumus un uzvedību, ka normāla dzīve cilvēku sabiedrībā viņiem vairs absolūti nav iespējama. Un šādu stāstu par Maugli vēstures gaitā uzkrājies pietiekami daudz.

Likantrops

Zēns–vilks kā tēls pazīstams jau kopš senatnes, un iespējamo Romas dibinātāju Rema un Romula stāsts ir viens no šiem agrīnajiem aprakstītajiem gadījumiem. Par mežoņiem kļuvušie bērni, kuriem bija ļoti netieša saistība ar leģendu par vilkati, iespējams, tomēr būtiski iespaidoja seno ticējumu, kas izveidojies ap šo krietni vien šaušalīgo būtni, un šā iemesla dēļ vien ir vērts aplūkot vairākus pazīstamākos šādus gadījumus, kad cilvēkbērns kļuvis par mežoni.

Savulaik Ceilonas (tagad Šrilanka) dienviddaļas džungļos atrastais aptuveni 12 gadus vecais zēns–-pērtiķis bija īstens atradums mediķiem un vietējās varas pārstāvjiem. Apskatē noskaidrojās, ka viņš ir krietni atpalicis garīgajā attīstībā un, visdrīzāk, tieši šā iemesla dēļ vecāki viņu pametuši džungļos. Bērns ātri iemācījās imitēt pērtiķu uzvedību, tāpēc spēja tur izdzīvot. Atradēji viņu nodēvēja par Tisu. Viņš nemācēja runāt, tikai iekliegties un kaut ko ņurdēja gluži kā pērtiķis. Viņš arī sēdēja kā pērtiķis un bez palīdzības no malas nespēja nostāvēt kājās, pārvietojās tikai četrrāpus. Kad viņam pasniedza šķīvīti ar barību, viņš to vispirms izlēja zemē un tikai tad sāka ēst.

Būtiska zēna–pērtiķa un zēna–vilka atšķirība, ko ir vērts aplūkot šajā materiālā, ir pirmās apbrīnojamās adaptēšanās spējas. Jo jau nedēļu pēc atgriešanās cilvēku sabiedrībā Tisa valkāja apģērbu un iemācījās ēst no šķīvja, nelejot saturu vispirms zemē. Savukārt zēni–vilki parasti tā arī paliek pilnīgi mežonīgi un absolūti nepakļaujas nekāda veida apmācībai.

Tomēr kā biežāka parādība leģendas par vilkati pētīšanā šķiet tieši zēni–vilki, kurus var iedalīt divās kategorijās: “likantropi”, par kuriem galvenokārt arī būs runa, un “mežonīgie puiši”, kuri parasti ir bikli bērni, rupjas un vardarbīgas attieksmes upuri. Zēns–pērtiķis šajā ziņā acīmredzot pieskaitāms otrajai kategorijai.

Ir grūti iedomāties, ka zēns–vilks nav nekas cits kā gadījuma upuris vai dabas kaprīze. Taču diezin vai kāds mēģinās noliegt to, ka tādas parādības eksistēšana būtiski sekmējusi leģendas par likantropu veidošanos. Ikviens, kurš redzējis šādu mežonīgu netīru bērnu, kura augumu klāj skrambas un zilumi, ar pinkainiem gariem matiem, aplūzušiem zobiem un gariem vilkveidīgiem nagiem, ar ķermeņa pozām, kas raksturīgas tikai dzīvniekiem, ar asinīm notraipītu muti un jēlas gaļas smārdu, kas no tās nāk, un vēl bez tā visa savā dzīvītē redzējis un saskatījies šausmu skatus un saklausījies vilku rēkšanu un gaudas, kuras ir vienīgās, ko pats puslīdz artikulēti spēj izdvest, – nē, ikviens kaut ko tādu redzējušais nevar nejusties satriekts.

Ir virkne faktoru, kas nepieciešami zinātniekiem, lai varētu konstatēt to, ko viņi dēvē par Homo ferus, īpaši tajā gadījumā, ja runa ir par “likantropisko” variantu. Tipiskam tā pārstāvim trūkst virkne cilvēkam piemītošu iezīmju: mīlestības un teju vai visu parasto emociju, īpaši smieklu; viņš pilnībā klusē, izņemot tos mirkļus, kad rūc, sprauslo vai gaudo; viņš pārvietojas četrrāpus, gluži kā pilnvērtīgs dzīvnieks; un, šķiet, galvenais – viņš spēj dzīvot, pilnīgi iztiekot bez cilvēku palīdzības. Vārdu sakot, viņam jādzīvo tikai mežā un jāatrodas zvēru vidū.



