Mazās karalienes tētis. Aktieris Dainis Grūbe par attiecībām ar meitu un dzīvi 0
No Dailes teātra aktiera Daiņa Grūbes kolēģiem biju dzirdējusi: kopš pasaulē nākusi viņa meita, aktiera mīļākā sarunas tēma ir par bērniem. Dainis tam pilnībā piekrīt.
– Nevaru iedomāties, kā tas ir, ja kopā dzīvo divi aktieri. Mūsu ģimenē, par laimi, tā nav. Ja bērnam abi vecāki ir aktieri, tad viņam ir grūta dzīve. Meita mani reti redz mājās. Saka – nepatīk, ka tev brīvdienās jāiet uz darbu, vēlos, lai paliec mājās. Kad teātra sezona beigusies, tad gan visu laiku cenšos veltīt Reinai un Marijai, – stāsta Dainis.
Meita Reina drīz kļūs trīsgadniece, bet Marija ir Daiņa dzīves sieviete, kuru viņš dēvē par sievu, lai arī laulības gredzenus vēl nav mijuši. Pavasarī viņiem pievienosies otrs mazulis.
– Ar Mariju iepazināmies klasiskā vietā – klubā. Tad nāca randiņu laiks, bet ātri sapratām – ja viss ir labākajā kārtībā, tad nav ko vilkt garumā un sākām dzīvot kopā. Man nav iebildumu kļūt par precētu vīru, bet neuzskatu, ka tas jādara pa galvu, pa kaklu. Taču tagad pienācis brīdis, kad abi to vēlamies, un šī doma ir pacelta gaisā. Nevar jau arī nokavēt īsto mirkli, – spriež Dainis, kuram februāra pēdējā dienā apritēja trīsdesmit gadi.
Šī teātra sezona viņam atnesusi lielas lomas un arī skatuviskus pārbaudījumus. Visvairāk nācās pacīnīties ar Fong Lilingas lomu izrādē “M. Butterfly”. Vispirms jau tālab, ka Dainim bija jāiejūtas sievietes tēlā.
– Man bija grūti tikt klāt šim tēlam. Sākumā šķita, ka būs vienkāršāk. Reizēm mēģinājumos pārņēma sajūta – zeme, atveries! Man taču jānospēlē sieviete, nevis ķēms kleitā, jo izrāde nav komēdija, nedrīkst izskatīties smieklīgs. Man uzšuva kleitu, bet tā nepalīdzēja, jo ar laiku to sāku uztvert kā treniņtērpu. Divas nedēļas pirms pirmizrādes mēģinājumos sāku vilkt kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darinātos tērpus un tie gan man palīdzēja piekļūt atveidotajam tēlam. Es arī pats grimējos, jo vēlējos apgūt šo prasmi. Esmu diezgan pedantisks. Ja uzacis iznāca par garu, tīrīju krāsu nost un zīmēju no jauna. Pirms izrādes pats neklāju grimu, jo tas nav iespējams laika ziņā. Ja nebiju apmierināts ar savu darbu mēģinājumā, devos uz Vērmanes dārzu vākt atkritumus, ko darīju sakostiem zobiem. To nevarēja nosaukt par sodu, drīzāk sevis pāraudzināšanu. Sapratu, ja pēc slikta mēģinājuma aiziešu mājās un neko nedarīšu, tad otrā dienā tas būs tikpat slikts. Man pirms katras izrādes ir savi īpašie rituāli, kurus veicu. Šajā ziņā esmu māņticīgs, – atzīst Dainis.
Painteresējos, vai viņš pirms smagām izrādēm iemācījies pasmelt enerģiju no kosmosa?
– Savus rituālus neatklāšu, taču es jau kādu laiciņu nodarbojos ar cigun. Pirms pusotra gada nomira mans brālēns, un pēc viņa aiziešanas nemanot biju noslēdzies sevī, it kā nobloķējies. Un tad man ieteica pievērsties cigun. Sākumā iekšēji tam pretojos, bet skolotāja ātri saprata, kas nepieciešams, lai es spētu atvērties, – stāsta Dainis.
Nesen viņš sāka filmēties TV seriālā “Eņģeļu iela”. Dainis tajā atveido jaunu censoni, juristu Arni, kurš savu mērķu īstenošanā gatavs uz visu. Dainis smej, ka neviens aktieris nekad nesaka – negribu filmēties, visiem ir vēlēšanās to darīt. Bet nu ģimenei varēs atvēlēt vēl mazāk laika.
– Nereti gadās – man piezvana tētis, bet esmu spiests atbildēt – man tagad jāskrien, es tev pārzvanīšu. Un tētis tad saka – drusku atpūties, cik tad vari skriet. Bet man ir tas vecums, kad skrienu, lecu, strādāju, ņemos. Pirms kāda laika, gaidot savu iznācienu uz skatuves, mums ar Ģirtu Ķesteri un Mārtiņu Poču radās ideja izveidot audiopasaku seriālu, kas būtu ne tikai izklaidējošs, bet arī izglītojošs. Aktieriem jau prāts strādā arī uz citām lietām, ne tikai iejušanos skatuves tēlos .
