Foto – LETA

Autobraucējs tiesājas visās instancēs paviršas sīka negadījuma izmeklēšanas dēļ 6

2013. gada 15. janvārī 71 gadu vecais carnikavietis Jānis Lūsis tika izsaukts uz Valsts policijas Rīgas reģiona satiksmes administratīvo pārkāpumu izskatīšanas biroju pie inspektora G. Pusta, kurš paziņoja, ka J. Lūsim piederošā vieglā automašīna “Volvo 850” 5. janvārī ap plkst. 13, braucot atpakaļgaitā Rīgā, VEF rajonā, Ūnijas ielā, ar piekabes āķi radījusi nelielu bukti stāvošas vieglās automašīnas “Mercedes Benz C180” aizmugures buferim. “Volvo” numuru piefiksējusi “Mercedes” vadītāja un kāda nejauša garāmgājēja, kuras redzējušas automašīnu sadursmi un to, ka vainīgā automašīna aizbrauc.

Reklāma
Reklāma

Bija vai nebija?


Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
ASV izsludina ārkārtas stāvokli pirms Saules aptumsuma – paredz cilvēku masu bojāeju 12
Lasīt citas ziņas

Jānis atcerējās, ka tajā dienā bijis Rīgā, bet tieši pa kādām ielām braucis un kur apstājies, neatcerējās, taču pieļāva: ja reiz divi cilvēki liecinājuši, ka viņa vadītā automašīna aizskārusi kādu citu, tad tas tā varējis arī būt. Pats gan nekādu triecienu nebija jutis. Abi ar inspektoru vienojušies, ka “Volvo” ir liels, smags, bet bukte maza, un Jānis varējis arī nejust triecienu. Tāpēc inspektors lēmis par minimālo sodu: brīdinājumu.

Tā tas viss arī būtu beidzies, ja ne vien Jāņa sieva, kas viņam mājās sacījusi: “Tu tas nemaz nevarēji būt! Mēs abi tajā laikā bijām “Daugavas” stadionā, kur piedalījāmies skriešanas sacensībās un apbalvošanas ceremonijā. Tam ir daudz liecinieku! Un no stadiona mēs aizbraucām pusdivos.” J. Lūsis nekavējoties zvanīja inspektoram, kurš ieteica par šo alibi uzrakstīt iesniegumu un nosūtīt policijai. 6. martā Jānis saņēma Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas priekšnieka vietnieka N. Krapša lēmumu: sodu atstāt nemainīgu, jo lielāka ticamība ir nejaušās garāmgājējas liecībām, kas nav ieinteresēta, nekā J. Lūsim, kas ir ieinteresēta persona notikušajā. Ja J. Lūsis gribot, viņš policijas lēmumu var apstrīdēt tiesā. To arī Jānis nolēma darīt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Te neliela atkāpe. Jānis nav gluži vienkāršs pensionārs. Viņš 25 gadus nostrādājis par milicijas (dažus gadus arī šo laiku policijas) izmeklētāju, pēc tam bijis arī piesēdētājs Rīgas apgabaltiesā.

“Policijai vajadzēja veikt manu alibi pārbaudi, uzklausīt lieciniekus, bet tas netika darīts. Turklāt netika pārbaudīts, vai mana auto piekabes āķis atbilst otra auto buktes augstumam. Mana auto āķi policija apskatīja, bet bojājumus tam neatklāja. Mana auto numura zīmei ir seši simboli. Pietiek sajaukt vienu, un tas jau ir cits auto, turklāt piekabes āķi ir daudziem, un tāpat tumšā krāsā ir daudzi auto,” skaidro J. Lūsis, kurš auto pie stūres brauc kopš 1977. gada un neesot izraisījis nevienu ceļu satiksmes negadījumu.

Neveiksmīgā tiesvedība


2013. gada 30. augustā un 16. decembrī Rīgas rajona tiesa izskatīja šo administratīvā pārkāpuma lietu. Skrējiena organizators D. Gorba liecināja, ka skriešanas pasākums 5. janvārī ildzis līdz plkst. 13.15, kur Jānis piedalījies kopā ar sievu un dēlu. Nejaušā lieciniece Jūlija Šaicāne tiesā apstiprināja, ka, ejot pa ielu, redzējusi tumši zilu (Jāņa auto ir tumši zaļš. – A. D.) automašīnu – vai nu “Volvo”, vai “Volkswagen” – ar diviem vīriešiem, kas ietriekusies “Mercedes”. Arī “Mercedes” vadītāja piefiksējusi vainīgā automobiļa numuru, bet lieciniece tam palabojusi vienu ciparu. Tiesā J. Šaicāne teica, ka tagad viņai liekas, ka numura zīmē bijuši trīs cipari (patiesībā ir četri. – A. D.), bet konkrēti vairs īsti neatceroties, jo kopš notikuma tomēr pagājis laiks. Lai labāk uzticoties liecībām, ko sniegusi policijai uzreiz pēc notikušā.

