Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. februāris, 2015
Drukāt

Mazpilsēta. Mākslinieks

Publicitātes (Sanda Priedes)   fotoPublicitātes (Sanda Priedes) foto

Andris Biezbārdis. "Spārns"

Andris Biezbārdis ir īstenais talsenieks: dzimis (1950), audzis un tepat kļuvis par mākslinieku. Nav mācījies ne “rozīšos”, ne Mākslas akadēmijā, bet, kā reiz teicis Talsu novadnieks Romis Bēms, beidzis “Talsu akadēmijas”. Klusajam un kautrīgajam Talsu puisim, starpkolhozu celtniecības organizācijas celtniekam, kurš jau pats saviem spēkiem bija sācis sekot savam aicinājumam kļūt par mākslinieku, draudzība ar Romi Bēmu pirms vairāk nekā 30 gadiem bija izšķirīgi nozīmīga. Viņš bija apņēmies kopt dižā mākslinieka un mākslas zinātnieka vecāku kapus Talsu Vācu kapsētā, un tad jau viņam bija arī tā iespēja un gods klausīties Bēma draudzīgajos un profesionālajos padomos par darbiņiem, ko veda rādīt uz Bēmu skaisto dzīvokli Rīgā. Iespējams, pateicoties tieši šai draudzībai, Andris Biezbārdis vispirms kļuva par labu akvarelistu. Bet līdz tam jau vēl bija citi Talsu “akadēmiķi” – gleznotāji Žanis Sūniņš un Jēkabs Spriņģis.

Žanis Sūniņš – tie bija treniņi bildes kompozīcijā un tāda pasausa un “netīrīga” reālisma iedzīšana savam audzēknim, bet īpaši nozīmīga Andrim bija sastapšanās ar skolotāju un mākslinieku Jēkabu Spriņģi! No viņa pirmā Andris mācījās iet uz vispārinājumu un atbrīvošanos no visa liekā, uz visu skatīties piemiegtām acīm, kaut ko aizsegt un neredzēt, apvienot redzamo lielākos laukumos un masās. Tai pašā laikā mācoties, ka arī pavisam ikdienišķas lietas telpā un gaismā – 
rakstāmgalds ar obligāto zaļo galda kartonu uz tā, lampa, grāmatas, aiz tā logs, pretgaisma – var virzīt arī uz abstrakciju un vēl citiem jauniem apvāršņiem… An­dri sākumā vairāk ieinteresēja (un ar to viņš arī atšķīrās LPSR akvarelistu saimē) industriālie motīvi ainavā, arī mazpilsētu savdabīgā faktūra un ritmika, patumšs un piesātināts kolorīts – “kā leiši raud”… Var arī piebilst, ka Andra mamma ir lietuviete.

Par tiem apvāršņiem un vēl mazpilsētā… Nu viegli nav, goda vārds! 80. gadu sākumā Andris jau bija sācis piedalīties un izturējis republikas akvareļu izstāžu žūriju sietus, kas bija īpaši bargi mākslā neskolotiem censoņiem un, ak kungs, cik grūti tādiem vēl 80. gadu beigās bija kļūt par ilgotās Mākslinieku savienības biedriem! Iespējams, te An­drim noderēja Bēma kunga aizmugure. Bet kā tad mazpilsētā? Ja Andris būtu re­ālists, tad mākslinieka gaitu sākums morāli viņam būtu bijis daudz vieglāks. Nu kas tad tā par bildi ar fabriku un vecu šķūņu “krodām”, telefonu stabiem, vadiem un visādiem mudžekļiem, un vēl tas tumšais kolorīts (pat dažs labs Talsu mākslinieks – sarkanu magoņu gleznotājs – viņu sauca par dullo Dauku un pārāk labu mākslas grāmatu šķirstītāju)! 1993. gadā, gājienā pa Talsu pakalniem izvadot pēdējā gaitā Žani Sūniņu, atceros Romja Bēma ieteikumu: ja jūs, draugi mākslinieki, turēsieties kopā, iesiet vienā gājienā un dūšīgi vicināsiet karodziņus, redzēsiet – būs siltāk. Dibiniet grupu, vienotni, arī es varbūt piesliešos…

