Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. jūlijs, 2013
Drukāt

Medības – pienākums vai vaļasprieks?

Foto - "Agro Tops"Foto - "Agro Tops"

20. jūnijā Saeima galīgajā trešajā lasījumā atbalstīja virkni grozījumu Medību likumā. Aizvadīto divarpus gadu laikā šis likums kļuvis par vienu no visvairāk diskutējamiem likumprojektiem. Tā apspriešanā piedalījušās vairāk nekā divdesmit dažādas valstiskās un nevalstiskās iestādes, biedrības, organizācijas un interešu grupas. Arī pēc grozījumu apstiprināšanas Saeimā kaislības ap likumu nav rimušas – Zemnieku saeima apsver iespēju lūgt Valsts prezidentam Andrim Bērziņam neizsludināt pieņemtos grozījumus Medību likumā.

 

Taču likumprojekta galvenais virzītājspēks ir Zemkopības ministrija (ZM). Tāpēc Agro Topa saruna ar ZM Meža departamenta meža resursu un medību nodaļas vadītāju Ritu Bentu un vecāko referentu Jāni Bāru – par to, kur tad meklējamas starp medniekiem un zemniekiem ieilgušo nesaskaņu saknes?

 

Medību likumu uz Saeimu virzīja Zemkopības ministrija. Un tieši saistībā ar zemniekiem ir visvairāk domstarpību?

– Jā, un tas ir mazliet savādi, jo laukos pārsvarā zemnieks vienlaikus ir arī mednieks. Darbs pie Medību likuma projekta sākās jau 2011. gada janvārī. Darba grupā viedokļu pārstāvniecība bija ārkārtīgi plaša. Nebija viegli visu apkopot un ielikt kādos kompromisa rāmjos, jo tieši kompromisa variants parasti aiziet tālāk uz Valsts kanceleju, Ministru kabinetu un Saeimu. Pieredze rāda, ka faktiski nav iespējams uzrakstīt likumu, kas būtu vienlīdz pieņemams visiem. Ja nebūtu kompromisa, visi vienkārši mīņātos uz vietas.

Medību likums ir viens no visvecākajiem – cik zināms, tāds pastāv vēl kopš viduslaikiem. Līdz ar to, šķiet, tam bijušas visas iespējas tikt izstrādātam līdz pēdējam sīkumam. Tomēr pieredze rāda, ka tā vis nav…

– Pēc mūsu domām, esošajam Medību likumam nebija nekādas vainas – tas bija dzīvot un funkcionēt spējīgs un tāds būtu arī turpmāk, ja visas iesaistītās puses pareizi saprastu savas tiesības un pienākumus un to īstenošanai izmantotu likumā ietvertos mehānismus. Ja tā nenotiek, sākas problēmas.

Agrāk valdīja princips – ka tik kāds nenomedī par daudz. Piemēram, saņemot 10 licences, nedrīkstēja nomedīt 11 dzīvnieku. Taču spēkā esošais Medību likums nebija gatavs situācijai, ka kāds mednieku kolektīvs, saņēmis šīs 10 licences, varētu izlemt vairākus gadus nenomedīt vairāk par pieciem dzīvniekiem. Un šis dzīvnieku atlikums dabā uzkrājas un vairojas ar attiecīgām sekām – atsevišķās teritorijās tiek izjaukts līdzsvars starp mednieku, zemnieku un arī dzīvnieku interesēm. Iepriekš likumā nebija mehānisma jeb varas, kas stimulētu medniekus nomedīt izsniegtos limitu apjomus – ne vairāk un arī ne mazāk.

Vai tagad būs?

– Tiks ieviests jauns instruments – medību koordinācijas komisija. Šis jaunais mehānisms faktiski balstās uz tām pašām trim kājām – zemes īpašnieku, kuram ir savs pienākumu loks, kurā ietilpst preventīvu pasākumu veikšana postījumu samazināšanai savā teritorijā; Valsts meža dienestu, kas nosaka medību limitus, kuriem jābūt adekvātiem situācijai; mednieku, kuram šie limiti jārealizē dzīvē. Turklāt primāri medījot nevis tur, kur ērtāk, bet tur, kur nepieciešams – esošajās un potenciālajās postījumu vietās. Ja viens no minētās trijotnes savus pienākumus nepilda godprātīgi, pārējie divi var censties, cik grib, jēgas nebūs.