Vientuļais kalnietis

Tiesa, ir arī citas Homo ferus izpausmes, kuras arī nereti aplūko saistībā ar vilkačiem. Piemēram, kādā no Kaukāza Kabardijas–Balkārijas kalnu auliem reiz uzradās mežonīgs cilvēks, ietērpies zvērādās un dīvainos paštaisītos apavos. Garā un biezā bārda nosedza teju vai pusi viņa auguma. Svešinieks ar milzīgām grūtībām spēja izdvest dažus vārdus. Vēlāk gan “ierunājās”, un, lūk, kāds ir viņa stāsts.

Pēc vācu karaspēka izdzīšanas no Ziemeļkaukāza Otrā pasaules kara laikā aulā palika divi vietējie “šucmaņi”, kuri bija pārlieku godprātīgi kalpojuši okupantiem. Lai izvairītos no neizbēgamā bargā soda par paveiktajiem noziegumiem, viņi aizbēga kalnos, paķerot līdzi šaujamieročus un krietnu munīcijas krājumu. Viņi devās uz visnomaļāko kalnu rajonu, apmetās alā, kas praktiski nav sasniedzama ne tūristiem, ne pat medniekiem, pārtika no vītinātas tūru gaļas, ko allaž sagatavoja ar prāvu rezervi, kā arī ogām, saknēm, augļiem, sēnēm un riekstiem – tā visa apkaimē bija gana.

Tā viņi divatā nodzīvojuši astoņus gadus. Tad viens no viņiem saslimis ar rīkles vēzi. Otrs viņu ārstējis, kā nu pratis. Piemēram – liekot norīt ādas striķītī iekārtu uzpirksteni ar noasinātām malām. Vēlāk, ar spēku raujot to laukā, viņš nežēlīgi “iztīrīja” biedra rīkli no audzēja, ar žiletveidīgo “instrumentu” griežot dzīvos audus. Saslimušais beigās, protams, nomira. Un tad cilvēks palika pilnībā viens, turpmākos 28 gadus dzīvojot pilnīgā vientulībā. Vienīgie sabiedrotie bija tūri, kurus viņš tur sastapa nebeidzami daudz. Joprojām bija saglabājušās arī vēl neizšautas patronas. Viņš šāva tūrus, ēda tos, bet no ādām pagatavoja kaut ko līdzīgu apģērbam un apaviem, jo viss, kas bija paņemts līdzi no cilvēku dzīves, jau sen bija novalkāts.

Visu šo gadu laikā kalnos viņš tikai dažas reizes no liela attāluma bija redzējis cilvēkus, taču joprojām baidījās ar viņiem kontaktēties. Drīz vīrietis jau bija aizmirsis, kas ir cilvēku valoda. Kādā lielākā pārgājienā vairāku desmitu kilometru attālumā uz lauku, kurā viņš mēdza ievākt kukurūzas vālītes, nejauši sastapa kaķi, kuru savāca un aiznesa sev līdzi uz alu. Kopš tā mirkļa dzīvnieks mazliet izdaiļoja viņa šaušalīgi pelēko ikdienu. Tagad viņa alā atkal bija divas dzīvas būtnes. Taču pēc dažiem gadiem kaķi apēda – vai nu lapsas, vai vilki…

Un atkal vientulība. Tagad cilvēks vairs nespēja to izturēt, tāpēc beidzot izlēma padoties varas iestādēm un devās uz savu dzimto kalnu aulu. Tur vēl bija dzīvi radinieki, kuri tikai ar lielām grūtībām spēja viņu atpazīt. Pamazām atceroties vārdus, viņam vispirms bija tikai divi jautājumi: “Vai karš beidzies?” un “Vai Staļins vēl ir dzīvs?”. Viņam paskaidroja, ka karš beidzies jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, savukārt Staļins sen nomiris, bet viņš pats kā bijušais šucmanis saistībā ar amnestiju par saviem kara laika noziegumiem ir atbrīvots no atbildības.

Viņu nomazgāja, apģērba, sakopa un piešķīra mitekli, tā teikt, pieņēma atpakaļ kolektīvā. Pat piemeklēja sievu. Tomēr visdīvainākais šķita tas, ka šis 60 gadus vecais vīrs ārēji izskatījās gluži kā 30 gadus vecs spēkpilns jauneklis: neviena bojāta zoba, nevienas krunkas sejā vai ķermenī. Toties garīgi viņš bija pilnīgi degradējies, un viņa novecošana cilvēku acu priekšā tagad noritēja apbrīnojami strauji. Sev tik ļoti nepierastajos civilizācijas apstākļos viņš vārda vistiešākajā nozīmē pārliecinoši un pamanāmi novīta.