Jā, mēs, Krūmu mākslas grupa, tagad esam spēks, bet vienalga – nu, tādi dīvainīši un apsmejamie, no kuru bildēm neko nevar saprast. Varbūt – arī apskaužamie, kā jau simtprocentīgi latviskā kultūrvidē, kaut arī negribētos tam ticēt. Un to jau ir rādījusi Ārrīgas mākslinieku grupu mākslas vēsture (pirms kara Tukumā – Ansis Artums un Leonīds Āriņš, turpat bija arī pulcēšanās ap Sarkanā Krusta Irlavas slimnīcas dakteri Krišjāni Katlapu kara gados). Arī Rēzeknes, Daugavpils mākslas laiks pirms Otrā pasaules kara: tur, kur mākslinieki pulcējas bariņos, ir lielāka iespēja rasties labai mākslai. Un, ja paveicas, ap māksliniekiem pulcējas cienītāji un cienītājas, mākslas pircēji, skolnieki un vietējo muzeju krājumi sekmīgi papildinās ar labām lietām. Domāju, ka Andrim Biezbārdim savas paaudzes kolēģu līdzās darbošanās ir bijis liels atbalsts viņa gaitā uz jauniem apvāršņiem, kuri viņam vienmēr ir bijuši tālāki par visiem tīkamo mazpilsētas ainavu pie ezera… Nu gluži kā mazajam Daukam: kas tad ir aiz šīs līnijas, un kas būs vēl aiz tās nākamās? Ko darīšu tālāk pēc šīs izstādes? Kas es būšu? Vairāk nekā trīsdesmit gadu nemainīgi stabili ir iets pa sev pašam nosprausto ceļu. Ir iekļūts Latvijas akvareļglezniecības izlases komandā (pēdējo gadu Baltijas valstu biennālēs). 90. gadu sākumā bez kādām grūtībām Andra mākslā notika pāreja arī uz eļļas glezniecību, bet šajā gadsimtā aizsākās interese par popārta objektiem – “taras mākslu”, kā viņš pats ironiski nosaucis no iepakojuma un citiem sīkiem niekiem un asamblāžām veidotus minamus un taustāmus “stāstus kastītēs”. Radīti vairāki veiksmīgi vides mākslas objekti Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā. Un daudz kur būts – gan kopā ar Krūmu mākslas grupu rīkotās izstādēs daudzviet Eiropā, gan arī vienam pašam mērķtiecīgi ceļojot uz izciliem mākslas muzejiem, jūsmojot par krāšņām ainavām un mēģinot to visu ielikt savās bildēs. Bet ikdiena? Jau vairākus gadu desmitus viņš ir zīmēšanas skolotājs valsts sociālās aprūpes centrā “Veģi”, izcēlis un virzījis talantīgākos tā iemītniekus. Var būt, ka no viņu radošās darbības kaut ko guvis dažreiz pats sev.

Šī ir jau otrā Andra Biezbārža personālizstāde, kas daļēji balstās uz ceļojumos gūtajiem iespaidiem. Lielais iegūtās informācijas daudzums licis māksliniekam šajā savas glezniecības periodā radīt vizuālajiem elementiem bagātas un blīvas gleznu virsmas: arhitektūra, dienvidzemju atmosfēra, ceļotāji, tilti, notikumu ņirboņa un dinamika (varbūt mazāk tīras glezniecības). Katra bilde ir komponēta absolūti brīvi un nesamocīti, jaunums ir dažviet ielikts kāds it kā vērotāja portrets, liela nozīme ir tumšāku līniju lineārajam ritmam. Gleznots visbiežāk ar plānu krāsu, tālu neaizejot no akvareļglezniecības metodikas. Un horizonta līnija ir atkal neiezīmēta, tā droši vien ir vēl tāltālu aiz šur tur gleznās pamanāmā lidmašīnas spārna – kā nākamais vilinājums un aicinājums.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+