Modris, ar paša izgatavotu aprīkojumu, spēja uzrāpties augstu pa gludiem koku stumbriem pēc čagas, lai arī slimības sākumā pat paiet nevarēja. Veselība pakāpeniski uzlabojās.
Modris, ar paša izgatavotu aprīkojumu, spēja uzrāpties augstu pa gludiem koku stumbriem pēc čagas, lai arī slimības sākumā pat paiet nevarēja. Veselība pakāpeniski uzlabojās.
Foto: no privātā albuma

Medicīniskais trilleris. Ārsti Modrim Pelsim deva pusgadu. Tagad – nav audzēja pazīmju 13

Neesmu zāļu sieva, bet rakstniece un žurnāliste. Mana specializācija: pētniecība, noziegumi un trilleri. Loģiskāk būtu, ja stāstītu, kā aprakstu augus, lai romānā izplānotu, piemēram, ideālu slepkavību. Dzīvē viss iegrozījies citādi. Lai varētu turpināt rakstīt grāmatas kopā ar kolēģi Modri Pelsi, ar kuru nostrādāti kopā teju divdesmit gadi, 2016. gadā nācās mainīt attieksmi pret augiem kā tikai tēju pret saaukstēšanos.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
Atradusies pirms 13 gadiem pazudusi meitene, kura savulaik neatgriezās mājās no skolas 15
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27
Lasīt citas ziņas
Toreiz, kad iznāca viena no mūsu grāmatām Naida simetrija, plānojām grāmatas prezentāciju tā, lai vēl pagūstam, kamēr kolēģis dzīvs, jo viņam konstatēja vēzi.

Ārstu prognoze Modrim bija vienkārša un skaidra: tev, vecīt, ir atlikuši seši, labākajā gadījumā – deviņi mēneši. Bet mēs bijām sākuši rakstīt turpinājumu grāmatai, kas sauktos Prāgas pastkartes. Daudz dažādu ieceru… Ārsti viņam apsolīja – ķīmiju iedosim, bet ņem vērā, ka tā tevi neizārstēs, jo izskatās, ka operēt nesanāks. Ja atteiksies, neko citu piedāvāt nevaram.

Uz bērēm neiešu!

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmais, ko, uzzinot diagnozi, Modris izdarīja, – atteicās no smēķēšanas. Izlidināja iesākto paciņu ar kaltēto, atkarību izraisošo augu mēslu kastē. Turpat Gaiļezerā. Viņš pateica, ka vēlas dzīvot, nevis ka negrib nomirt. Mana doma tobrīd bija aptuveni tāda – neiešu uz viņa bērēm! Kolēģis pat tā kā apvainojās…

Ja ir vismaz pusgads, tad gana laika, lai pamēģinātu kaut kā palīdzēt. Arī tas, ka abi mani vecāki un laba draudzene aizgājuši ar vēzi, uzsita asinis un spītu.

Apstākļi bija nepatīkami: naudas trūkums, ārstu godīgais pesimisms, nekādas iespējas, ka izdotos savākt līdzekļus, lai ārstētos ārzemēs. Un tobrīd tāds ziedošs pavasaris! Ai, kā negribējās ticēt, kas tas ir viss. Ka tās ir beigas…

Varbūt vainojams mans riebīgais raksturs, jo vienmēr uz jebkuru apgalvojumu saku pretējo. Un vēl – esmu nenormāli ziņkārīga. Zināju arī, ka manu draugu un paziņu lokā ir cilvēki, kas izārstējušies un dzīvo veseli jau desmitiem gadu. Tā kā tobrīd trūka naudas, izvēle loģiski bija tas, ko var savākt par brīvu, – ārstniecības augi.

Pārsvarā informāciju meklēju internetā. Dažas vecās augu grāmatas esmu mantojusi no tēva, kurš bija ķīmiķis. Savukārt vajadzīgo darbarīku – XIX gadsimta vidū izgatavotu piestu ar miezeri – no sava vecvectēva Alsungas aptieķnieka. Agrāk šī ģimenes senākā relikvija tikai izdaiļoja interjeru, bērnībā tēvs to pat aiztikt neļāva.

Foto: no privātā albuma

Naktis – tīmeklī, dienas – ar lāpstu

Pirmais atklājums, pētot augu iedarbību, – internetā kvalitatīvu, zinātnisku informāciju var iegūt, ja izmanto meklēšanai kādu atslēgas vārdu, bet tikai augu latīniskos nosaukumus. Citādi viss, ko iegūsi, būs izvilkumi no populāriem blogiem, dažkārt arī aplami apgalvojumi. Tā kā brīvi sazinos angliski un krieviski, nebija grūti tikt pie publikācijām, pētījumu apkopojumiem, disertācijām. Tūkstošiem lappušu.

Vakaros un naktīs tupēju internetā, bet dienā – lāpsta, nazis, zābaki un mugursoma plecos. Un pa mežu un pļavām.

Ievākt augus un kauties ar odiem un ērcēm.

