Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Īsfilmu sērija “#domasspēks” cenšas nošaut ­divus zaķus ar vienu ­šāvienu (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Projekts "#domasspēks" iepazīstina Eiropu ar Raini un Aspaziju un viņu idejām, kuras katrā ES dalībvalstī atklāj kāda ievērojama personība.

“Mazāk ir vairāk” – šādu frāzi lieto zviedru aktieris un pavārs Pērs Morbergs vienā no projekta “#domasspēks” epizodēm. Ar to viņš raksturo savu pārliecību par pavārmākslas noslēpumu – ir jādara mazāk, bet jāzina precīzi, kas tieši nepieciešams, lai ēdiens izdotos. To der paturēt prātā arī kultūras notikumu kontekstā, jo to rašanās intensitāte pieņem arvien lielākus apmērus. Tikko esam aizvadījuši kultūras galvaspilsētas gadu, klāt jau Eiropas Savienības Padomes prezidentūras laiks, sākušies Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas notikumi, un sākam gatavoties lielajiem valsts svētkiem 2018. gadā. Galvenais, ko es vēlētos – lai nepazaudējam kvalitāti. Lai nesadalāmies “projektos”, kuri reizēm tiek sākti varbūt tikai tāpēc, ka esošām un gaidāmām svinībām atkal parādās kāda naudas iegūšanas niša, kuru nevajadzētu laist garām. Nebažījos par to, ka kultūras nozare, kurai piederu arī pati, nespētu radīt lielā apjomā pietiekami kvalitatīvus rezultātus. Vairāk to attiecinu uz intensīvo tempu, kura ietekmē reizēm nepietiek iespēju pietiekami ilgu laiku pārdomāt un sagatavot iecerēto notikumu, lai kādā formā tas iznākumā būtu.

Uz šīm pārdomām mani rosināja īsfilmu sērija “#domasspēks”, kas veidota prezidentūras sakarā un ir vienlaikus veltījums arī Rainim un Aspazijai, kā mēdz teikt – nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Šobrīd tapušas epizodes Zviedrijā, Igaunijā, Somijā, Čehijā, Slovēnijā, Lietuvā, Horvātijā un iepazīšanās sērija tepat, Latvijā. Apjomīgo projektu koordinē un īsteno Jura Podnieka studija, daļējs finansējums tam ticis no ES prezidentūras kabatas (projekts ir iekļauts oficiālajā publiskās dilpomātijas un kultūras programmā), tomēr ne tik liels, lai spētu izdarīt visu plānoto.

Projekta iecere ir reizē vienkārša un sarežģīta. Vienkārša no saturiskā aspekta – izvēlēties no katras ES dalībvalsts kādu zināmu cilvēku un (censties) iepazīstināt ar Raiņa un/vai Aspazijas idejām. Sarežģīta no praktiskās puses – atrast katrā valstī šo cilvēku, panākt kaut nelielu iedziļināšanos latviešu autoru darbos, iekļauties viņu saspringtajā grafikā, lai varētu attiecīgo personu nofilmēt, īsā laika posmā spēt nokoordinēt visu 29 īsfilmu uzņemšanu (katras garums vidēji 3 minūtes), spēt katrai izdomāt ko īpašu, lai paņēmieni stāsta organizēšanā neatkārtotos visās vienādi. Filmu režisors ir Olafs Okonovs, operators Aleksandrs Grebņevs, kuri šobrīd arī aktīvi ceļo pa Eiropu, uzņemot turpmākās īsfilmas. Jāapbrīno komandas entuziasms, zinot saspringto finansiālo un laika jautājumu.

