Kultūra
Kultūrpolitika

Azartspēļu biznesa veiksminieks Jānis Zuzāns atklāj savas privātkolekcijas pērles 12


Jānis Zuzāns
Jānis Zuzāns
Foto – Karīna Miezāja

No 29. jūlija līdz 17. septembrim Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja galvenajā ēkā būs apskatāma mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu kolekcijas izstāde “TOP no top”, kas piedāvās Latvijas mākslas pārskatu neierastā interpretācijā, uzsverot privāto aspektu. Ekspozīcijā būs redzamas gleznas, skulptūras, grafikas, fotogrāfijas, video un instalācijas – apmēram divsimt mākslas darbu no Zuzānu piectūkstoš vienību lielās kolekcijas, kas darināti no 19. gs. līdz pat 2017. gadam.

Kam pieder, manuprāt, lieliskais izstādes nosaukums, kurā apvienots rotaļīgums ar konceptuālu norādi?

J. Zuzāns: Tas radies kopīgā prāta vētrā, un man arī pie sirds tā atbilstība izstādes pērļu pērlēm…

Šī ir līdz šim vērienīgākā jūsu kolekcijas izstāde Latvijā, kas parāda krājuma pamatu – Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu dažādu tautību autoru veikumu. Kas jums pašam ir vistuvākais?

Noteikti 20. gs. 20. gadu Latvijas agrīnais modernisms. Rīgas mākslinieku grupa, Padegs. No pēckara laika – Auseklis Baušķenieks, Boriss Bērziņš, Jānis Pauļuks, no laikmetīgajiem, šodien praktizējošajiem – Ģirts Muižnieks, Kristaps Ģelzis, Paulis Liepa, Ieva Iltnere. Man ārkārtīgi patīk viņas “Zviedru galds”, kas nonāca mūsu īpašumā pavisam nesen un kas ir tik aktuāls šodien, kad migrācija pārvērtusies par visas pasaules, arī Latvijas problēmu.

Kā papildināt savu kolekciju?

Kopā ar Dinu apmeklējam mākslinieku darbnīcas, skatāmies, kas notiek otrreizējā tirgū – izsolēs, kādi ir starpnieku piedāvājumi. Ik pa brīdim interesanti darbi parādās starptautiskajās mākslas izsolēs. Pavisam nesen no Vācijas atvedām Jāņa Valtera darbu “Meitene ar lellēm”, izcila glezna, būs redzama arī šajā izstādē.

Māksla jums ir kā kaisles, prestiža vai arī ieguldījumu objekts?

… Velns to zina… pasija, kaislība! Ja runa par kolekcionēšanu, piemēram, mēs ilgi un neatlaidīgi mēģinājām iegūt Birutas Baumanes “Labrenča tirgu”. Citus darbus māksliniece tika piedāvājusi pati, bet šo viņa nekādi negribēja pārdot. Varbūt tas saistījās ar kādām jaunības atmiņām, nezinu. Bet mani ārkārtīgi fascinēja glezna ar Latvijas vēstures elpu, tajā darbā ir kaut kas tik ļoti dziļš, tīrs, patiess… Februārī māksliniece šķīrās no dzīves, un maijā mēs gleznu nopirkām no viņas meitas. No pēdējā laika ieguvumiem šis darbs man sagādā lielāko gandarījumu.

Kāda ir jūsu ieinteresētība latviešu mākslas procesu attīstībā?

Runājot par visu, kas aktuāls Latvijas mākslas ainā, mani motivē vēlme padarīt Latvijas mākslu par starptautiski atpazīstamu lielumu. Šajā gadījumā es vairāk domāju Latvijas mākslas vēstures un nevis laikmetīgā procesa kontekstā. Latvijas aktuālā māksla ir rīcībspējīga pati. Dzīvojam globalizācijas laikmetā. Mākslinieki var brīvi braukt, praktizēt ārzemēs, gūt atbalstu savam darbam, izmantojot dažādu fondu piedāvātās iespējas. Un tā nav, ka latviešu māksliniekus nezinātu pasaulē. Nepelnīti aizmirsta ir visa pagājušā gadsimta māksla. Man gribas vairāk pievērst uzmanību tieši šim fenomenam, jo tas ir izcils. Tikai mums nav paveicies ar iedzīvotāju mazo skaitu… Un valstiski neko neesam darījuši, lai mūs ieraudzītu! Šķiet, kopš laika, kad Helēna Demakova bija kultūras ministre, vairāk nav bijis neviena, kas to būtu izvirzījis par nopietnu mērķuzdevumu. Pēc tam – vairāk vai mazāk… Man prieks, ka vismaz Latvijas ekspozīcija Venēcijas biennālē ir nokļuvusi Arsenālā, nevis meklējam telpas pa visu Venēciju kā iepriekš. Piemēram, lietuviešu izstādi arī šovasar ar kompasu nevarēja atrast.

