Mazliet par Brīnumu no Amhērstas 0
No vienas puses – savādniece baltā tērpā, kas ir arī izcila dārzniece, Ziemsvētkos cep izcilu torti, raksta jaukas vēstules, bet ir vientuļniece, kas, pēc leģendas, tikai paver un atkal aizver durvis, kad nomirst tēvs. No otras puses – nevienam neredzams spēks un precizitāte, kas dzīves laikā nopil uz bezmaz divtūkstoš papīra lapām, kuras pēc Emīlijas nāves guļamistabā atrod viņas māsa. Šo lapu saturs jau gadsimtu ir amerikāņu dzejas klasika, pie tā veldzējas visa dzeju lasošā pasaule, un tā, izrādās, savā aprautībā un formas neobligātumā ir vareni ietekmējusi vairākus dzejas strāvojumus pasaulē turpmāk, līdz pat mūsdienām.
Kad pamazām sāku lasīt grāmatas arī angliski, kā otrā man patrāpījās amerikāņu rakstnieces Džīnas Vebsteres “Garkājtētiņš” (Daddy Long Legs, 1912). Pirmā bija britu rakstnieces Airisas Mērdokas “Smilšu pils” (The Sandcastle,1957). Tad, lūk, “Garkājtētiņā” garāmejot esmu izlasījis Emīlijas Dikinsones (1830 – 1886) dzejoli, nepievēršot tam uzmanību, bet nākamreiz ar šo 19. gadsimta dzejas brīnumu satikos tikai 2010. gadā žurnāla “Latvju Teksti” 2. numurā, pateicoties Kārļa Vērdiņa veikumam. Jau ar mīlestību, zemu noliecot galvu autores priekšā. Turpat bija lasāma arī Ilzes Knokas apcere par autori. Lai gan, iespējams, ka, pārsvarā sekojot personības, svešvalodu fakultātes docentes Tamāras Zālītes publikācijām, būtu varējis lasīt viņas rakstu par Emīliju Dikinsoni arī žurnāla “Karogs” 1981. gada 1. numurā ar četriem Valža Bisenieka atdzejojumiem. Nu beidzot “Neputna” bilingvālajā samta dzejas sērijā iznākusi grāmata ar 101 no apmēram 1800 autores dzejoļiem, tostarp arī hrestomātiskajiem – jāatceras, ka amerikāņi Dikinsoni mācās skolā tāpat kā mēs Frici Bārdu un vēl vairāk. Mums nu atdzejots vairāk Dikinsones dzejoļu nekā igauņiem un lietuviešiem, kuri to grāmatā veikuši daudz agrāk, attiecīgi 1988. un 2009. gadā.
Vienkāršu, bet maksimāli precīzu, suģestējošu dzeju lasīt un baudīt ir viegli un liels prieks, toties atdzejot gan ir grūti. Tas sarūpēts, pateicoties atdzejotājam, jau minētajam Kārlim Vērdiņam un redaktoram Jānim Elsbergam.
Lūk, dzejoļa “Es nemanīta vēroju” (A Bird came down the Walk – , 92. – 93. lpp.) fragments, kas jāmācās mazākiem bērniem:
“Es nemanīta vēroju – / Pa taku Putns gāja – / Viņš Tārpu pušu pārknāba / Un pliku notiesāja / Un tad viņš Rasu padzērās – / Ko Zāle dāsni sniedza – / Un deva ceļu vabolei/ Kas viņam garām diedza –/”.
Un tālāk: “Tā ašās acis lūkojās – / Visapkārt šaudīdamās – / Kā izbiedētas pērlītes / Uz nemierīgās galvas ..
Kas angliski ir: “They looked like frightened Beeds, I thought – / He stirred his Velvet Head..”
Kā redzat, “Samta Galva” ir upurēta, taču tulkotāja “Prokrusta gulta” jāsaprot – kaut kas ir uz kaut kā cita rēķina.
