Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. janvāris, 2012
Drukāt

Mazpilsētas – Eiropas 
kultūras galvaspilsētas


Foto - Agrita RūtiņaFoto - Agrita Rūtiņa

Ik gadu Eiropas Savienības padome izraugās divu dalībvalstu pilsētas, kas, uzvarējušas sīvā nacionālā konkurencē, kļūst par ES kultūras mantojuma īpašajām vēstniecībām. Daudzveidīgā augstākās raudzes pasākumu programma piesaista ievērojamu tūristu skaitu, veicinot šo pilsētu atpazīstamību.


No Tallinas un Turku stafetes kociņu pārņēmušās 2012. gada kultūras galvaspilsētas Eiropas mērogā ir mazpilsētas. Otrā lielākajā Slovēnijas pilsētā Mariborā dzīvo aptuveni 158 tūkstoši, bet Gimarainšā Portugāles ziemeļrietumos – tikai 52 tūkstoši iedzīvotāju, taču katrai no tām ir sava panākumu atslēga.

 

Nesen “atklātā” Gimarainša

“Gimarainšu latviešu tūristiem atklājām pirms četriem gadiem, kad veidojām jaunu maršrutu “Portugāle caur gadsimtiem”,” atklāj gide Agrita Rūtiņa. “Šo pilsētiņu kā vienu no apskates vietām izvēlējāmies tāpēc, ka Gimarainša bijusi pirmā Portugāles galvaspilsēta, ko 1139. gadā, pasludinādams sevi par Portugāles karali, izraudzījies Alfonss I Enrikešs, kurš pats tajā dzimis un kristīts kapelā, kas atrodas pie cietokšņa mūriem.

Mūsdienās Gimarainša savu ekonomisko nozīmi ir zaudējusi, jo netālu atrodas Braga – Miņu reģiona administratīvais centrs – un 45 km uz ziemeļaustrumiem – Portu. Šā gada Eiropas kultūras galvaspilsēta būtībā ir līdzīga daudzām citām ziemeļos esošām pilsētām, taču vietējie lepojas, ka dzīvo vietā, kur kārts nācijas šūpulis. Te iespējams nobaudīt bagātīgo Miņu reģiona virtuvi, kur par pārsteigumu var atrast arī šo to no cūkgaļas ēdieniem, kas atgādina Latvijas lauku labumus, piemēram, asinsdesai līdzīgo sarabolho.”
EG_Guimares2_Agrita_Ruutinna_11

Pirms desmit gadiem Gimarainšas vecpilsēta ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Lai gan no viduslaikiem saglabājusies vien Alfonsa I pils, tai piegulošā kapela un blakus esošā Portugāles karaļnamā ietekmīgās Bragansas dinastijas pils, Gimarainša ir kā brīvdabas muzejs, ko veido arī baznīcas, arkādes, svēto statujas un dzīvojamās mājas ar portugāļu arhitektūrai raksturīgajiem erkeriem. Vairāk nekā puse pilsētas iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, tādēļ rosīgā dzīve neļauj vēstures putekļiem atstāt nomācošu iespaidu uz iebraucējiem.

“Pēc Lisabonas (1994) un Portu (2001) šī ir trešā reize, kad kāda Portugāles pilsēta tiek izraudzīta godpilnajai misijai. Valsts iekšējā konkursā šā gada kultūras galvaspilsētai nācās sacentās ar Bragu un Koimbru – krietni apdzīvotākām un ekonomiski spēcīgākām pilsētām, taču svaru kausus par labu Gimarainšai nosvēra tieši titulētais vēsturiskais centrs un inovatīvā kultūras infrastruktūra ar “Vila Flor” kultūras centru,” uzsver portugāļu gids Joaksims Filipe.

