Egils Līcītis: Interesēties, kā cilvēkiem iet 1
Krustiņu un mīnusiņu likšana vienkāršiem cilvēkiem atlicis kā vienīgais mērām- un sitaminstruments, lai praktiski īstenotu Satversmes paragrāfu par tautai piederošo varu Latvijas Republikā. Kabīnes privātumā reizi četros gados vēlētājs priekšplānā zaigojošos partijniekus listē var pazemināt par nullītēm, bet dibenplānā novietotos pacelt augstāk. Briesmīgā lodīšu pildspalva – tā ir tā malšanas ierīce, dzirnaviņas, kas attīra graudus no pelavām. Un kas notiek ar Saeimā neievēlētiem, tautas uzticību nebaudījušiem politiķiem? Tos aizved ar ķerru, lai lūzeri pazustu bez vēsts nezināmā šrotā, tiktu izgāzti atkritumu poligonā.
Partijas ļoti apzinīgi izturas pret koptēlu vēlēšanu listē pēc numerācijas. Šo procesu sauc par ranžēšanu, un grūtajā partijas valdes atziņu ceļā par vietu, kas katram pienākas sarakstā, ceļa malā paliek elsās raudošas sievietes un sāpēs vaidoši vīrieši, kuri dabūjuši punus “ne pēc nopelniem”. Tad ir jānorij krupis, jāskrien uz citu politisko spēku vai jānoslīcinās vannā ar pēcnāves zīmīti – “ar mani cūcīgi apgājās paši tuvākie”. Cilvēks varbūt nav pārāk ieredzēts iekšpus partijas un neērts, toties populārs ārpus – tamdēļ jāņem vērā nepielūdzamā statistika, kas viņu atzīst par vilcēju, un sakostiem zobiem jāpiešķir augstais numurs. Turpretī organizācijas mīlulīti, bumbulīti publika var uzskatīt par elles izdzimteni un raganu. Neko darīt, jācenšas viņu paslēpt dziļāk, lai sastādītā tabula vēlētājiem neizskatās pēc tumšo spēku iemiesojuma vai vecas mēslu kastes. Savs līmenis ir katrai iemontētai skrūvītei. Sarakstiem līdz vēlēšanu iecirkņiem jānokļūst izķemmētiem un sapucētiem, lai vēlētājiem ne prātā nenāktu pagarināt rokas grābekļa izmērā un ar demokrātijas piešķirtām strīpošanas tiesībām izjaukt partijas rūpīgi krauto kaudzi.
Tomēr vēlētājs ir spītnieks, un viņam kā muša iekodusi – partijas purvaini kanalizēt un meliorēt. Kā Bruts un citi dūrēji ar kartupeļu mizojamiem nazīšiem pieveica Romas imperatoru Jūliju Cēzaru, tā mūsdienās ir asinskāre – “svītrojiet pirmos piecus sarakstā”, “izdabūjiet laukā no 1. vietas lielo tunci”, “sadodam ugunīgajai!”. Šāds pilsoņu psihisks negatīvisms ikkatras vēlēšanas līderiem padara par nervozu kardiotreniņu, par darvinisma mācību dzīvē – izdzīvo stiprākais. Tāpēc zaudējuma sāpēs vai vēlēšanu eliksīru baudījušiem politiķiem paspruka, ka vēlētājiem jāatņem svabadums štimmēt listes pēc sava prāta. Jāliedz vilkt krustiņus, mīnusiņus. Tad būtu feini vienam otram – strādāt par apsūnojušu bluķi Saeimā kā dabas rezervātā, jo partijā vecus patafonus ciena! Bet tauta nesapratīs. Ar partijām vēl jāveic liels pāraudzināšanas darbs, lai ievirzītu pareizās sliedēs. Ja neļaus rīkoties ar aso spalvu, tad cilvēki atsals un pavisam dzestri pildīs pilsoņa pienākumu, jo kamdēļ iet vēlēt, ja neko nevar mainīt. Sastinguši saraksti nozīmēs, ka neviens negribēs tikties ar vēlētājiem, pat tik daudz, lai painteresētos, kā viņiem iet. Pēdējās vēlēšanu sensācijas liecina: Junkura jaunskungs pūlējās uzrunāt kurzemniekus avīzē, šo to apsolīt, bet Iveta Grigule ik nedēļu brauca uz provinci pie vienkāršiem ļaudīm. To neaizmirsa un atalgoja ar sīku pateicību – mazu plusiņu.