Internetā detalizētākie un jaunākie pētījumi pieejami pārsvarā tikai par prāvu maksu. Iemācījos šmaukties – lasīju kopsavilkumus un tālāk informāciju meklēju pēc avotiem, kurus norāda beigās. Parasti starp tiem atradās tādi, kas bija pieejami par brīvu, jo pētījumu autori, izrādās, arī taupīja.

Nejauši uzzināju par amerikāņu mikologu Polu Steimetsu. Viņš izmantoja tauriņpiepes, lai izārstētu savu 83 gadus veco māti, kurai pieredzējuši onkologi bija ieteikuši sagatavoties aiziešanai. Zinātnieka mamma Patija ir sveika un vesela jau sesto gadu. Nav ne miņas no audzēja, kas bija izplatījies krūtīs, limfmezglos un aknās. Youtube.com noskatījos visas pieejamās Pola lekcijas. Tā radās doma, ka izmantosim ne tikai ārstniecības augus, bet arī meklēsim sēnes.

Reklāma
Reklāma

Uz savu galvu

Kolēģis sāka ķīmijterapijas kursu. Par zaļo koridoru jokojām – zaļā jūdze (tā sauc filmu par notiesāto, kam piespriests nāvessods).

Pirmais ārstniecības augs, kuru viņš sāka lietot, bija pieneņu saknes. Draugu dārzos krietni paretināju nezāles. Kad Modris jutās labāk, arī piedalījās augu vākšanā. Pēc kārtējās ķīmijterapijas devās līdzi uz mežu, lai arī knapi spēja noiet mazliet vairāk par kilometru.

Jo vairāk iedziļinājos pētījumos, ko atradu tīmeklī, jo vairāk tapa skaidrs, ka ar vienu vai dažiem ārstniecības augiem nebūs līdzēts. Kopumā izvēlējos aptuveni 30 augu un sēņu, kas tika vākti, kaltēti vai pasūtīti internetā un tad vārīti vai aplieti ar karstu ūdeni.

Dažas drogas sutinājās pat astoņas stundas. Tēju vajadzēja litriem, bet bija skaidrs, ka pašam slimniekam vārīt nav spēka.

Lai palīdzētu, kādam no draugiem vai tuviniekiem jāuzņemas diezgan sarežģīts, piņķerīgs, fiziski smags un laikietilpīgs darbs. Tējas nav tabletes, kuras veikli iemet mutē. Turklāt tās bojājas, jo pat ledusskapī nevar uzglabāt ilgāk par dažām dienām.

Taču, lietojot tējas paralēli ķīmijterapijai, iespējams izvairīties no daļas nepatīkamo blakņu. Mati Modrim, protams, izkrita, bet no vemšanas un citām problēmām izdevās izvairīties. Viņš kļuva par savdabīgu klīnisko pētījumu objektu. Daudz sarunājāmies par ārstēšanu – gan tradicionālo, gan to, ko bijām sākuši uz savu galvu. Izvēles jau īsti nebija. Riskējām. Un sekojām līdzi, ko uzrādīja asinsanalīzes. Tās kļuva arvien labākas.

Par tējām biju droša, jo arī ķīmijterapeite ierakstīja dokumentos, ka vajag lietot “aknu un nieru tējas”. Neteica gan, kādas…

Tāpēc mana ideja par ārstēšanos ar augiem bija vienkārša: tiem jābūt savstarpēji saderīgiem, ne toksiskiem, un tie nedrīkst pasliktināt kopējo stāvokli. Piemēram, Aleksandra Solžeņicina izcilajā romānā Vēžinieku korpuss minētais indīgais akonīts, ar ko ārstējās galvenais varonis, galīgi nederēja. Pat ja es to sadabūtu, nelietotu. Man ir par maz zināšanu, lai praksē darbotos ar indīgajiem augiem.

Lēnām mans dzīvoklis pārvērtās – piepildījās ar sienu. Bija arī savs labums – nebija jālieto gaisa atsvaidzinātāji, un arī Ziemassvētkos smaržoja kā šķūņaugšā vasarā. Visur kaut kas žuva, sapakots kastēs un papīra maisos, bet virtuvē gandrīz nemitīgi vārījās katli ar tējām, bet tējkannās un burkās mirka uzlietais. Plauktos ieviesās augu tinktūras spirtā. Daža laba lieti noderēja arī citiem draugiem, jo atklājās, ka stāvais retējs šņabī, lai arī sit degunā kā padomju laika smaržūdens, kas atjaukts ar trauku mazgājamo līdzekli, ātri likvidē puņķošanos un galvassāpes. Tagad retēja saknes roku vairāk, lai pietiek visiem.