Mednieku formējumiem būtu jāapzinās, ka nav liela māksla sagrābties medību platības un noslēgt līgumus. Ja teritoriju ir aizņēmuši, tad tajā arī jārealizē savs mednieka pienākums. Arī likumā tagad parādījies nosacījums, ka medniekam ir pienākums medīt. Agrāk tāda nebija.

Ja dzīvē šis nosacījums netiks ievērots – tiks konstatēti postījumi pamatīgos apmēros –, rīcībspēju iegūs pašvaldības veidota medību koordinācijas komisija.

Kas ietilps šajā komisijā?

– Komisijas sastāvs, tās tiesības un pienākumi tiks atrunāti Ministru kabineta (MK) noteikumos pēc Medību likuma apstiprināšanas. Skaidrs, ka šajā komisijā nebūs tikai pagastvecis ar sekretāri, tajā jāietilpst gan pārstāvjiem no pašvaldības, gan Valsts meža dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes, gan zemes īpašniekam, medību tiesību lietotājam, gan citām konkrētajā konfliktā iesaistītajām pusēm. Pēc nepieciešamības arī attiecīgo jomu ekspertiem – meliorācijas, ceļu būves vai citiem speciālistiem. Pašvaldība atrodas vistuvāk notikumu vietai, līdz ar to var pieņemt gan ātrāku, gan loģiskāku lēmumu.

Pienākumu neizpildes gadījumā koordinācijas komisija noteiktā kārtībā būs tiesīga arī pārņemt medību tiesības vai nu uz laiku, vai pavisam. Bet jāsāk, protams, būtu ar mierīgākiem risinājumiem, jo dažreiz pietiek pakratīt ar pirkstu, lai viss būtu kārtībā. Turklāt ne vienmēr vainīgais izrādīsies mednieku kolektīvs. Jābūt skaidrībai – vai grib atrisināt situāciju vai atrast vainīgo.

Nevar būt tā, ka pašvaldība izlasa sūdzību un nolemj, ka nekāda konflikta vai problēmas nav un ka kārtējo reizi kāds kaimiņš grib ieriebt otram?

– Tāda varbūtība ir samazināta līdz minimumam. Ministru kabineta noteikumos būs noteiktas medību koordinācijas komisijas tiesības, pienākumi un kārtība, kādā lēmumi var tikt pieņemti. Vispārējas objektivitātes vārdā paredzēta arī plaša interešu grupu pārstāvniecība komisijas sastāva ziņā. Attiecīgi iespējai, ka sūdzība varētu tikt neloģiski izvērtēta, nevajadzētu pastāvēt.

Vai ir vēl kādas būtiskas izmaiņas likumā?

– Precīzāk ir definēti pušu pienākumi savvaļas dzīvnieku postījumu samazināšanā. Līdz šim par postījumiem atbildēja medību tiesību lietotājs, ja medību tiesību nodošanas līgumā nebija noteikts citādi. Taču Civillikums jau tagad paredz, ka katram, kas bauda kādas lietas labumus, jānes arī ar to saistītie apgrūtinājumi. Tas nozīmē, ka īpašniekam jāizrāda sava griba un vēlme aizsargāt savu īpašumu. Tostarp arī savu iespēju robežās nosargāt savus sējumus no savvaļas dzīvniekiem. Mums nav tik lielu mednieku resursu, lai 24 stundas diennaktī varētu nodrošināt mednieku pie katra tīruma. Turklāt medniekam neviens algu nemaksā. Kāpēc, piemēram, pēc dzīvokļa aplaupīšanas neviens neprasa kompensācijas Valsts policijai par to, ka policists nav dežurējis pie durvīm un zagli laikus nav notvēris?

Viens no galvenajiem diskusiju punktiem attiecībā uz Medību likumu bija jautājums par medību teritoriju. Zemnieku saeima diezgan strikti iestājas par iespēju medīt arī īpašumos, kuros kā obligāts faktors neietilpst meža platība.