Painteresējos, kāds tētis ir Dainis, vai spēj būt stingrs vai arī meitas priekšā izkūst?
– Man nav variantu, nevaru būt stingrs, jo maz esmu mājās. Vārds Reina spāniski nozīmē karaliene, un viņa arī ir kā maza karaliene. Zina, ko grib un kā to panākt. Meita ir droša, taču uzmanīga. Mēs cenšamies nelietot tādus vārdus kā “nedrīkst”, “nevajag”. Ja braucam uz veikalu, jau laikus ar meitu sarunājam, ko šoreiz viņai nopirksim. Varu ieteikt arī citiem vecākiem metodi, kā izvairīties no nevajadzīgu mantu iegādes. Ieejot lielveikalā, vispirms bērnu aizvest uz rotaļlietu nodaļu, kur viņš brīvi izvēlas kādu mantu. Pēc tam ar ratiem lēni braukāt pa veikala pārtikas nodaļu, un, kad tiek līdz kasei, bērnam pavaicāt, vai tiešām to mantiņu grib? Parasti jau rotaļlieta ir paspējusi apnikt un var bez žēlabām to atstāt veikala plauktā. Piekrītu uzskatam, ka vecākiem nevajag audzināt bērnus, bet gan pašiem augt viņiem līdzi. Mēs ar Mariju cenšamies Reinai būt kā labākie draugi, visur viņu ņemam līdzi. Meita nevienu nakti nav palikusi bez mūsu klātbūtnes. Astroloģe sacīja, ka Reinai ar mani veidosies īpaša saikne. Arī Marija saprot, ka Reina ir tēta meita. Maza būdama, viņa daudz slimoja, tāpēc Marijai nācās kļūt par mājsaimnieci, taču viņa neklātienē studē jurisprudenci. Man patīk, ka Marija pēc izrādēm sagaida mani mājās ar vakariņām. Mēs izrunājamies, kā katram pa dienu gājis, kas labs padarīts. Uzskatu, ja arī rodas kādas domstarpības, tās uzreiz jāizrunā, lai neaiziet tālāk. Mēs neejam gulēt, kamēr neesam izrunājušies. Nesaprotu pārus, kuri dzīvo zem viena jumta un nedēļu var nesarunāties. Man nenākas grūti atvainoties un pateikt, ka šoreiz esmu kļūdījies, – stāsta Dainis.
Viņš dzīvojis daudzos īrētos mitekļos, bet tagad spriež, ka būtu pienācis laiks iegādāties savu pajumti, un tā varētu būt arī māja.
– Tas būtu jauki, ja mūsu suns franču buldogs Boriss pats no rītiem varētu izskriet pagalmā, un arī bērniem vajadzīgs pagalms, kurā var droši spēlēties. Es gan nevēlētos māju, kurai man būtu jākalpo. Varētu reizi nedēļā nopļaut mauriņu, bet ne jau veidot dārzu ar vagām. Man no bērnības palikusi prātā kartupeļu, biešu ravēšana, Kolorādo vaboļu lasīšana no kartupeļu lakstiem, – bērnībā gūto “traumu” atceras skatuves mākslinieks.
Viņš ir puisis no Madonas, bet tagad viņa vecāki brīvajā laikā saimnieko dzimtas mājās Pļaviņās. Audzē kazas, zosis, mamma iemācījusies siet kazas sieru, ko atzinīgi novērtējuši arī Daiņa kolēģi. Dainis neslēpj, ka agrīnā jaunībā izbaudījis trauksmainu, dažādiem piedzīvojumiem bagātu laiku. Reiz pat vecāki bija atbraukuši uz Rīgu, lai trakulīgo dēlu vestu atpakaļ uz mājām Madonā. Taču viņš jau pēc pāris nedēļām atgriezās Rīgā un sāka strādāt sporta preču veikalā.
– Ja mēs teātrī neuzskatīsim savus kolēģus par konkurentiem, tad būsim zaudētāji. Sajūta, ka tev kāds elpo mugurā, straujāk dzen uz priekšu. Tas ir līdzīgi kā sportā. Ja viens apmet divus salto, tev jācenšas apmest trīs. Pēc iepriekšējās “M. Butterfly” izrādes kāds skatītājs atrakstīja man vēstuli, kurā pauda apbrīnu – kā gan es tā varējis nospēlēt sievietes. Viņš pat sievai jautājis, kas tā par jauno aktrisi ar tik garām rokām? Patīkami, ka skatītāji man noticējuši un tā jau ir daļa no uzvaras, – noteic Dainis.