Kā izskatījās Miķelis Fišers?

Varbūt man vairāk patika viņa darbs Medicīnas vēstures muzejā, kur nostrādāja konteksts. Taču Venēcijā, ejot gar un cauri simt mākslinieku darbiem, kamēr nonāc līdz Fišeram… Turklāt viņa darbiem svarīgi ir nosaukumi, taču pustumsā tos nevarēja saskatīt. Kaut gan lielos vilcienos viss bija labi, šo to, protams, var uzlabot.

Sakiet, vai reizēm tomēr nejūtaties morālas dilemmas priekšā, piemēram, starp “grēcīgu” “Fēniksa” azartspēļu biznesu un atbalstu “tīrai “mākslai”?

Vai žurnālistika arī nav grēcīga? Viena avīze pieder te vienam oligarham, te otram…

Piederība vien vēl ne par ko grēcīgu neliecina.

Nu, es jau spriežu pēc dažām sarunām “Rīdzenē”…

Ja es tomēr lūgtu atbildēt pēc būtības?

Nekādas dilemmas manī nav. Pirmkārt, mūsu bizness ir likumīgs un pilnīgi legāls. Mums ir arī sava atsevišķa nodokļu likumdošana un, cik saprotu, valsts ar 2018. gadu gatavojas azartspēļu biznesam pacelt nodokļus vēl par 30 procentiem, kas, manuprāt, ir pilnīgi nepamatoti. Mums viss bizness ir legāls. Par ētisko pusi – mēs Latvijā taču esam sevi definējuši kā liberālu sabiedrību, jau runājam, piemēram, arī par viendzimuma attiecību juridisku legalizāciju… Mūsu spēļu automāti brīvi pieejami no 18 gadu vecuma, kad cilvēks var iet dienēt, var iegādāties ieročus, šaut. Es neredzu nekādas vajadzības kaut ko moralizēt. Mēs vienmēr esam uzsvēruši savu biznesu kā izklaidi un nevis peļņas avotu. Un lielākā daļa mūsu klientu to tā arī uztver.

Izklaidi, kas izraisa cilvēkos atkarību.

Un kā ar alkoholu? Ziniet, cilvēki ir atkarīgi arī no iepirkšanās, tirgus triku atlaižu akcijām…

Bet kāda jums sajūta, redzot, ka spēļu zāles “Fēnikss” kropļo pilsētas vizuālo tēlu?

Tam nu gan es nepiekrītu! No ielas spēļu automātus, jau pēc likuma, nedrīkst redzēt.

Ja jūsu bizness būtu saistīts, piemēram, ar automašīnu ražošanu vai kādu citu atkarību neveicinošu lietu, vai arī tad jūs ieguldītu mākslā?

Viennozīmīgi – jā. Protams, ja būtu finansiālas iespējas to darīt. Bet nekādi sirdsapziņas pārmetumi mani nenomoka. Vai būtu labāk, ja mēs ar kundzi, piemēram, te visu pārdotu, atmestu ar roku Purvīša balvai, nopirktu jahtu un lielu māju Nicā? Tad mēs kļūtu neredzami. Bet patlaban esam labi saskatāmi. Un tādēļ var mest ar ķieģeli. Mēs ar sievu sākām māk­slu pirkt jau pirms divdesmit gadiem, kad mums naudas bija daudz mazāk. Mēs mākslā ieguldām pilnīgi citu iemeslu dēļ. Mēs to mīlam, un mums tā patīk.

Jūsu veikums un interese laikmetīgās mākslas norisēs novērtēts ar uzaicinājumu kļūt par “Tate Modern” muzeja Lielbritānijā Krievijas un Austrum­eiropas iepirkumu komitejas biedru. Šajā statusā esat jau trīs gadus un, cik var secināt, darbojaties gandrīz četru desmitu citu valstu pārstāvju vidū.