– Arī šajā ziņā situācija nemaz nav tik plakana. No vienas puses, zemnieki liek priekšā reālus postījumus savās teritorijās, no otras puses, jāņem vērā arī dzīvnieka fizioloģija un uzvedība. Tā nu gluži nav, ka mežacūka augu gadu dzīvo tikai sējumos un nemaz neiet no tiem laukā. Mežacūka, īpaši izsalkusi, ir ļoti viltīgs un vienlaikus piesardzīgs radījums. Ja tai kādā vietā neliks just briesmas vai diskomfortu, skaidrs, ka tā tur nāks, ēdīs un, ja būs iespēja, arī dzīvos. Bet mežacūku eksistence tikai ārpus meža nav iedomājama.

Ar kādiem līdzekļiem tad mežacūkai var likt kādā vietā sajust briesmas vai diskomfortu?

– Preventīvo līdzekļu veidu ir daudz, un tie ir dažādi – skaņas, smakas, trokšņi, spīguļi, grabuļi utt. Protams, ja gadu no gada vienā un tajā pašā tīruma vietā būs iesprausts tikai putnubiedēklis, ar laiku dzīvnieks sapratīs, ka tas nav bīstams. Tas nozīmē, ka pasākumi ir jāmaina, jākombinē, citādi tie nebūs efektīvi. Ir zemnieki, kas audzē ķimenes – mežacūku gardumu numur viens. Bet viņi savu lauku no postījumiem pasargā ar repelentiem vien. Arī mežsaimniecības tos veiksmīgi izmanto. Saprātīgi izvietotas dzīvnieku barotavas vai sējumu laucītes meža tuvumā arī var atturēt dzīvnieku no vajadzības vēl kaut kur meklēt barību. Protams, tad būtu jāievēro nosacījums, ka piebarošanas laucītē medības nenotiek, lai dzīvnieks zina, ka tur var justies droši. Respektīvi, meža cūkai saprotamā veidā ir jādara zināms, kur tā ir vēlama un kur ne. Tā ka izvēle ir un nekāds Ķīnas mūris apkārt saviem tīrumiem nevienam nav jābūvē.

Mūris ne, bet vai var prasīt, lai īpašnieks apjož žogu?

– Žogs ir gana dārgs pasākums, un, protams, šā iemesla dēļ neviens no zemnieka to nevar prasīt. Un arī neprasa. Taču galu galā jāizrāda arī kāda radoša doma. Ir redzēts, piemēram, preventīvais pasākums, kura pašizmaksa ir pieci lati un kas veiksmīgi spēj nosargāt apmēram 300 ha lielu lauku. Tā ir diegā pakārta tā saucamā diskobumbiņa, aplīmēta ar spoguļa lauskām, un divi diožu kabatlukturīši, nostiprināti tā, lai gaismas stars iet uz diskobumbu. Vējā šī bumbiņa griežas, un tās radītie sauleszaķīši aptver visus 300 ha. Neviens briedis šā lauka tuvumā nerādās.

Bet mežacūka?

– Mežacūku atbaidīšanai papildus vajadzīgi arī skaņu efekti vai repelenti.

Tas nozīmē, ka darīt var daudz ko, ja mērķis ir izdarīt. Bet, iespējams, asajām un ieilgušajām diskusijām par grozījumiem Medību likumā ir kāds cits mērķis, kas jāsaskata starp rindām? Piemēram, Zemnieku saeimas (ZSA) centienos panākt iespēju medīt teritorijās, kurās nav meža, daudzi saskata vēlmi mūsu pašu lielsaimniekiem vai ārzemniekiem legalizēt iespēju medīt savos laukos…

– Iespējams, bet to varam tikai minēt. Zemnieku saeimas centienus var komentēt ļoti īsi – brīžiem tie izskatās stipri jocīgi. Vērojot ilgstošā laika periodā šīs aktivitātes, secinājums viens – problēma nav meklējama dzīvniekos, bet gan cilvēkos. Darba gaitā ir neskaitāmas reizes pārrunāti visi ZSA priekšlikumi, tostarp ekstravaganti un amizanti, piemēram, bebru ķīmiskā kastrācija, idejas ietekmēt spēkā esošos medību tiesību nodošanas un zemes nomas līgumus utt. Mednieki ir akceptējuši visus saprātīgos priekšlikumus, piekrituši kompromisiem, bet stingri stāvējuši pret neracionāliem piedāvājumiem, kas ir kaitīgi visiem, arī pašiem ekstravaganto priekšlikumu virzītājiem.

