Foto – AFP/LETA

Mazie invalīdi paliek bez skolas
 0

Autors: Iveta Korņejeva, “LA” korespondente Romā

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Neskatoties uz vairākkārtējiem Eiropas Savienības (ES) aicinājumiem veicināt invalīdu integrāciju sabiedrībā, Grieķijā bērni invalīdi mācās atsevišķi no pārējiem – speciālās skolās. Turklāt pašlaik puse no šiem bērniem skolu neapmeklē vispār.

Astoņgadīgais Andreass (vārds mainīts) dzīvo Grieķijas kontinentālajā daļā, Evritānijas reģionā, mazā ciematiņā starp kalniem. Andreass nekad nav gājis skolā, jo viņam ir garīgā atpalicība, un, kaut arī tā ir vieglā formā, viņš nespētu sekot tuvākās skolas mācību programmai. Ja Andreass dzīvotu Itālijā, viss būtu savādāk – Itālija jau 1977. gadā kā viena no pirmajām valstīm pasaulē likvidēja speciālās skolas bērniem ar garīgu atpalicību vai fiziskiem defektiem un izveidoja programmu viņu iekļaušanai parastās skolās. Katrā Itālijas skolā un teju katrā klasē ir pa kādam vājredzīgam vai nestaigājošam, vai ar autismu sirgstošam bērnam.

CITI ŠOBRĪD LASA

Grieķija joprojām nevēlas atteikties no speciālām skolām bērniem invalīdiem, ignorējot ES aicinājumus veikt nepieciešamos didaktiskos un medicīniskos pasākumus, lai arī šie bērni varētu apmeklēt “normālas” skolas. Pavisam Grieķijā ir 500 speciālās pamatskolas un 300 speciālās vidusskolas. “Taču vislielākā mūsu valsts problēma ir tā, ka apmēram puse no bērniem, kam būtu tiesības apmeklēt speciālās skolas, īstenībā paliek mājās,” atzīst grieķu sociologs Vasilis Vougiass. “Iemesli ir dažādi – speciālās skolas ir pārāk tālu no dzīvesvietas, trūkst transporta, nepieciešams pavadītājs. Šie šķēršļi padara mazos invalīdus par grieķu izglītības sistēmas neredzamo daļu. Izglītības ministrija nekad nav ievākusi datus par to, cik šādu bērnu vispār ir un cik no tiem neiet skolā, iespējams, tādējādi pieverot acis uz problēmas izplatību. Un arī bērniem, kas apmeklē speciālās skolas, to darīt kļūst aizvien sarežģītāk ekonomiskās krīzes radīto problēmu dēļ.”

Tikai pateicoties ES fondu līdzekļiem, ir bijis iespējams paturēt atvērtas visas 800 speciālās skolas arī šajā mācību gadā un pagarināt darba līgumus ar skolotājiem, tomēr drošības par to, vai šie līdzekļi būs arī turpmāk, nav. Turklāt speciālajās skolās ļoti trūkst psihologu, logopēdu, fizioterapeitu, zīmju valodas un Braila raksta speciālistu. Bez šiem speciālistiem speciālās skolas pārvēršas tikai par mazo invalīdu pieskatīšanas vietu, no kuras viņi gūst maz labuma. Piemēram, Atēnu nabadzīgajā piepilsētā Peramā, kuras iedzīvotāji pārsvarā strādā ostā vai nestrādā vispār, speciālajā sākumskolā mācās desmit skolēni. Skolā strādā tikai divi cilvēki: direktore, kas vienlaikus ir visu klašu un visu priekšmetu skolotāja, un apkopējs. Skolai nav sava transporta, par bērnu atgādāšanu uz skolu un nogādāšanu atpakaļ mājās rūpējas vecāki.

Oktobra sākumā bērnu invalīdu vecāki un speciālo skolu skolotāji Atēnās bija sarīkojuši manifestāciju, protestējot pret speciālo skolu pamestību un vismaz 1300 speciālistu trūkumu. Protestu lozungs bija: “Arī šogad esmu palicis bez autobusa, bez skolotājiem, bez skolas.”