Turklāt izrādījās, ka viņš vairs nespēja dzīvot ar cilvēkiem, tāpēc drīz atkal aizgāja kalnos. Tiesa, šoreiz kā gans. Ļaudis atceras, ka esot centies godam pildīt savus pienākumus un iespējami retāk rādīties citiem cilvēkiem.



Vilku aprūpētie

Populārākie un zināmākie “klasiskie” bērni–vilki ir: Hannoveres mežonīgais zēns Peters, Averonas Viktors, leģendārais Kaspars Hauzers no Nirnbergas un mežonīgā meitenīte Kamala, indiete. Daži mežonīgie bērni vēlāk spēja atgriezties cilvēku sabiedrībā, taču nav īsti zināms, cik ilgu laiku katrs no viņiem pavadījis zvēru vidē. Nav izslēdzams, ka viņi vienkārši atjaunoja zināšanas, kuras guvuši savos agrīnajos gados un vēlāk tās vienkārši aizmirsuši, jo tās nebija vajadzīgas, ilgus gadus dzīvojot mežā.

Daudzajās leģendās par likantropiem paustās atmiņas gluži neviļus liek pievērst uzmanību detaļām, fonam. Nav apšaubāms, ka tās lielākoties līdzinās piedzīvojumu romānam, nevis bezkaislīgam dokumentālam darbam. Un tieši šī sadaļa visvairāk mulsina pētniekus, tuvāk iepazīstoties ar atsevišķām leģendām, kas spēj visvairāk uzbudināt prātu. Franču pētnieks Lisjēns Malsons uzskata, ka jebkurā mītā ir neapšaubāmi īstenības elementi, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst vienkārši un acumirklī noliegt kādu neparastu gadījumu tikai tāpēc, ka kāda tā sadaļa šķiet acīmredzami sadomāta. Un tas katrā ziņā ir ļoti prātīgs padoms.

Iespējams, vissenākais visrūpīgāk aprakstītais kāda maza zēna gadījums, kad viņš kļuvis par mežoni, ir noticis 14. gadsimtā – par bērnu–vilku no Heses. Vietējie iedzīvotāji bija sākuši ievērot, ka pilsētiņas apkaimes mežos mīt kāda spokaina būtne, kas ikreiz, kad cilvēkiem nācās ar to nejauši sastapties, aši aizmuka krūmājā. Pret šo būtni izturējās ar māņticīgām bailēm. Gluži reālu apstiprinājumu tam, ka tāda būtne patiešām eksistē, ļaudis guva 1344. gadā, kad to beidzot notvēra. Visiem par lielu pārsteigumu, tas izrādījās zēns, kurš pilnībā pārvērties mežonī, pārvietojas tikai četrrāpus, uzrāda vilkiem līdzīgas “manieres” un neprot runāt.

Konstatēja, ka šim bērnam ir aptuveni astoņi gadi un viņš mežā pavadījis vismaz pusi sava mūža. Viss liecināja, ka zēnu atraduši vilki, uzņēmuši savā midzenī un neizskaidrojamā kārtā saglabājuši dzīvību, ar saviem ķermeņiem sildot arī visaukstākajās ziemās. Ziņojumos bija pat pausts, ka vilki speciāli izklājuši ar koku lapām alas grīdu, tādējādi izveidojot kaut ko līdzīgu ligzdai tieši zēnam. Šis fakts nekādā ziņā neiziet ārpus reāli iespējamā robežām, un to apstiprina arī citi līdzīgie gadījumi ar bērniem, kuri kļuvuši par mežoņiem.

Bērns tik ļoti bija pieradis pārvietoties četrrāpus, ka pie viņa kājām nācās piestiprināt dēļus, lai palīdzētu noturēties taisni un viņš varētu staigāt kā visi cilvēki. Viņš tā arī neiemācījās sakarīgi runāt, ēda tikai jēlu barību, un viss liecina, ka nesalīdzināmi laimīgāks jutās tajos apstākļos, no kuriem viņu sagūstījušie cilvēki bija izrāvuši. Bērns–vilks no Heses kļuva par sava laika slavenību, viņu pat speciāli veda uz Angliju, lai parādītu karaļgalmā.

Aptuveni tajā pašā laikā blīvajos Bavārijas mežos atrada kādu citu mežoni, kurš vairāk pazīstams kā bērns–vilks no Vaterāvijas, un viņa liktenis ir ļoti līdzīgs mazuļa no Heses liktenim, lai gan šis bērns bija nokļuvis krietni vien smagākos, faktiski bezcerīgos apstākļos. Kad viņu atrada, viņam bija jau vismaz 12 gadi.

