Mazliet dzīves un nāves 0
Ar neatkarīgā kino Mekas – Sandensas filmu festivāla – labākās režijas balvu kabatā uz Rīgas kinoekrāniem nonāk filma “Mans draugs – nenopietns līķis”, kurā komiskais mijas ar dramatisko un fantāzijas elementiem.
Denieli, kā sevi titros apzīmē režisori Dens Kvans un Deniels Šainerts, savā pirmajā pilnmetrāžas darbā atļaujas būt reizē ekscentriski un melanholiski. Kā Robinsons Krūzo uz vientuļas un reizē arī pavisam mazas salas nonācis Henks (Pols Dans) – kā viņš tur nokļuvis, mums nav zināms. Bet ne kā Krūzo, Henks vairs nevar to izturēt un grib jau izdarīt pašnāvību, kad pamana krastā izskalotu līķi (Deniels Redklifs) – vai vismaz viņam tā šķiet, ka cilvēks nav dzīvs. Izrādās, ka šis cilvēka ķermenis var būt ļoti noderīgs, izpildot dažādas Henka vēlēšanās – kā motorlaiva aizvedot viņu uz lielāku salu, dodot avotu kā ūdenim un tamlīdzīgi. Starp abiem veidojas tāda kā draudzība, un Menijs, kāds izrādās “līķa” vārds, kļūst par Henka kompanjonu ceļā pie civilizācijas. Reizē Henks ir arī Menija skolotājs, stāstot par pasauli, kuru Menijs ir aizmirsis, un caur to iepazīstinot ar savu personību – nedrošību, kas radusies no attiecībām ar tēvu ģimenē, sapņošana par meiteni, ko Henks regulāri redz autobusā, bet neuzdrošinās uzrunāt, kā arī par mūsdienu dzīves sīkumiem – mobilajiem telefoniem, našķiem, pornožurnāliem utt.
Ar specifisku humoru, kas ne visiem būs saprotams (piemēram, Menija vēdera gāzu radītais spiediens palīdz abiem braukt pa ūdeni), Denieli, kas ir gan filmas režisori, gan scenārija autori, runā par to, cik ērti un kā justies savā ķermenī, kā uztvert dažādas fizioloģiskas parādības kā klātesošas, bet ne nepatīkamas. Vidē ārpus sabiedrības izpratni par to rādīt ir visērtāk, kad iespējama lielāka atsvešināšanas un abstrahēšanās no tās. Filmas scenārijs izved cauri nosacītām trim daļām – Henka un Menija iepazīšanos, kam piemīt lielākais reālistiskums (ja šādu apzīmējumu vispār var lietot filmā par līķi ar pārdabiskām spējām) vides, ceļojuma atrādīšanā. Otrā ir daudz vairāk iedomu epizožu, rekonstruētu notikumu, lai Menijam palīdzētu atcerēties dzīvi starp cilvēkiem, šajās rekonstrukcijās izmantojot lomu spēles un tām nepieciešamos fonus. Savukārt trešā apvieno abus – gan atkal reālistisko, gan iedomāto, piedāvājot atslēgu visam līdz tam notikušajam.
“Mans draugs – nenopietns līķis” ir no tām filmām, kuru atslēga slēpjas tās finālā. Alehandro Amenabara “Citi” (2001), M. Naita Šamalana “Sestais prāts” (1999) un citās filmās pēc pēdējām epizodēm viss filmas naratīvs ir kā ieguvis jaunu nozīmi, apvēršot izpratni par notikumu un varoņu būtību. Savukārt šajā gadījumā fināls nav viennozīmīgs, piešķirot tam plašāku sociālu skanējumu.
Šī ir pirmā pilnmetrāžas filmas formāta sadarbība abiem režisoriem, pirms kuras abi kopā veidojuši videoklipus un īsfilmas, radot tandēmu, kam patīk strādāt kopā. Un gan jauni darbi vēl taps – viņiem galvenais ir nevis domāt par karjeras kāpumu, bet to, lai būtu interesanti strādāt.
UZZIŅA:
“Mans draugs – nenopietns līķis” / “Swiss Army Man”
ASV, 2016
Režisori Dens Kvans, Deniels Šainerts
Lomās: Pols Dano, Deniels Redklifs, Mērija Elizabete Vinsteda u. c.
Kinoteātros “Citadele”, “Splendid Palace”, “Kino Bize” no 2.09.
