Mazās valsts lielais politiķis 0
Kad 2005. gada janvārī Luksemburgas premjers Žans Klods Junkers kļuva par eiro zonas valstu Finanšu ministru padomes jeb eirogrupas vadītāju, daudzi domāja, ka tas ir tikai starpposms viņa ceļā uz jaundibināto Eiropadomes prezidenta krēslu. Tomēr Junkers “Eiropas prezidenta” krēslā neiesēdās, bet eirogrupu vada joprojām – vismaz līdz nākamā gada sākumam.
Gandrīz ideālais eiropietis
Žans Klods Junkers (1954), pat būdams vēl tikai politiskajos spēka gados, iemieso zināmu eiro zonas un pat visas Eiropas Savienības vēstures lappusi, kuru ne viens vien grib pēc iespējas ātrāk pāršķirt. Tas un vēl it kā paša nevēlēšanās varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc viņa vārds nefigurē saistībā ar lielvalstu ideju par eiro zonas finanšu “superministra” amata ieviešanu. Politikā gan ir iecienīts teiciens “nekad nesaki nekad”, un šķietami ir grūti iedomāties piemērotāku kandidātu par Junkeru, taču, pēc visa spriežot, lielvalstis šo amatu ir nolūkojušas sev, bet Junkera attiecības ar Berlīni un Parīzi vienmēr bijušas sarežģītākas, nekā ārēji izskatās. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka nav otra cilvēka “no malas”, kurš zinātu labāk, kas īstenībā notiek Vācijas un Francijas finansēs… Nerunājot par vēl sarežģītākajām attiecībām ar Londonu.
Luksemburgas premjerministrs daudziem ir pietiekami neērts. Varbūt arī izraisa skaudību. No 1995. gada vadīdams vienu no mazākajām ES valstīm, kas, tiesa gan, ir arī viena no ES dibinātājām, Junkers pamazām ieguva ietekmi un sakarus, kādi Eiropā ir tikai retajam.
Turklāt jau astoņdesmitajos gados viņš bija ministrs dažādās Luksemburgas valdībās un piedalījās arī Māstrihtas līguma jeb līguma par Eiropas Savienību sagatavošanā. Pats Junkers reiz izteicās, ka tagadējo ES valstu un valdību vadītāju kompānijā viņš palicis vienīgais, kurš ir piedzīvojis arī tādus “Eiropas notikumus, par kādiem mani kolēģi nav pat dzirdējuši”. To viņš sacīja ar mazu ironijas pieskaņu – sak, varbūt tiešām pienācis brīdis lielo Eiropas skatuvi atstāt.
Metalurga dēls
Junkers nav nācis no augstākās sabiedrības, bet no strādniecības. Viņa tēvu vācu okupācijas laikā iesauca vērmahtā un nosūtīja uz Austrumu fronti. Šo dramatisko ģimenes vēstures fragmentu Junkers nemīl īpaši iztirzāt, bet viņš paturējis prātā, ka tēvs, atgriezies no gūstekņu nometnes (respektīvi, no PSRS), apņēmies vairs ne par ko dzīvē negausties… Toties Žans Klods Junkers mēdz uzsvērt, ka viņš ir “metalurga dēls” un arī katoļu strādnieku arodbiedrības aktīvista dēls, tāpēc viņa politiskajā pārliecībā ir sava, varētu teikt, sociāldemokrātiskā jeb kreisā puse. Pēc skolas gaitām Luksemburgā un Beļģijā Junkers ir studējis tiesību zinātnes Francijā – Strasbūras universitātē, taču advokāta karjeru, šķiet, tā arī nav īsti iesācis, jo līdz kaula smadzenēm iegrimis politikā. Divdesmit gadu vecumā viņš iestājās Luksemburgas Kristīgi sociālajā tautas partijā, kuras politiskā līnija ir aptuveni līdzīga Vācijas kristīgajiem demokrātiem un ar kuras palīdzību Junkers ātri ienāca varas gaiteņos.