Šie divi gadījumi, kā arī tie, kas fiksēti vēl agrāk, diemžēl nav savulaik pietiekami dziļi izpētīti, un pētnieki ar tiem sāka nodarboties tikai pašās 18. gadsimta beigās, proti, četras simtgades pēc aprakstītajiem notikumiem.



Indiešu dāsnais pienesums

Jau pieminētais profesors Malsons uzskata, ka nav iemesla īpaši brīnīties, ja necilvēciska vide izveido necilvēcisku bērnu. To pašu paudis arī psihologs Žans Itārs, kurš ilgus gadus centās nodibināt kontaktu ar zēnu–vilku Viktoru no Averonas un izglītot viņu. Taču, vēl pirms lasām stāstu par Viktoru, šķiet, ir vērts vismaz pieminēt virkni sīkāku, bet tomēr arī ļoti interesantu gadījumu.

1803. gadā Holandes miesta Overdaikas apkaimē atrada mežonīgu zēnu, kura vecumu tolaik tā arī nespēja noteikt. Šā zēna īpatnība bija tā, ka viņš pārtika no putnu olām, pašiem putniem un to mazuļiem. Viņš prata lieliski atdarināt visu veidu putnu kliedzienus.

Bet visvairāk bērnus–vilkus pasaulei devusi Indija. Iespējams, tas ir tāpēc, ka šīs valsts iedzīvotāji trūkuma dēļ bieži atstāja savus bērnus džungļos. Laikā no 1843. līdz 1933. gadam Indijā fiksēti 16 paziņojumi par atrastiem abu dzimumu bērniem–vilkiem, kā arī bērni–panteras un bērni–leopardi. Tiesa, daži no šiem stāstiem patiešām šķiet absolūti neticami. Tostarp faktiski visi šie atrastie bērni izrādījās nespējīgi mainīt savus ieradumus, kurus bija iemantojuši dzīves laikā džungļos. Lielākā daļa no viņiem šajā vidē kopā ar zvēriem nodzīvojuši līdz 10 un vairāk gadu vecumam.

Pirmais par Indijas bērniem–vilkiem detalizēti savā grāmatā “Dzīve Indijas džungļos” 1880. gadā vēstījis Valentins Bolls. Lai arī viņš ziņas ieguvis tikai no “otrām rokām”, tomēr to autentiskums neraisa nekādas šaubas. Pirmais bērns–vilks, kurš minēts viņa grāmatā, sagūstīts pie Minspuri 1872. gadā, vārdā Dina, un viņam bijuši aptuveni seši gadi un visas klasiskās Homo ferus pazīmes. Viņš bija absolūti mežonīgs, pilnībā kails, klusējošs, spēja izdvest tikai dobjas rīkles skaņas, un gluži kā zvēriem viņam bija pārsteidzoši asi zobi, kas par tādiem kļuvuši no pastāvīgās kaulu graušanas. Protams, bija neiespējami noteikt, cik ilgi viņš mitis džungļos, taču viņa fiziskais spēks un varenā miesas būve liecināja par to, ka viņš lieliski pielāgojies mežonīgajai dzīvei. Tāpat kā visi iepriekš minētie bērni–vilki, arī šis mežonis pārvietojās četrrāpus un izmisīgi pretojās visiem mēģinājumiem viņu apģērbt.

Atšķirībā no daudziem citiem bērniem–vilkiem, Dina cilvēku sabiedrībā nodzīvoja salīdzinoši ļoti ilgi – 20 gadus. Tomēr, arī neskatoties uz vispacietīgāko apmācīšanu, viņa sasniegumi šajā ilgajā laikā bija šādi: viņš iemācījās apģērbties un stāvēt taisni uz divām kājām, kā arī lietot traukus.

Bolls vēsta arī par kādu citu zēnu–vilku no Laknavas, kuram bija aptuveni 10 gadu un kuru atrada divus gadus vēlāk par Dinu. Šo mežonēnu nogādāja Sekandras patversmē, taču, neskatoties uz nemitīgajiem centieniem viņu apmācīt, zēns palika pilnībā mežonīgs. Tiesa, vienīgais viņa apšaubāmais sasniegums bija tas, ka viņš iemācījās smēķēt cigaretes.