Brīnišķīgi atdzejots cits populārs dzejolis “Man dzēriens nekad nebrūvēts” (I taste a liquor never brewed –, 82. – 83. lpp.), kurš vēsta par Bites trakulīgo dzeršanu (domāta medus sūkšana) Ziedu pļavās. Cauru vasaru, līdz:
“.. Māj sniega Micēm Serafi –/ Pie logiem – Svētie skrien / Un redz, kā mazā Žūpa iet / Pret Sauli – atspiesties / –”.
To var samērot gan ar Omāra Haijama dzejoļiem par tēmu, gan pieņemt kā vienu no bezrūpīgākajiem un skaistākajiem dzejoļiem par dzīves, mīlas un nektāra sūkšanu.
Domuzīmes lietoju arī es, taču tik daudz kā Emīlijai Dikinsonei dižā dzejā tās neesmu sastapis nekur. Jāpiezīmē, ka pirmajos, mazāk zinātniskos un mazāk godprātīgos, dzejnieces darbu izdevumos pamatīgi tiek piefrizētas viņas stila īpatnības un interpunkcija tiek ievērota tikai ar 20. gadsimta 50. gadiem. 1950. gadā Dikinsones literāro mantojumu pārņem Hārvarda universitāte, tā sagādājot iespēju pētniekam Tomasam H. Džonsonam strādāt pie maksimāli pilnīga dzejas apkopojuma. 1955. gadā iznāk viņa veidotais kopotās dzejas izdevums “The Poems of Emily Dickinson”, kurā publicēti 1775 dzejoļi un fragmenti hronoloģiskā secībā, respektējot viņas stila īpatnības. No šejienes nāk arī Dikinsones dzejoļu numerācija, kas kļuvusi par patstāvīgu vērtību un koda zīmi, lai gan pati dzejniece dzejoļus numurējusi nav. Dzejniecei šī numerācija piestāv tik ļoti, ka gribas šos numurus iegaumēt. Dikinsones dzejā ir unikāla precizitāte, un, šķiet, viņa optimāli tajā sublimējusi gan savas zināšanas literatūrā un filosofijā, gan botānikā un aritmētikā. Dzejolī nosaucot vienu vai pāris tēlus vai jēdzienus un radot šķietami skopu un lakonisku valodas vidi, viņai izdodas neiespējamais. Tuvākā mana asociācija – lakoniskākie un trauksmainākie Marinas Cvetajevas dzejoļi.
Cits “kanonisks” dzejolis – “Nakts skrej – Nakts skrej!” (“Wild Nights – Wild Nights!”, 192., 193.), kas saistīts ar Dikinsones pašas noslēpumiem, par kuriem, tāpat kā par citu dzejoļu tapšanas apstākļiem, liecību tikpat kā nav. Rakstniece reizēm dzejoļus iekļāvusi vēstulēs – arī caur to, pārsvarā bez viņas piekrišanas, kādi desmit dzejoļi viņas dzīves laikā ir publicēti. Ne visi tuvinieki bija priecīgi redzēt šo dzejoli:
“Nakts skrej – Nakts skrej / Ja blakus tu / Nakts kļūtu mums / Par greznību! / Un velti – Vēji / Sirds ostu tvarsta –/ Nost ar Kompasu – / Nost ar Karti! / Airējos Ēdenē – / Ai, jūrā doties! / Lai Šonakt man Tevī / Noenkuroties!”
Pirms gada Londonas nomalē paziņa nevarēja mani atrast norunātajā vietā pie metrostacijas, jo biju aizrauts grāmatnīcā ar biezu Emīlijas Dikinsones sējumu. Kaut vai šī rindas:
“”Kāpēc jūs mīlu”, Ser? / Tāpēc – / Vējš neprasa, lai Zāle stāsta, /
Kamdēļ vienmēr, kad Viņš to glāsta, / Tā nespēj taisni nostāvēt.”
.. (“Kāpēc jūs mīlu”, Ser? “Why do I love” You, Sir?, 195. lpp.)