Viņš ir diezgan redzama figūra ne vien ES, bet Rietumu pasaulē kopumā. Iespējams, arī tāpēc, ka Junkeram, tāpat kā vairākumam luksemburgiešu, nepiemīt Vakar- eiropas smalkajās aprindās samērā izplatītais antiamerikānisms. Tas bija uzsitis sevišķi augstu vilni Džordža Buša jaunākā Eiropas vizītes laikā 2005. gada februārī, kas tieši sakrita ar Luksemburgas prezidentūru ES.
Protesti pie ES iestādēm un dažu politiķu izdarības izpelnījās Junkera spārnoto frāzi – ja ākstība spētu nobeigt, “Briseles ielas būtu klātas ar līķiem”.
Junkers ir arī varbūt vienīgais, kurš atteicies no Eiropas Komisijas vadītāja amata – tas notika 2004. gadā, kaut visās ES galvaspilsētās viņa kandidatūra esot atbalstīta. Oficiālais atteikuma iemesls bija aizņemtība Lielhercogistes valdībā un luksemburgiešiem dotais solījums tajā palikt. Neoficiāli, kā jau iepriekš minēts, viņš cerēja drīzumā iegūt vēsturē pirmo ES pastāvīgo prezidentūru. Taču nāca Eiropas konstitūcijai pielīdzinātā Lisabonas līguma noraidīšana referendumos Francijā un Nīderlandē, tad – finanšu krīze. Tiesa, apcirptā variantā tomēr apstiprinātais līgums arvien paredzēja ES prezidenta un ārlietu ministra posteņus, bet notikumi bija ievirzījušies Junkeram nelabvēlīgā gultnē. Bija pieteikts karš – gan tikai vārdos – “fiskālajām paradīzēm”, bet Luksemburgai šādu apzīmējumu bieži piedēvē. Tas allaž bijis Junkera pretinieku nopietnākais arguments, jo citu gandrīz nav, ja vien par tādu neuzskata dzeltenās preses secinājumu, ka Žans Klods par daudz smēķē, iedzer un reizēm izceļas ar pasmagu humoru, kas drusku kontrastē ar viņa ārējo smalkumu. Junkers ir precējies, bet viņam nav bērnu, un tas esot vienīgais skumjais viņa biogrāfijas fakts.
Patriotisma otra puse
Viņam droši vien jāuzņemas sava atbildība par eiro zonas krīzi. Kaut Junkers neuzskata, ka viņa pienākums eirogrupā būtu mācīt, kas kuram jādara, vai rīkot sanāksmes pēc katra mazākā trokšņa finanšu tirgos. Kad Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, reiz, atgriezdamies no kādas vizītes un laiku īsinādams, lidmašīnā bija klāstījis līdzpaņemtajiem žurnālistiem savu neapmierinātību ar eirogrupu, Junkers sacīja, ka negrasās komentēt vārdus, kas “izteikti gaisā”. Darba stils viņu vairāk tuvina Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, bet parādu krīzes risināšanā Junkers varētu rast kopīgu valodu arī ar tagadējo Francijas prezidentu Fransuā Olandu.
Junkeram vairākkārt izdevies būt lielo kaimiņu samierinātājam, taču “Merkozī” ērā, kad ES finanšu jomā gandrīz visu lēma Berlīne (Frankfurte) un Parīze piebalsoja, viņš atkāpās ēnā. Tālāko grūti prognozēt. Vismaz vakareiropiešiem nākas grūti iztēloties ES varas aizkulises pavisam bez Junkera.
Bet tik un tā viņa ietekme izpaudīsies neatkarīgi no ieņemamā amata.
Daži cilvēki, arī Olanda idejiskais skolotājs Žaks Delors, saskata Luksemburgas premjerā pēdējo īsteno eiropieti šodienas politiķu vidū. Diez vai būtu jāšaubās, ka Junkers, lai kā viņa personu vērtētu, patiešām tic paša teiktajam: Eiropa ir “viena no divām mūsdienu patriotisma pusēm”. Jāatzīst arī tas, ka viņš atšķirībā no vairākiem citiem vecās Eiropas politiķiem un politologiem apsveica bijušā Austrumu bloka valstu pievienošanos ES. Tās savukārt noteikti varētu no Junkera pieredzes ko pasmelt. Viņš ir pierādījis, ka ielauzties Eiropas vareno sabiedrībā ir iespējams. Un pat nepieciešams.
