“Siera ražotnes” īpašnieks Ilmārs Ceriņš pieskata zaļā siera un pārējo beramo sieru tapšanas procesu. Zaļā siera malumu koka kastēs notur aptuveni trīs nedēļas, lai tas izžūtu līdz vajadzīgajiem 40–42 mitruma procentiem. Interesentiem ir iespēja apmeklēt šo ražotni, apskatīt, kā top gardie sieri, un tos arī nobaudīt.
“Siera ražotnes” īpašnieks Ilmārs Ceriņš pieskata zaļā siera un pārējo beramo sieru tapšanas procesu. Zaļā siera malumu koka kastēs notur aptuveni trīs nedēļas, lai tas izžūtu līdz vajadzīgajiem 40–42 mitruma procentiem. Interesentiem ir iespēja apmeklēt šo ražotni, apskatīt, kā top gardie sieri, un tos arī nobaudīt.
Foto – Gints Ivuškāns

Ciemos “Siera ražotnē” Raunā, kur top smalks zaļais siers, gī sviests un nūdeles 6

Mammas izlolota ideja

Jau desmit gadu nelielā “Siera ražotne” Raunā Latvijas pārtikas tirgum piedāvā kvalitatīvus un augstvērtīgus produktus – sarīvētu kaltēto sieru ar piedevām, gī sviestu, 13 veidu makaronus un piecu veidu nūdeles. Kaut nelielai ražotnei tas ir pietiekams preču klāsts, jaunajam uzņēmējam Ilmāram Ceriņam netrūkst ieceru par jauniem uzņēmējdarbības virzieniem.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Britu pulkvedis: “Viņš blefo par kodolieročiem. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ​​labāk” 140
Lasīt citas ziņas

Ieceri par uzņēmējdarbību, kā arī iecienītāko no “Siera ražotnes” produktiem – zaļo sieru – izlolojusi Ilmāra māte Marija Ceriņa. Viņai bija liela pieredze piena pārstrādē, savulaik strādājusi par saldējuma meistari Cēsīs, bet lielāko mūža daļu – Raunas piena pārstrādes uzņēmumā, kur ražoja arī zaļo sieru. – Mamma bija šā uzņēmuma direktore, visu piena produktu ražošanas procesu pārzināja no A līdz Z. Kad man vajadzēja izlemt, ar ko dzīvē nodarbošos, viņa man ieteica apgūt pavāra un piena produktu tehnologa specialitāti, kas visos laikos bijušas pieprasītas.

Tomēr pēc Valmieras 28. arodvidusskolas beigšanas Ilmāram šķitis, ka būt par pavāru nav štelle, jo nevar neko prātīgu nopelnīt. Lai saprastu, ko īsti grib darīt, pastrādājis mežā, tad uz traktora, arī celtniecībā gan Latvijā, gan ārvalstīs. – Kad pirms 13 gadiem Latvija iestājās Eiropas Savienībā un atvērās robežas, mēs, bariņš jauniešu, aizlaidām uz Skandināvijas valstīm strādāt. Taču drīz vien sapratu, ka svešumā nespēšu nogruntēties. Varbūt vēl varētu paciest, ka mums, atbraucējiem, par to pašu darbu maksā daudz mazāk nekā vietējiem, bet man nebija pieņemami, ka nav nekādu karjeras izaugsmes iespēju un visu laiku esmu viens pats – bez ģimenes, tuviniekiem un draugiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lēmumu par atgriešanos Ilmārs nav pieņēmis dienas, nedēļas vai pat mēneša laikā. Bijis daudz pārrunu ar māti, kura, protams, priecājusies, izdzirdot par dēla nodomu atgriezties Latvijā. Viņa ierosinājusi ģimenes mājas tuvumā ierīkot nelielu ražotni, kur gatavotu zaļo sieru. Šis piena produkts bija iecienīts Ulmaņlaikos, ražoja arī padomju gados, tikai vēlāk tas pazuda no aprites. – Mammai patika audzēt dažādus garšaugus un zaļumus, un siltumnīcas galā viņai bija arī sierāboliņš. Viņa gadiem ilgi ar to auklējās – ievāca sēklas, iesēja, izaudzēja un atkal ievāca sēklas, nezinot, ko lai ar sierāboliņu iesāk.

Sierāboliņš ir ļoti reta āboliņa šķirne, kas tāpat vien brīvā dabā neaug. Marija Ceriņa sēklas savulaik bija ieguvusi no kāda Salaspils botāniskā dārza zinātnieka un pratusi šo kultūru saglabāt savā dārzā. Tagad Ilmāram nav jādomā, kur dabūt sierāboliņa sēklas, ko iesēt vairākās garās vagās.