Policijas pārstāvis tiesā liecināja, ka nebūtu loģiski, ja divas savā starpā nepazīstamas personas – “Mercedes” vadītāja un garāmgājēja – norādītu vienu un to pašu, izdomātu konkrētu numuru, līdz ar to nav pamata viņām neticēt.

Reklāma
Reklāma

Tiesnese I. Biteniece nolēma policijas lēmumu par sodu Jānim atstāt negrozītu. J. Lūsis tiesājās tālāk, bet arī Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesu kolēģija (tiesneši B. Geimans, I. Jansone un L. Kuzmane) 2014. gada 30. maijā policijas lēmumu atstāja spēkā. Jānis tiesājas vēl tālāk un tagad gaida, kad šī paša kolēģija nu jau citā sastāvā lietu izskatīs rakstveida procesā. Ja arī tad nekas nemainīsies, Jānis ies tālāk. Vēl ir Augstākā tiesa, Eiropas Cilvēktiesību tiesa… Viņš jau uzrakstījis sūdzības iekšlietu un tieslietu ministriem, Augstākajai tiesai, Ģenerālprokuratūrai, bijis pie tiesībsarga.

Kreņķi tomēr lieli


Var rasties jautājums: kāpēc tā uztraukties par sodu, kas ir tikai brīdinājums? Turklāt tiesājoties tiek tērēti arī valsts resursi, noslogotas tiesas, paša un citu laiks.

“Jūtos nolemts nepelnītam sodam – nespēju normāli gulēt, naktīs mostos augšā, sirds sitas aritmijā, nervozēju. Nekad neesmu bijis apsūdzētais, tiesājamais. Simtiem cilvēku esmu saucis pie kriminālatbildības, visi viņi bijuši vainīgi un saņēmuši pelnītus sodus. Bet ar mani izdarās šitā… Policija ir pavirša, tiesnese uzklausīja tikai vienu manu liecinieku, bet uz tiesu bija ieradušies arī citi, tajā skaitā fotogrāfs. Fotogrāfijām var noteikt laiku, kad tās uzņemtas,” saka Jānis. Viņš arī noliedz, ka kāds varēja būt ņēmis viņa automobili, kamēr viņš skrien.

Jānim nav pretenziju pret liecinieci, tāpat pret “Mercedes” vadītāju, kura gan tiesā neieradās un kuru vaigā viņš nav redzējis.

Man izdevās atrast cietušās automašīnas vadītāju, kas nevēlējās, lai minu viņas vārdu, kad viņa bija ieradusies Rīgā. Tiesa par viņu bija vienu reizi interesējusies, bet sieviete nav varējusi atbraukt. “Es toreiz biju paņēmusi tēva automašīnu. Sēdēju tajā brauktuves malā, kad kāds automašīnā ietriecās. Trieciens nebija pārāk liels, bet tomēr mašīna sakratījās. Automašīnas numuru un marku neievēroju. Ja nebūtu sieviete, kas pienāca klāt un teica, ka pierakstījusi numuru un ka noteikti jāsauc policija, es būtu likusies mierā. Jo bukte tiešām nebija liela. Kas notika tālāk, nezinu, jo drīz vien devos uz studijām ārzemēs. Tas mūsu ģimenē likās tik sīki, ka ar tēti nemaz neesam par to runājuši. Bet es patiešām saprotu cilvēku, kurš uztraucas par to, ka saņēmis nepelnītu sodu, taču es jau nekā nevaru palīdzēt.”

Viedokļi 


Kā vērtēt lietas izmeklēšanu? 


Advokāts Arvīds Naglis: “Policija virspusēji veikusi izmeklēšanu. Vismaz vajadzēja salīdzināt abus transporta līdzekļus – varbūt āķa augstums nemaz neatbilst buktes augstumam. Arī tiesa gājusi vieglāko ceļu un notikuma vienīgās liecinieces pavadā: ir minimāli pierādījumi, un tos arī traktē.”

Vai šādu it kā sīku lietu dēļ ir pareizi nodarbināt tiesas?


Saeimas Juridiskās komisijas krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins: “Cilvēkam ir tiesības tiesāties pat tad, ja kādam liekas, ka tiek tērēta nauda un laiks par sīkumiem. Rietumu pasaulē tiesvedībā darbojas princips, ka ir tiesības sodu pārsūdzēt. Protams, vienmēr ir ierobežojumi laikā un institūciju skaitā, kam var pārsūdzēt sodu. Nodarījuma apjomam un svarīgumam ierobežojuma nav. Ja reiz sīkums, tad nevajadzēja piemērot sodu. Ja reiz sods piemērots, tad tas nav sīkums un to var pārsūdzēt. Es saprotu cilvēku, kam sāp brīdinājums, ja viņam šķiet, ka tas ir nepamatots. Turklāt datu bāzē jau tas parādās. Ir cilvēki, kam tā nesāp 500 eiro vai lielāki sodi. Protams, vienmēr var diskutēt par tiesāšanos lietderību, taču jebkuram cilvēkam ir tiesības uz taisnīgu tiesas spriedumu.”