Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
5. jūlijs, 2012
Drukāt

Medību suns nedrīkst kļūt par problēmu

Foto - Linda DombrovskaFoto - Linda Dombrovska

Labs medību suns ir neaizstājams kaut vai tādēļ vien, ka suņa deguns saož to, par ko paši pat nenojaušam. Pasaulē eksistē simtiem medību suņu šķirņu, katra radīta konkrētam mērķim un lietojumam. Kā no visa šā daudzuma izvēlēties sev labāko medību biedru?


Vispirms pašam sev jādefinē, kādam mērķim suns vajadzīgs – dīvānam, ģimenes priekam vai grūtam un atbildīgam darbam mežā. Ja vēlme ir tikai iepriecināt ģimeni, tad medību šķirnes suni mājās vest noteikti nevajadzētu. Vienīgais izņēmums būtu tāds, kura priekšteči jau n-tajā paaudzē guļ uz dīvāna un lielākais, ko medību jomā dara, ir kurmju alu rakšana dārzā. Piemēram, bīgls ir skaists suns ar mīļu purniņu, bet šajā sunī ļoti dziļi ielikti medību instinkti, kurus izskaust ir grūti. Un ikdienā, suni nenodarbinot, var rasties milzu nepatikšanas un problēmas.

Parasti mednieks, izvēloties sev medību kompanjonu, grib visu vienā. Gan ģimenes draugu, gan lielisku asinspēdu suni, gan dzinēju rudenī, gan arī tādu, kas atradīs un atnesīs nomedītu pīli. Taču jāņem vērā, ka no laikas nekad nevar prasīt to pašu, ko no Bavāriešu asinspēdu suņa, kas specializēts tieši ievainota dzīvnieka meklēšanā. Savukārt grūti prasīt, lai asspalvainais vācu putnu suns dzinējmedībās sniegtu tādus pašus rezultātus kā, piemēram, Latvijas dzinējsuns. Katrai šai šķirnei ir cits uzdevums.

Arī šķirnes radīšanas mērķis nosaka, kāds būs suņu raksturs un temperaments. Terjeri, kuru uzdevums ir līst tumšā alā un cīnīties ar tur mītošiem briesmoņiem, ir ļoti aktīvi, enerģiski un drosmīgi. Ja terjeru atstāj savā vaļā, tad nelaimīgs būsi pats un kaimiņi, bet suns valdīs pār visiem. Putnu sunim ikdienā nepieciešama liela fiziskā slodze, lai tas būtu laimīgs un apmierināts. Laikas dzīvoklī vai iekšā turēt vispār ir noziegums, jo pēc būtības tie ir izturīgi un spēcīgi suņi, kas vislabāk jūtas ārā un vēl labāk – sniegā.

 

Apdomājot medību šķirnes suņa iegādi, uzreiz atmetiet domu, ka suns pats no sevis kļūs par labu mednieku. Sunim ir jāpasaka un jāiemāca, ko cilvēks no tā vēlas. Medībās ir novērots, ka reti kurš suns ir apguvis kaut vai elementārās paklausības pamatus. Suns ar saimnieku ir divi atsevišķi reizinātāji, kas vienā plaknē mežā nesatiekas.

 

Saimnieks sauc suni, bet tas skrien pretējā virzienā. Un teksti, ka “man nav laika ar suni noņemties”, nav nekāds aizbildinājums. Ja nav laika, tad vispār suni nevajag ņemt. Jo suns ir liela atbildība, kas prasa milzu laiku un resursu ieguldījumu.

Ja vēlaties, ka suns atnes medījumu, piemēram, pīli, tas jau jāsāk mācīt no kucēna vecuma, nevis jāgaida, ka pēkšņi pamodīsies snaudošais suņa instinkts. Ja vēlme ir suni izmantot ievainota dzīvnieka meklēšanā, arī tas jāsāk mācīt sunim jau no divu vai trīs mēnešu vecuma. Lai nav tā, ka suns divu gadu vecumā pēkšņi nokļūst mežā, kur apkārt daudz dažādu interesantu un vilinošu smaržu un nu šajā situācijā jāzina, ko tagad darīt… Galvenais – sunim jāiemāca meklēt medījumu nevis sev, bet saimniekam! Arī dzinējmedībās izmantojamais suns ir jāapmāca, lai tas nekostu cilvēkiem, nemeklētu kašķi ar citiem suņiem, būtu atsaucams, ja aizskrien ne tur, kur vajag, un galvenais, lai nesargātu medījumu! Visi šie un vēl daudzi citi aspekti jāņem vērā, iegādājoties medību suni. Ja ir kaut mazākās šaubas par to, vai suni vispār vajag, tad labāk nogaidīt. Jo neapmācīts, savā vaļā atstāts un izlutināts suns ģimenē pārvēršas par problēmu. Savukārt apmācīts un kontrolējams medību biedrs sagādās daudz prieka brīžu!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+