Bērnu–vilku vidū var izcelt vairākus spilgtus pārstāvjus, kuri, neapšaubāmi, varēja sekmēt leģendas par vilkačiem rašanos pēdējās simtgades laikā. Divus slavenākos bērnus – meitenes–vilkus Kamalu un Amalu – atrada 1920. gadā. Mandnaporas bāreņu patversmes aizgādnis doktors Dž. Singhs par šo bērnu–vilku novērojumiem uzrakstījis plašu atskaiti. Šie pieraksti tapuši pietiekami ilgā laika posmā, tāpēc nav apšaubāmi, turklāt tos apstiprinājuši arī citi aculiecinieki.

Singhs vēsta, ka 1920. gada oktobrī, kad lasījis sprediķus Godamuri rajonā, pie viņa pienākuši vairāki satraukti vietējie iedzīvotāji un stāstījuši par “fantastiskām būtnēm”, kas dzīvo džungļos. Viņš izlēmis aplūkot tās. Singhs ievests pietiekami dziļi džungļos, kur pēc mijkrēšļa iestāšanās viņš kopā ar pavadītājiem ieraudzījis vilku pulciņu, kas iznācis laukā no midzeņa kraujas malā. Priekšgalā gājuši trīs pieauguši vilki, bet aiz tiem, kā liecināja pārbiedētie indiešu zemnieki, divi “briesmoņi”, kurus doktors Singhs nespēja klasificēt.

Šīs būtnes pārvietojās četrrāpus, to sejas klāja gari, sapinkājušies mati. Pēc tam, kad “briesmoņi” izskrēja no midzeņa, Singhs tikai ar pūlēm spēja noturēt savus pavadoņus, kuri jau bija gatavi atklāt uguni ar šautenēm. Viņš centās pierunāt sagūstīt šīs būtnes. Taču “briesmoņi” izraisīja tādas izbailes pavadītājos, ka viņš bija spiests doties atpakaļ uz tuvāko apdzīvoto vietu, lai tur sapulcinātu jaunu brīvprātīgo palīgu komandu.

Pēc nedēļas Singhs atgriezās pie vilku midzeņa. Divu vilku tur tobrīd nebija, bet trešo, vilceni, kas aizsargāja iekļūšanu midzenī, nācās tomēr nošaut. Savukārt midzenī gūstītāji atrada divus mazus vilcēnus un divus… cilvēkveidīgus bērnus. Pēdējie bija pilnībā kaili, viņu ķermeni klāja rētas un zilumi, taču viņi bija nevaldāmi agresīvi, pat vairāk nekā abi mazie vilcēni, un pauda gatavību līdz nāvei aizsargāt savu teritoriju.

Bērnus sagūstīja, savāca no alas un nogādāja ciematā, kur vietējie iedzīvotāji jau pirmajā izdevīgajā mirklī no viņiem atbrīvojās, taču doktors Singhs laimīgā kārtā abas meitenes pēc dažām dienām atrada – teju vai pusmirušas no bada un slāpēm. Viņš centās viņas apkopt, piespiežot dzert pienu un cita veida barojošu pārtiku. Zīmīgi, ka jaunākajai, kuru Singhs nodēvēja par Amalu, bija nepilni divi, bet vecākajai, Kamalai, aptuveni astoņi gadi. Abām meitenēm āda bija viscaur saskrāpēta un klāta dīvainām tulznām, mēles kārās ārā no mutes, viņas naidīgi ieza zobus un smagi elpoja.

Bet vēl dīvaināki fakti atklājās mazliet vēlāk. Izrādījās, bērni nav spējīgi redzēt dienā un allaž slēpās no saules gaismas, ieraušoties vistumšākajos nostūros. Savukārt naktī viņas plosījās pa istabu, meklējot izeju laukā. Viņas gulēja ne vairāk par piecām sešām stundām, ēda tikai jēlu gaļu un dzēra kā dzīvnieki – lokot ar mēli. Atrodoties istabā, meitenes smagnēji rāpoja uz ceļgaliem, bet, nokļūstot uz ielas, pārvietojās jau salīdzinoši ātri, balstoties uz pēdām un plaukstām. Sastopot cilvēkus, viņas uz viņiem rūca, izlieca muguras gluži kā vilki, kad tiem tuvojas kāds, ko viņi uzskata par bīstamu. Meitenes “medīja”, vajājot vistas un citus mājdzīvniekus, ložņāja pa pagalmu, meklējot kaut kur izmestas lopu iekšas, un aizrautīgi tās turpat aprija, ja atrada.