Tas vairāk ir tāds goda pienākums, mēģinājums padarīt Latvijas mākslu pazīstamāku Teita galerijai, angļu ekspertiem un publikai. “Tate Modern”, tāpat kā Pompidū centrs Francijā vai “MoMA” Ņujorkā, ir viena no ietekmīgākajām laikmetīgās mākslas institūcijām. Nokļūšana tur varētu būt liels panākums Latvijas mākslas ieplūdināšanā starptautiskā apritē. Pērn uz Purvīša balvu bija atbraukusi “Tate Modern” kuratore Džuljeta Binghema, kura piedalījās balvas žūrijas darbā. Domāju, ka nākamgad vai aiznākamgad uz Latviju atbrauks visa lielā “Tate Modern” kuratoru komanda un mēs kopā skatīsimies darbus ne tikai izlases kārtībā, apmeklējot dažādas mākslinieku darbnīcas, bet viesi daudz cītīgāk pētīs Latvijas laikmetīgo mākslu, domāju, viņi veiks arī kādu iepirkumu. Un mans uzdevums ir stimulēt interesi par Latviju kā vietu, kur arī dzimst māksla.

Vai kāds Latvijas autora darbs līdz šim ir iepirkts “Tate Modern”?

Vēl nav. Reizi gadā muzeja kuratori brauc izbraukuma sesijā, un, kā jau teicu, mēs pie tā strādājam.

Nupat esat iegādājies tā dēvētās Sapņu fabrikas ēku Lāčplēša ielā 101. Vai tādēļ, ka tai ir glamūrīga un bohēmiska režisora Viktora Runtuļa tur agrāk rīkoto “Cabaret” aura?

Ar to nav nekāda sakara! Ēka ir veca rūpnīca, labas telpas ar vēstures elpu, savu bekgraundu, tai ēkai ir tāds labs CV.

Un kāds būs šā, kā esat teicis – laikmetīgā mākslas centra – saturs?

Caur mākslu runāsim par sāpīgām tēmām, kurām reti pieskaras. Piemēram, okupācijas atzīšana vai neatzīšana vienā daļā sabiedrības, nevaram samierināties ar pagātni, nevaram pārvilkt strīpu savām bēdām. Tāpat man liekas, ir problēmas ar migrantu uztveri, invaliditāti.

Vēlaties ietekmēt sociāli politiskos procesus?

Māksla jau arī ir medijs un ne sliktāks par avīzi. Vienīgi ne tik tiešs.

Vai jūsu vadītais fonds “Mākslai vajag telpu” nezaudē jēgu?

Nekādā gadījumā. Mēs uzskatām, ka valstij ir pienākums 20. gadsimta otrās puses mākslu parādīt plašāk – atsevišķā, īpaši mākslas vajadzībām piemērotā ēkā. Arī pēc lielās rekonstrukcijas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā tikai viena zāle veltīta pastāvīgai 20. gadsimta otrās puses mākslas ekspozīcijai, kur 800 kvadrātmetros ietverti piecdesmit gadi. Tas nav nopietni! Nu ko gan var uzzināt par Borisu Bērziņu, Helēnu Heinrihsoni, Jāni Pauļuku vai Edvardu Kalniņu utt. no vienas vai divām viņu bildēm? Vajadzētu vismaz desmit vai divdesmit katra autora darbus, lai par viņu daiļradi varētu spriest un to būtu iespējams vērtēt. Jaunatnes vidū nupat pamodusies liela interese par Džemmu Skulmi, kurai nesen bijām sarīkojuši izstādi. Tagad to grib redzēt visā Latvijā. Daudzus māksliniekus esam aizmirsuši tikai tālab, ka nav iespējams pastāvīgi skatīt viņu mākslas darbus. Arī ieplānotais Laikmetīgās mākslas muzejs strādās pēc cita principa. Vairāk ar grupu izstādēm, mēģinās savienot Latviju ar Austrum/Rietumeiropu. Ar pastāvīgu pēckara Latvijas mākslas ekspozīciju tam nav nekāda sakara. Tālab fonds “Māk­slai vajag telpu” uzskata, ka brīdī, kad atbrīvosies Politehniskā institūta ēka Kaļķu ielā 1, tā būtu vai nu jāatpērk no Rīgas domes, vai jāvienojas ar pašvaldību par to, ka minētā celtne ir labākā vieta pastāvīgai ekspozīcijai, protams, mēs darbotos arī ar mainīgajām izstāžu zālēm aktualitātēm.

Vai tik privātā izstādē kā “TOP no top” neatklāsies arī kāda līdz šim nezināma jūsu kā personības šķautne? Jo saka taču – pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas esi tu pats…

Tieši tā. Vienu no izstādes sadaļām tā arī sauks – “Kolekcionāra kabinets”. Tur būs gleznas kā no darba, tā mājas kabineta. Varēsiet nolasīt manu DNS (pasmaida).

Kāda ir jūsu izglītība mākslā?

Nekāda. Pilnīgs autodidakts.

Galerijas nosaukums
LA.lv