Tātad grozījumos nav ietverts labojums attiecībā uz minētajām medību teritorijām?

– Nav gan, taču šajā sakarā likumā ietverti dažādi kompromisi. Līdz šim attiecībā uz mežacūku medīšanu un uzskaiti likums prasīja 1000 ha meža zemes, bet šobrīd panākts kompromiss par 1000 ha jebkādas zemes, taču šo hektāru skaitā tomēr jābūt vismaz 200 ha meža. Šis kompromiss patiesībā ir ļoti liela pretimnākšana zemniekiem. Galu galā jābūt nopietniem – nevar taču atļaut medīt mežacūkas, piemēram, teritorijā, kas 90% sastāv no dīķiem un citiem ūdeņiem. Bet mums ir lielas dīķsaimniecības, un kas tad tur notiks – medīs mežacūkas? Vai tad tās dzīvo ūdenī? Tad jau likums būtu jāveido kā tāds lupatu deķis, kur iekļauti visādi nosacījumi un atrunas.

Paralēli tam jaunajā Medību likumā saglabāta uz sadarbību tendēta atruna – medību tiesību lietotāji var slēgt savstarpējus līgumus par limitēto medījamo dzīvnieku medīšanas organizēšanu blakus esošajos medību iecirkņos – apvienot platības, lai tās atbilstu nepieciešamajiem kritērijiem konkrētu sugu medīšanai. Limitēto medījamo dzīvnieku pieļaujamo nomedīšanas apjomu nosaka līgumā norādītajai kopējai medību platībai.

Ir zemnieki, kas uzskata, ka dzīvnieki tik masveidīgi nāk laukā no meža, tāpēc ka meži tiek nežēlīgi izcirsti un tādējādi tiek izjaukta mežazvēru dabiskā vide.

– Tas neatbilst patiesībai, jo savvaļas dzīvnieku vajadzībām vislabvēlīgākā vide ir tieši jaunaudzes un vidēja vecuma audzes, nevis pieaudzis un pāraudzis mežs, kas dzīvniekam nav pieņemams ne kā dzīves telpa, ne kā barības bāze. Tā ka mežu apsaimniekošana dzīvniekiem nāk tikai par labu. Par cirsmām mums ir ļoti precīza statistika, un tās tiek kontrolētas. Šī ir kārtējā no īstenības attālinātā ideja, kas sabiedrībā tiek mākslīgi kultivēta.

Dzirdēts arī, ka papildus mūsējiem zvēriem problēmas rada dzīvnieki, kas atklejo no Baltkrievijas, Krievijas. Kā tie ietekmē dzīvnieku skaita statistiku?

– Diez vai šie robežpārkāpēji to būtiski ietekmē, jo dzīvniekiem robeža ir vaļā abos virzienos – arī no Latvijas puses dzīvnieki mēdz šķērsot robežu. Un, ja dzīvnieks ir mūsu teritorijā, varam to medīt kā savējo. Ja kāds apgalvo, ka nedrīkst medīt no Krievijas atklīdušu vilku, tās ir blēņas.

Bet statistika tāpat aizvien tiek apšaubīta, apgalvojot, ka dzīvnieki tiek uzskaitīti visai aptuveni utt.

– Teikt var daudz ko, bet, pirmkārt, ar faktiem šāda lieta nekad nav bijusi pierādīta. Otrkārt, jebkuru labu ideju var sabojāt ar sliktu izpildījumu. Šajā gadījumā viss ir atkarīgs no uzskaites veicēju godaprāta.

Kas un kā šo uzskaiti veic?

– Katru gadu uz 1. martu Valsts meža dienests (VMD) izdod rīkojumu savām struktūrvienībām veikt uzskaiti pēc noteiktas metodikas, kas ir visai smalki un detalizēti aprakstīta. Ja to ievēro, skaitļiem būtu jābūt ļoti tuvu īstenībai. Bet, tā kā par šo tēmu šķēpi aizvien tikuši lauzti, ir realizēta doma dzīvnieku uzskaiti aizstāt ar dzīvnieku populācijas stāvokļa novērtēšanu. Tā ir mazliet komplicētāka lieta, kur papildus uzskaites datiem tiek ņemti vērā arī pēdējā gada laikā fiksētie postījumu apjomi un vispārējās tendences dabā, kas parāda dzīvnieku populācijas pieaugumu vai samazināšanos, kā arī to ietekmi uz vidi un saimnieciskajām interesēm.