Jaunākā Amala “nebrīvē” nodzīvoja nepilnu gadu un 1921. gada septembrī nomira ar nefrītu. Vecākā Kamala nodzīvoja vēl deviņus gadus, pakāpeniski iemācoties staigāt uz divām kājām, lai gan vilka gaita tā arī neizzuda. Kamala iemācījās arī nomazgāties, izmantot glāzi un pat izrunāt atsevišķus vārdus, taču līdz pat mūža galam ēda tikai jēlu gaļu un lopu iekšas, kā arī allaž izvairījās no sastapšanās ar suņiem. Pētnieki pauž, ka tas, ka viņa spēja apgūt primitīvus runas elementus, nozīmē to, ka viņa jau piedzimusi ar psihiska rakstura defektiem, kas ļāvuši pilnībā pārņemt viņas “audžuvecāku” manieres.

Līdz ar Kamalas nāvi noslēdzās viens no aizraujošākajiem šāda veida stāstiem mūsdienās, lai gan runas par viņu un atbilstoša pētīšana turpinās joprojām. Lielu daļu apstākļu, kas ieskauj šo bērnu–vilku dzīvi, joprojām klāj neskaidrības tumsa. Piemēram, virkne gluži loģisku jautājumu: kāpēc gan vilki mazos bērnus jau pirmajā sastapšanās reizē neapēda? No kurienes vēlāk vilku barā uzradās otra meitenīte? Un tamlīdzīgi.



Vislabāk izpētītais cilvēks–vilks

Bet tagad varam atgriezties pie jau pieminētā šīs sērijas galvenā piemēra – mežonīgā zēna no Averonas, kuru iedēvēja par Viktoru un kurš uzradās agrāk par Kasparu Hauzeru, lai gan viņa gadījums neizskatās tik ļoti noslēpumains. Protams, arī šajā gadījumā ir virkne unikālu apstākļu, taču pats Viktors un visa viņa dzīve katrā ziņā bija pakļauta pietiekami rūpīgai izpētei.

Tas notika 1797. gadā (proti, dīvainais jauneklis Kaspars parādīsies Nirnbergas ielās tikai vēl pēc 32 gadiem), kad Dienvidfrancijas nomales Tarnas rajona zemnieki pirmo reizi ieraudzīja savādu būtni, kas slēpās biezajos krūmos. Zemnieki baidījās no šā pilnībā kailā un pinkainā “mežonīgā cilvēka” un, neskatoties uz to, ka bija sastapušies ar viņu aci pret aci vairākas reizes, nespēja nodibināt tuvākus kontaktus. 1797. gada aprīlī šo zēnu, kuram, kā vēlāk izrādījās, bija aptuveni deviņi gadi, ieraudzīja it kā rotaļājamies netālu no Labasīnas ciemata. Vietējiem iedzīvotājiem izdevās viņu sagūstīt un ievietot šķūnī, no kura gan viņš veikli aizbēga un pēc šā atgadījuma ilgi slēpās mežā.

Nākamo reizi viņu pamanīja pēc pusotra gada. 1798. gadā mednieki ar lielām pūlēm mežoni atkal notvēra un ieslodzīja kādā ciemata mājā. Taču mājas saimnieki izrādījās izklaidīgi ļaudis, un jau pēc nedēļas par Viktoru iedēvētais mežonis atkal aizbēga mežā. Šajā reizē vientuļais un pilnībā kailais bērns bija spiests pārciest ārkārtīgi aukstu ziemu, kas liecina par viņa apbrīnojamām pielāgošanās spējām. Acīmredzot viņš kaut kādā veidā bija iemantojis aizvēsturiskā cilvēka spēju izdzīvot visekstremālākajos laika apstākļos bez īpaša apģērba.

Viss liecina, ka Viktoram kaut kādu iemeslu dēļ bija ļoti iepatikusies attiecīgā apkaime, jo 1800. gada 9. janvārī viņš atkal parādījās netālu no Labasīnas, kur viņu kārtējo reizi sagūstīja zemnieki. Zēns joprojām bija pilnībā kails, izpūrušiem matiem, ķermeni klāja rētas un zilumi, un viņš izskatījās ārkārtīgi uzbudināts un sabiedēts. Viņu ievietoja slimnīcā, kur pirmo reizi pamatīgi izpētīja. Vēlāk dabas pētnieks Pjērs Žozefs Bonatērs, kurš pirmais apskatīja Viktoru, uzrakstīja plašu atskaiti “Vēsturiskas piezīmes par mežoni no Averonas”, ko Parīzē pat publicēja. Šis darbs izraisīja ļoti lielu mediķu un dabas pētnieku interesi.