 

 

 

Vīna vēstures pilsēta

Abas 2012. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas vieno senā vēsture, taču Maribora ir pavisam citāda. “Tā ir populārs ziemas atpūtas centrs, ko ieskauj Jūlijas Alpi, Slovēnijas lielākais rūpniecības centrs, slavena ar Eiropā vecākajiem vīna dārziem un dziļajiem vīna pagrabiem zem pilsētas centrālā laukuma,” atklāj gide Ināra Zbitkovska. Maribora pirmo reizi rakstos minēta 1164. gadā kā Marburhas pils. Līdz mūsdienām gan saglabājusies trīs gadsimtus vēlāk celtā pils kalna galā. Pilsētas tiesības Maribora ieguva 13. gs., un jau tolaik tā bija vīnkopības centrs tagad par Lejasštīriju sauktajā reģionā. Interesanti apskates objekti pilsētā ir ne tikai senie cietokšņa vaļņi, bet arī renesanses laika ūdenstornis, kurā iekārtots vīna pagrabs, senā upju osta Lenta, kas leģendās saistīta ar argonautu braucienu, un vairāk nekā 400 gadus vecie, joprojām ražojošie vīn-
ogulāji Dravas upes krastā, kuru stumbri resnumā var sacensties ar kokiem. Par godu vēsturiskajam vīna dārzam ik gadu Mariborā tiek rīkoti vīna svētki, un no šīm vīnogām iegūto vīnu pilda īpaši veidotās pudelēs, kas paredzētas dāvināšanai pilsētas labdariem un ievērojamiem viesiem. No vienas ražas izbrūvē ne vairāk kā 100 pudeles ekskluzīvā vīna, un tas nav nopērkams. Slovēņu vīni nav tik slaveni kā itāliešu vai franču ražojumi, tādēļ arī cenas ir zemākas. Mariborā dominē baroka arhitektūra. Pilsētas galvenā iela ir Vetrinskaja (Vēja iela), ko agrāk bija iecienījuši aristokrāti, tāpēc te netrūkst greznu namu. Apskates vērts arī Operas un baleta teātris, vairāki muzeji un mākslas galerijas. Mariborā atrodas arī universitāte un Slovēnijas arhibīskapa sēdeklis. Interesanti, ka joprojām pilsētas centrā slejas piemineklis bijušās Dienvidslāvijas vadītājam Josifam Brozam Tito. Vietējie atzīst, ka viņš īpaši rūpējies par slovēņiem, un viņiem šī valstsvīra ilgajā valdīšanas laikā klājies samērā labi.

EG_4_Maribor_Agrita_Ruutinna_11“Slovēnijā joprojām jūtama bijušās Austroungārijas impērijas ietekme. Piemēram, slāvu tautām netipiskā kārtība uz ielām, kas gan nav tik nomācoši perfekta kā kaimiņzemē Austrijā,” atzīst gids Juris Levits. Slovēņu valoda ievērojami atšķiras no krievu valodas, un vairākums slovēņu to nesaprot, tāpēc gandrīz neiespējami Slovēnijā atrast gidu, kurš runātu krieviski. Pēc kultūras galvaspilsētas pilnvaru nolikšanas Maribora neieslīgs ikdienišķā mierā. 2013. gadā tā izvēlēta par Eiropas jauniešu galvaspilsētu un tur notiks ziemas universiāde.

Nākamajā gadā par Eiropas kultūras galvaspilsētām kļūs Košice (Slovākija) un Marseļa (Francija), 2014. gadā kopā ar Ūmeo (Somija) – arī Rīga, bet 2015. gadā – Monsa (Beļģija) un Pilzene (Čehija).

 

 

 

 

 

VĒRTS APSKATĪT

Gimarainšā – vecā pils, baznīcas Igreja do São Miguel do Castelo, Igreja Nossa Senhora da Oliveira un Igreja dos Santos Passos, sakrālās mākslas muzejs (Museu Alberto Sampaio), Modernā naivisma mākslas muzejs (Museu de Arte Primitiva Moderna) un Museu da Socidedade Martins Sarmento. Plašāka informācija par pilsētas tūrisma piedāvājumu: http://portugal-info.net/costaverde/guimaraes.htm.

Mariborā – Sv. Jāņa Kristītāja katedrāle, Nacionālās atbrīvošanas muzejs, Trīs dīķu parks pilsētas ziemeļdaļā ar Piramīdas kalnu, no kura paveras pilsētas panorāma, Betnavas pils, Stara Trta – Eiropā vecākais vīna koks.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+