Diskusijās bez jautājuma par rīcībspējas nodošanu pašvaldībām tika virzīts arī jautājums par deleģējumu Ministru kabinetam noteikt obligāto elementu kopumu medību tiesību nomas līgumos…

– Ir deleģējums Ministru kabinetam noteikt medību tiesību apriti, ar to saprotot gan medību tiesību izcelšanos, gan šo tiesību nodošanu, nodošanas atsaukšanu utt. Savādi, ka, piemēram, gadījumos, kad cilvēks no otra īrē dzīvokli, īres līgums parasti tiek rūpīgi izlasīts no pirmā līdz pēdējam punktam. Bet medību tiesību nodošanas līgumi dažbrīd izskatās vienkārši šausmīgi – ir redzēti uz saburzītas rūtiņu lapas nesalasāmā rokrakstā uzrakstīti utt. Nav brīnums, ka viena puse tādu paraksta, nemaz neizlasījusi. Bet domstarpību gadījumā katrs to traktē, kā grib, jo līgumā neparādās ne līguma objekts, ne termiņš, nemaz nerunājot par līguma laušanas nosacījumiem. Līgums patiesībā ir divu pušu brīvprātīga civiltiesiska vienošanās, no kuras abām pusēm būtu jāgūst labums. Mednieks iegūst medību teritoriju, bet zemnieks – mednieku, kuram nolīgto pienākumu ietvaros zemnieka teritorija jāpasargā no savvaļas medījamo dzīvnieku postījumiem. Valsts meža dienests ir spiests šajos līgumos iedziļināties, jo VMD aktualizē medību iecirkņu platības un arī pieņem lēmumu par tās vai citas platības iekļaušanu vai izslēgšanu no medību iecirkņa. Tādējādi VMD ir iespiests stūrī, jo tam jāpieņem lēmums pēc tā, kas rakstīts līgumos, lai gan VMD it kā nav tiesību iejaukties civiltiesiskās lietās. Tādējādi daudziem ir iebildumi pret VMD, jo tas atsaka reģistrēt kādu iecirkni tikai tāpēc, ka juridiski ir spēkā iepriekšējais līgums, kas to neparedz. Tādēļ esam spiesti nedaudz palielināt birokrātiju, kamēr cilvēki pieradīs pie domas, ka arī medību tiesību nodošanas līgums ir nopietns juridisks dokuments.

Vai pret mežazvēru postījumiem var apdrošināties?

– Cik zināms, Latvijā šāda prakse piekopta netiek, jo nav apdrošinātāja, kas būtu gatavs šādu pakalpojumu sniegt par samērīgām maksām.

No kā tad, piemēram, zemnieks var prasīt kādu kompensāciju par postījumiem?

– Jau šobrīd spēkā esošā kārtība nosaka medību tiesību lietotāja atbildību, ja vien savstarpējās vienošanās (medību tiesību nodošanas) līgumā nav noteikts citādi. Ja zemes īpašnieks ir godprātīgi veicis preventīvos pasākumus, lai īpašumu pasargātu, un ir nodevis tiesības medību kolektīvam medīt uz viņa zemes, problēmām nevajadzētu būt. Ja postījumi tomēr tiek konstatēti, tad īpašnieks aicina VMD sastādīt aktu, kam pievieno zaudējumu aprēķinu – to veic VMD saskaņā ar MK noteikumiem, kas nosaka zaudējumu aprēķina kārtību. Un ar šo aprēķinu, aktu un noslēgto medību tiesību lietošanas līgumu zemnieks jau var vērsties tiesā pret medību tiesību lietotāju, ar kuru noslēgts līgums, un prasīt kompensāciju, ja var pierādīt, ka postījumi radušies šā kolektīva darbības vai bezdarbības dēļ.

Kā ir praksē – vai daudz sastādīts šādu aktu?