Iespējams, Viktors bija visneparastākais no visiem bērniem–vilkiem, kuri jebkad pakļauti ilgstošai izpētei. Tāpat kā daudzi citi tādi bērni, arī viņš viegli uzbudinājās bez īpaša redzama iemesla, iemiga līdz ar tumsas iestāšanos, modās līdz ar gaismu un absolūti nespēja saprast, ka spogulī redz pats savu atspulgu. Tiesa, viņam gluži apzināti patika vērot savu atspulgu rāmajā dīķa ūdens virsmā. Dažkārt ilgas nakts stundas viņš kā apburts skatījās uz mēnesi. Viņu absolūti neinteresēja citi bērni vai viņu rotaļas, turklāt viņš vairākas reizes pamanījās sakurt ugunskuru no koka rotaļlietām.

Viktora izdalītās skaņas atgādināja rukšķēšanu. Iespējams, viņa vispretdabiskākā īpašība bija tā, ka viņš nekad nesmējās, tikai šaušalīgi savieba muti. Viņš absolūti nebija spējīgs sakoncentrēties, viņu pastāvīgi kratīja mīklains drebulis. Viņa āda tik lielā mērā bija nejutīga pret sāpēm, ka viņš mierīgi varēja kailām rokām izlasīt laukā no ugunskura degošus bluķēnus. Arī viņa oža bija neparasta: viņš nejuta atsevišķas smaržas, arī tad ne, ja attiecīgo vielu pietuvināja viņam pie paša deguna. Savukārt pārsteigums bija viņa dzirde: veiktajos eksperimentos Viktors neuzrādīja ne mazāko satraukumu vai izbīli, kad viņa tuvumā šāva no lielgabala, taču allaž strauji pagriezās, sadzirdot vājas skaņas, piemēram, tālu aizmugurē ejoša cilvēka soļus. Un jo sevišķi pārsteidzoši bija tas, ka viņš nespēja atšķirt mūziku un cilvēka balsi no citām skaņām.

Kā jau visi “ciltsbrāļi”, arī Viktors nevēlējās gulēt gultā, turklāt viņam neradīja nekādas problēmas diskomforta apstākļi. Taču šis mežonis, kurš spēja izturēt jebkādas brīvās dabas sagādātās neērtības, izrādījās pilnīgi nepiemērots civilizētai dzīvei. Pat pērtiķis ātrāk pārņēma daudzus cilvēka ieradumus nekā šis bērns–vilks. Pētniekus īpaši pārsteidza viņa spēja nejust pat visbriesmīgāko ziemas salu – zēns mežā ziemoja pilnībā kails! Kā barību viņš galvenokārt lietoja ogas un kastaņus, pret jebkuru citu ēdienu paužot neslēptu riebumu. Visu laiku Viktors rāvās atpakaļ brīvībā, taču tagad viņa sargi allaž bija modri, un visi viņa bēgšanas mēģinājumi beidzās nesekmīgi.

Pēc kāda laika Viktoru pārveda uz Parīzi, kur viņu apskatīja tā laika ievērojamais psihologs doktors Pimels, kurš kategoriski paziņoja, ka Viktors ir vienkārši debils, ar ko tad arī izskaidrojamas visas viņa novirzes attīstībā. Taču tad Viktoram negaidīti paveicās. Tobrīd vēl tikai 25 gadus vecais ārsts Žans Itārs 1800. gadā saņēma norīkojumu darbā par Parīzes Imperatora kurlmēmo institūta galveno ārstu. Itārs tur apsekoja Viktoru un pēc tam paziņoja, ka nekādi nespēj piekrist slavenajam kolēģim.

Jaunais ārsts turpmākos sešus gadus pavadīja, pacietīgi un neatlaidīgi mēģinot atgriezt Viktoru atpakaļ cilvēka veidolā. Jāatzīst, viņa metodes, viņa lieliskā izpratne par sava pacienta vajadzībām un vienlaikus arī pamatīgās zināšanas deva panākumus: Viktora stāvoklis ievērojami uzlabojās, lai gan viņš tā arī nekad nekļuva par pilnvērtīgu sabiedrības locekli šā vārda pieņemtajā izpratnē. Katrā ziņā Itārs patiešām apgāza slavenā Pinela pausto: Viktors nebija dzimis idiots, viņš bija tikai bērns, kuram bijusi liegta normālas attīstības iespēja, un, kaut arī Itārs nespēja no viņa apziņas izdzēst zvēru vidū nodzīvotos gadus, viņš tomēr ievērojami bagātināja viņa atlikušo dzīvi cilvēku vidū.