Lai Raiņa un Aspazijas tēlu klātbūtnes efekta radīšanai nebūtu jāpaļaujas tikai uz kinohroniku kadriem, ir izvēlēti abu lomu tēlotāji. Aspazijas tēlā iejūtas LTV kultūras raidījumu vadītāja Eva Ikstena-Strapcāne, Raiņa – mūziķis Goran Gora. Vizuālās līdzības radīšanai abi ietērpti laikmetam atbilstošā apģērbā, tikuši pie sirmuma un mākslīgām grumbām, lai kaut nedaudz pārvarētu vecuma atšķirību, kāda ir starp tēlotājiem un literātiem. Tēlā vairāk iejuties šķiet Goran Gora jau ievadepizodes kadros, kad staigā gar Daugavu un fonā vīd Gaismas pils siluets. Lomu tēlotāji nepieciešami arī, lai katras epizodes stāstu būtu iespējams izstāstīt ar dažādiem paņēmieniem – hronikām, dokumentāliem filmējumiem, inscenējumiem, radot saspēli to starpā. Īsais formāts pieprasa ļoti koncentrētu materiāla atklāšanu, jo aptuveni trijās minūtēs jāiemanās aptvert vairākus vizuālos un teksta līmeņus – parādīt attiecīgo uzņemšanas vietu (vizuāli tipiskos skatus), varoni (lai viņš/-a būtu darbībā, kas saistās ar viņa/-as profilu, vai pastāstītu par to), Raiņa un/vai Aspazijas darbu (šeit izmanto gan hroniku kadrus, gan lomu tēlotājus, literāro tekstu fragmentus citē varoņi, dažkārt veidojot dialogu ar lomu tēlotājiem). Filmu varoņi ir savā valstī pazīstami cilvēki, un katrā no viņiem var saskatīt ko saistošu – gan reperī Zlatko no Slovākijas, aktierī un TV sejā Marekā Ebenā no Čehijas (viņš ir Karlovi Varu festivāla ceremoniju vadītājs), Helsinku bīskapē Irjā Askolā, igauņu aktierī un teātra režisorā Ullarā Sāremē un citos. Par viņiem uzzināt iespējams pavisam maz, tā ir tikai kā personas vizītkarte. Filmu veidotājiem būtisks uzdevums – kā panākt pietiekami lielu dažādību materiālu pasniegšanā epizodēs. Tādā veidā var gan atraktīvāk parādīt varoni, gan epizodi kopumā parādīt saistošāku. Šajā kontekstā vēlos minēt Igaunijā un Čehijā veidotās epizodes, kurās interesanti risinājumi literārā darba atklāšanai ar hroniku, inscenējumu un varoņu mijiedarbību.

Epizožu beigās būs daudz, varoņu portretus tajos nav iespējams radīt dēļ ierobežotā laika, literārie darbi parādās kā nelieli fragmenti – šādi var raksturot šā projekta formātu, atbilstošu interneta videi, kas ir primārais auditorijas sasniegšanas kanāls. Varbūt mazāks epizožu skaits būtu ļāvis veidot saturu padziļinātāk, piešķirot tam lielāku skatītāju intereses ilgtspēju.

Uzziņa

“#domasspēks”

Kopumā tiks izveidotas 29 īsfilmas – pa vienai katrā ES dalībvalstī un ievada filma. Īsfilmas veido Jura Podnieka studija, režisors Olafs Okonovs, operators Aleksandrs Grebņevs.

Īsfilmas var apskatīt Latvijas prezidentūras tīmekļa vietnē “EU2015.lv”, “Youtube” kanālā, projekta “Facebook” lapā un vietnē “aspazijarainis.lv”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Noskatos katru video. Kopumā jau patīk. Bet – nezinu, cik kadru ar dzejniekiem ir kinohronikās un cik labu fotogrāfiju, bet varbūt arī varētu neradīt pārāk bieži Strapcāni un Goran Goru, bet gan tomēr abus dzejniekus, ja tas iespējams. Teiksim, pēdējais video ar Vīnes teātra ilggadīgo direktoru. Rainis taču arī bija teātra direktors. Varbūt to varēja iepīt, nevis lieku reizi rādīt Čivles seju vai tik ilgi ļaut demonstrēties Strapcānei un Goran Goram? Vai būs kāds video ar Aspaziju un kaķiem? 🙂

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+