– Tas ir visdīvainākais, jo pat situācijās, kur runa ir par lieliem postījumiem, šādi postījumu fiksēšanas akti parasti netiek sastādīti. Kad jautā cietušajam, kāpēc nav saucis VMD, pārsvarā dzird atbildi: kāda jēga? Tad pretī rodas jautājums: kāda jēga ieviest citus grozījumus, ja netiek izmantoti jau tagad likumā pieejamie instrumenti?

Protams, Latvijā ir lokālas teritorijas, kurās iedzīvotāji ir izmantojuši esošos Medību likuma instrumentus un rezultāts nav sasniegts. Tieši tāpēc jaunajā Medību likumā ir ieviestas Medību koordinācijas komisijas.

Kāds šodien ir medību kolektīvu sastāvs?

– Precīzi pētījumi šajā jomā nav veikti, bet tendences tāpat ir acīm redzamas. Vidējais mednieku vecums nemitīgi pieaug, jauni klāt nāk samērā maz. Dažādu sociāli ekonomisku apsvērumu dēļ aktīvo mednieku vispār kļūst mazāk. Katru gadu mednieku skaits samazinās apmēram par 400. Jauniešus vairāk interesē medības virtuālajā vidē – datorspēlēs un tamlīdzīgi. Ja jaunietis nav iepazinis dabu un medības līdz 18 gadu vecumam, tad mednieku saimei viņš ir zudis, jo pēc šī vecuma iestāšanās jau rodas citas intereses, bieži vien neatstājot vietu nekam citam. Turklāt ievērojami mainījusies proporcija starp lauku un pilsētu iedzīvotājiem. Agrāk gandrīz 80% dzīvoja laukos un lielākā daļa arī nodarbojās ar medībām, bet tagad divas trešdaļas dzīvo pilsētās. Un viņiem nav nedz jēgas, nedz intereses par medībām. Tā patiesībā ir diezgan globāla problēma. Tāpēc būtu vairāk jādomā par jauniešu informēšanu un izglītošanu medību jomā.

Īstas sajēgas par medībām nav arī tiem pilsētniekiem, kas sevi uzskata par medniekiem, medībās aizbraucot reizi gadā. Vieniem medības ir iespēja lieku reizi pamukt prom no sievas, citiem – vienkārši vaļasprieks. Lai gan – kas ir vaļasprieks? Tā ir nodarbe, kas neatstāj nekādas sekas, – nodarbojas ar to vai ne. Marku krāšana vai tenisa mačs nedēļas nogalē var būt vaļasprieks, nevis medības. Protams, daudziem tās ir sirdslieta, dzīvesveids, iespēja pabūt dabā un starp līdzīgi domājošiem, iespēja veselīgi atpūsties un iegūt ekoloģisku pārtiku. Bet vienlaikus jāsaprot, ka medības ir arī pienākums, ko mednieks brīvprātīgi uzņēmies, savu interešu vadīts, un šis pienākums ir jāpilda.

Kāpēc tas nevarētu palikt vaļasprieka ietvaros?

– Tāpēc, ka medības ir instruments, ar kura palīdzību tiek regulēts savvaļas medījamo sugu populāciju blīvums, un šī regulēšana nodrošina ekoloģisko stabilitāti – nepieļauj kādas atsevišķas sugas pārmērīgu savairošanos, no dzīves vides izspiežot citas sugas. Tādējādi medības nodrošina bioloģisko daudzveidību. Vienlaikus tiek samazināta savvaļas medījamo sugu dzīvnieku ietekme uz lauksaimniecību un mežsaimniecību, satiksmes drošību un epizootiju ierobežošanu. Un šīs lietas nav nodalāmas! Tātad, ja medīts tiek ar prātu, tad ieguvēji ir ne tikai mednieki, bet visa sabiedrība kopumā. Un otrādi. Līdz ar to atbilde uz jautājumu, vai medības ir uzskatāmas tikai par nelielas ļaužu saujiņas vaļasprieku, ir: noteikti nav.

Vai fakts, ka mednieku skaits katastrofāli samazinās, neapdraudēs noteikto medību limitu izpildīšanu?