Viktors bija klasisks īsta zēna–vilka piemērs, kurš tā arī neiemācījās runāt. Viņa augstākais intelektuālais sasniegums visā šajā laikā bija dažas iedvesmas minūtes, kad viņš no veca auduma gabala gluži apzināti izgatavoja tarbiņu zīmuļiem. Tostarp viņam ļoti iepatikās visa veida mājsaimniecības darbi. Īpaši aizrautīgi viņš skaldīja malku, spējot to darīt neskaitāmas stundas bez apstājas, nekad nenogurstot un neslēpjot skaidri izteiktu labsajūtu.

Par Viktoru allaž rūpējās, viņš dzīvoja Itāra vadītā institūta īpašā piebūvītē, un, kā var noprast, ne tikai labvēlīgā, bet lielā mērā arī gana izglītotā tā laika Francijas valdība bija piešķīrusi naudas prēmiju kādai Herīnes kundzei, kura ikdienā apkalpoja Viktoru. Šis zēns–vilks no Averonas nomira 1828. gadā 40 gadu vecumā.



Pandu audzinātais cilvēkbērns

1996. gada pašā sākumā kādā no Ķīnas tālīnajiem rajoniem ļaudis sagūstīja dīvainu maza auguma būtni, kas izrādījās ar vilnu apaudzis bērns, kuru iedēvēja par zēnu–pandu. Mednieki bija pamanījuši šo mazuli visnotaļ simpātisko un gauso bambuslāču sabiedrībā. Šis ir jau trešais zināmais gadījums vēsturē, kad cilvēkbērns izaudzis pandu barā. Pirmais tāds fiksēts 1892., bet otrais – 1923. gadā.

Mežonēnu apsekojušie mediķi konstatēja virkni anomāliju viņa uzvedībā: viņš pārvietojās tikai četrrāpus, uz kājām nespējot nostāvēt pat dažas sekundes; nekad nemazgājās, bet gan tikai aplaizīja pats sevi kā kaķis; ēda galvenokārt bambusa lapas un jaunos dzinumus; ieskājās un urkšķēja gluži kā mežonīgs zvērs un rūca, ja ar kaut ko nebija apmierināts.

Pekinas biologs Hou Meņs Lū, kurš vispamatīgāk izpētīja zēnu–pandu, uzskata, ka zēnu, visdrīzāk, jau agrā bērnībā vecāki vai nu vienkārši pazaudējuši, vai varbūt arī gluži apzināti pametuši vienu mežā, jo izbijušies no viņa dabas dotā briesmīgā ārējā izskata. Un par to pat nebūtu jābrīnās, jo mazulis patiešām nāca pasaulē ar ievērojamām ģenētiskām novirzēm – visu viņa ķermeni klāja bieza vilna. Vēlāk pandas, šķiet, arī nespēja neko saprast un pieņēma viņu par savas saimes locekli, tādējādi arī atbilstoši izaudzinot. Neskatoties uz dažām nebūtiskām atšķirībām, zēns–panda uzvedās gluži tāpat kā viņa “audžuvecāki”.

Saistītie raksti

Pētnieki uzskata, ka mežonēnam sagūstīšanas mirklī bijuši aptuveni 1,5–2 gadi. Viņa rokas un kājas klāja gari, spēcīgi nagi, un tās vairāk līdzinājās dzīvnieka ķepām, nevis cilvēka ekstremitātēm. Viņš pārsteidzoši veikli kāpelēja pa kokiem, sākotnēji skrāpējot un kožot ikvienam, kurš viņam tuvojās. Taču jau pēc dažu nedēļu ilgas uzturēšanās cilvēku – kāda mednieka Kuana – ģimenē, viņš ātri adaptējās un pat sāka paust pieķeršanos jaunajai “māmiņai” un “māsai”. Viņš iemācījās stāvēt uz kājām un izrunāt dažādus vārdus. Taču, par kaut ko jūtoties apbēdināts, viņš allaž sāka nevis raudāt, bet gan smilkstēt kā suns.

Mednieka Kuana ģimene ļoti iemīlējusi savādo mežonīgo mazuli, par spīti viņa dīvainajam ārējam izskatam un dzīvnieka uzvedības manierēm. Šie ļaudis pauda vēlmi, lai mazulis pie viņiem paliktu uz visiem laikiem. Tomēr bērns–panda ar tik augstu zinātnisko vērtību, kā paziņoja doktors Lū, bija jāturpina pētīt zinātniskos apstākļos, jo tikai tā būs iespējams labāk izprast cilvēka attīstības procesus sabiedrībā un ārpus tās. Patlaban nav precīzākas informācijas par viņa gaitām un likteni, taču zinātnieki bija apsolījuši, ka mūžīgi jau viņu nepētīs, tāpēc iespējams, ka mežonēns atgriezās normālā cilvēku ģimenē.

LA.lv