Mazāk rozā! 0
Šai laikposmā aprit apmēram 100 gadi, kopš, pagurdami un vairs nespēdami pretoties daiļajam dzimumam, mēs sievietēm piešķīrām vēlēšanu tiesības. Papriekš tās saņēma madāmas, misis un preilenes Eiropā, pēc tam daudzviet arī vahines un skvo.
Kā pēdējā pretī turējās garīgajā attīstībā visaugstāk progresējusī tiešā demokrātija Šveice, līdz, padevies sufražistu spiedienam, sabruka arī Alpu cietoksnis. Vienīgi Ukrainā cilvēces labākajai daļai nav brīv balsot, bet pret to nemitīgi cīnās līdz jostas vietai atkailinājušās femenas. Lai gan Latvijā 20. gados bija neparasti drosmīgi cilvēki, kuri teica, ka šis plāns nav izvedams dzīvē, mūsu zemītei kā vienai no pirmajām vajadzēja “lekt tiem citiem līdzi”, un arī Skaidrītes un Mudītes dabūja, ko gribēja, pielūdzējiem izplājoties Ādama ribu priekšā kā tepiķiem.
Kamēr nebija noticis liktenīgais pavērsiens, bija grūti atrast zemes pleķi, kur peltu likumīgi ievēlēto valdību, valstsvīri sekmīgi vadīja valstis pretī nacionālajai attīstībai un labklājības izaugsmei. Britānijā misters Dizraeli pirmā ministra postenī lēzeni nomainīja mr. Gledstonu, tad nāca lorda Solsberija saprātīga valdīšana, zelta laikmets Anglijai – nē, nebija labi. Kam pieder šīs rindas – “katrs, kas prot runāt vai rakstīt, palīdz ierobežot trakās, bezdievīgās sieviešu tiesību aušības ar nekrietnībām, kurām vājais dzimums nododas, aizmirstot sievišķīgās jūtas un pieklājību…
Dievs vīrieti un sievieti radījis dažādus, dažādiem tiem jāpaliek, un katram savā vietā… Ja sievietei atļautu emancipāciju, tā kļūtu par ķildīgāko, nejaukāko radījumu pasaulē. Un kā būtu ar aizsardzību, kuru sniegt vājākam dzimumam ir vīrieša aicinājums?”
“Tikko valdoties,” šādi brīdinājusi karaliene Viktorija, kuru nekādi neuzskatīsim par neobjektīvu kritiķi! Kolīdz zeķbikses ieguva balsstiesības, tā izbirstēja uz prātu un loģiku balstītas valsts pārvaldes drošumspēju, vietā stājoties zemāko instinktu diktētam, bieži no Mēness fāzēm atkarīgam, šauri resoriskam skatījumam. Glīti saķemmētam populistam pietika solīt veļas mazgātavas izbūvi ikkatrā kvartālā, lai viņš tiktu pie varas, nenieka nejēgdams. Valdības kļuva tikai zāģmateriāls, tāpat kā vīrišķis mājā, un no cacu paģērošās attieksmes antipātijas cēlās nemiers zemes virsū, destabilizācija, valdības krita, gruva un atkāpās, kas nekad nenotika, kamēr ūsainie un bārdainie regulēja politiku ar balsstiesību monopolu. Vēl vairāk, tiekot pie noteikšanas, blondo cilvēku slānis ar daudz augstāku pašapziņu nekā caurmērā panāca, ka zinātņu vīri spiesti nevis radīt kosmosa kuģus vai konstruēt perpetum mobile – viņiem jātērē mācītais intelekts, lai saražotu trauku mazgājamos agregātus un putekļsūcējus. Jūs tikai iedomājieties, līdz kam jānolaižas androgēnajam ģēnijam, lai izdomātu nekam nederīgus štruntus, kā liposekcijas masažieri, mikrošķiedras drāniņu un pat pretgrumbu krēmu!
Mēs salūzām un pieļāvām smagu kļūdu. Tagad saprotu, ko domā Valsts prezidents, rosinādams Satversmes izmaiņas. Saprotu, uz ko vedina Andris Bērziņš, likdams priekšā Saeimā samazināt deputātu skaitu – mazāk rozā!