– Nekas nepaliek bez sekām. Skaidrs, ka izmaiņas mednieku skaitliskajā sastāvā ietekmēs arī medību norisi. Tādēļ arī jādomā gan par esošo mednieku zināšanu līmeņa un kvalifikācijas paaugstināšanu, gan jaunu mednieku piesaistīšanu un motivāciju. Pretējā gadījumā nostrādās pieprasījuma un piedāvājuma attiecība – Austrālijā jau šobrīd medniekiem par medīšanu tiek maksāts, jo tur sabiedrība izjūt lielāku nepieciešamību pēc medību slodzes (atsevišķu sugu skaitliskas samazināšanas), nekā esošie mednieki brīvprātīgi spēj piedāvāt. Latvijā pagaidām ir apmēram kādi 23 tūkstoši pustrako, kas par saviem līdzekļiem skraida pa mežu un medī dzīvniekus. Sabiedrība, starp citu, viņus pārsvarā nedz saprot, nedz atbalsta, saucot par slepkavām un tamlīdzīgi. Ja mednieku kļūs tik maz, ka zvēri vispār neļaus cilvēkiem mierīgi dzīvot, varbūt tad sabiedrība sapratīs, ka mednieks ir cienījams un nepieciešams cilvēks. Jo apgalvojums, ka šobrīd mūsu urbanizētajā vidē daba pati spēj veikt dzīvnieku populāciju regulāciju bez cilvēka iejaukšanās, neiztur kritiku. Spēj, bet ne jau cilvēkam pieņemamā veidā. Ja pasākums tiks salaists dēlī tiktāl, ka to regulēt sāks pati daba, tad šīs regulācijas sekas būs ļoti skarbas un cilvēkam nepatīkamas – esošais līdzsvars var tikt izjaukts, ja ne uz gadu simtiem, tad desmitiem noteikti. Vai to kāds vēlas? Tas ir līdzīgi kā ar mežaudžu kopšanu – dabai to nevajag, to vajag cilvēkam, ja viņš vēlas iegūt no meža ne tikai malku, bet arī kvalitatīvu lietaskoku.

Pagaidām esošais mednieku skaits var tikt galā ar saviem pienākumiem, tiesa, uz aktīvāko mednieku rēķina – parasti katrā kolektīvā ir seši septiņi ļoti aktīvi mednieki, uz kuru pleciem smagā pienākumu nasta tiek iznesta.

Vai medniekiem ir arī kāda materiāla interese nodarboties ar medībām?

– Saskaitot visas investīcijas ekipējumā, transportā, biedru naudās utt., labākajā gadījumā vidēji veiksmīgs mednieks, kas diezgan regulāri nodarbojas ar medībām, var iziet pa nullēm – iegūto medību produkciju pārrēķinot gaļas cenās. Bet, ja investēts ekipējumā, taču medībās iets reti vai nav mācēts dzīvniekam trāpīt, tad ir bēdīgāk. Diemžēl Latvijā reti kurš mednieku formējums šobrīd funkcionē maksimāli efektīvi – saimnieciski izmanto iegūto medību produkciju, to pārstrādājot produktos ar maksimāli pievienotu vērtību.

Kādam nolūkam tiek tērēta Medību saimniecības attīstības fonda nauda?

– Šie līdzekļi galvenokārt aiziet zinātniskajiem pētījumiem un dzīvnieku monitoringam. Zinātniskā informācija medību saimniecībai ir vitāli nepieciešama, lai varētu medīt, piemēram, vilkus, lūšus; lai būtu skaidrība, kas notiek ar ūdensputnu populācijām. Ir pētījums saistībā ar pārnadžu maksimāli pieļaujamo un kritisko blīvumu. Taču ar līdzekļiem ir pasmagi – jau trešo gadu pēc kārtas mūsu rīcībā ir tikai un vienīgi 99 532 lati, kas caur valsts budžetu nāk no pašu mednieku kabatām – kā valsts nodeva par mednieku apliecību, licenču izsniegšanu utt. Kā arī no soda naudām par medības regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu. Tā ka šī nav nauda, kas nākusi no sabiedrības kabatas, tāpēc arī izmantojama mednieku interesēs, tostarp jauno mednieku piesaistīšanai un izglītošanai, kā arī sabiedrības informēšanai.

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu. Publicēts žurnālā “Agro Tops”, 2013. gada jūlija numurā

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+