Katru tēju testēju. Dzēru pati, lai zinātu, kā garšo, bet galvenais – vai nekļūst slikti, jo daža laba smaka bija grūti izturama. Retējs vēl nebija trakākais…

Lēnām mans dzīvoklis pārvērtās. Visur žuva augi un saknes, bet ģimenes relikvija – vecvectēva aptieķnieka piesta ar miezeri – tika likta lietā pēc teju 100 gadu dīkstāves.
Foto: no privātā albuma

Jauns skatījums uz sēnēm

Sākot vākt ārstniecības augus, visvairāk baidījos nejauši iznīcināt nelielās audzītes, jo tad man nebūtu, kur tos dabūt pēc gada vai diviem. Paiet laiks, kamēr atrod vietas. Plūcot augu virszemes daļas, vēl nav tik traki, bet, ja roc saknes, ir jāpiedomā. Tāpēc lasīju par augu attīstības cikliem, par to, cik ātri atjaunojas populācija. Ievācu sēklas – izsēju tajos biotopos, kas man šķita piemēroti. Šis tas jau ir ieaudzies, jo mežs un pļavas atrodas desmit minūšu gājienā no mājām. Ar laiku iemācījos, tikai uzmetot skatienu, noteikt, vai augam ir pietiekami liela sakne vai labāk atstāt, lai vēl paaugas.

Tējām izmantoju arī piepes – populāro bērza čagu un vēl ap desmit mazāk pazīstamu piepju un ēdamās sēnes. Tā kā vidēji čaga sastopama uz viena no 10000–15000 bērziem, centos nekad nepaņemt visu. Atgriežoties pie kokiem, dažkārt esmu redzējusi, ka atlikušo paņēmis kāds cits, kuram tā bijusi nepieciešama.

Šogad apskatīju savas čagu vietas. Manis atstātie gabali krietni paaugušies – varēs ievākt atkal. Vienīgi jāievēro, ka nevajag ņemt čagu no kritušiem kokiem, – tā vairs nav derīga. Un kokus nedrīkst aiztikt sulu laikā.

Daļu no ārstniecības augiem, kurus izmantoju, pasūtīju internetā. Tā ietaupīju. Par vienas reiši sēņu tablešu pudelītes cenu Ķīnā varēju iegādāties kilogramu īstu kaltētu sēņu. Protams, tas bija ķēpīgi, vārot smird pēc velna, kurš mokās ar paģirām, bet aktīvo vielu koncentrācija liela.

Kad vāru kompleksās piepju tējas, pat mans melnais pūkainais runcis cenšas turēt ķepu vai asti degunam priekšā un elpot tikai caur savas vilnas filtru. Kaimiņi man līdzjūtīgi ieteica apmeklēt kulinārijas kursus.

Izvēlējos dabīgās izejvielas, jo uzzināju par nelielu pētījumu, ko nesen veikusi ASV Farmakopejas konvencija kopīgi ar Ķīnas Makau universitāti.

Piemēram, atklājās, ka 75% pārtikas piedevu, kas reklamētas kā izgatavotas no reiši sēnes un tika izanalizētas, ārstnieciskās sēnes nemaz nebija. Vispār nemaz! Pat ja tas bija pavisam neliels un nesvarīgs pētījums, tas lika izvēlēties par labu kaltētajiem ārstniecības augiem un sēnēm.

Kaķa naga tēja

Kad pēc pirmā mēneša intensīvu mācību, kļūdu un mazo uzvaru sapratu ārstniecības augu iedarbības pamatprincipus, kļuvu drošāka. Pasūtīju ārstniecības augus jau no Amazones džungļiem. Protams, ne jau pa tiešo, bet izmantojot starpniekus Bulgārijā. Tā pie manis nonāca kaķa nags jeb unkārija un tabebuia jeb lapačo vai ipe rokso, kā to dēvē vietējie indiāņi. Latvijas aptiekās arī var atrast, ja jautā pēc Pau d’Arco. Arī tā dēvē skudru koku. Padārgas tabletes. Auga koncentrāciju tabletēs nezinu. Neesmu pētījusi. Kaķa nags ir liānu miza, bet lapačo droga ir plāns slānītis, kas veidojas zem liela koka mizas. Tas ievācams tikai tad, kad Tabebuia avellanedae, kā latīniski dēvē lapačo jeb skudru koku, sasniedzis 40 gadu vecumu. Amazones lietusmežā koks var nodzīvot 700 gadu.

Nesen atradu kaltētu lapačo mazā tēju veikaliņā Brīvības ielā. Tās tiešām bija Tabebuia avellanedae miziņas jeb Pau d’Arco tēja. Sveramā. Par ļoti pieņemamu cenu.

Protams, tiekot pie šādiem Amazones dārgumiem, nespēju atturēties, lai nepalutinātu sevi ar šipibo cilts indiāņu tēju. Šamaņi to gatavo, sajaucot kaķa nagu, lapačo un mati (Ilex paraguariensis). Pēdējais nav nekas noslēpumains – tā ir pie mums nopērkamā mates tēja. Sataisīju. Izdzēru. Tagad zinu, kur šamaņi rod enerģiju, lai visu nakti dejotu ap ugunskuru. Vairs nedzeršu, jo tumsā pārbaidīju kaķi, kurš agrāk ticēja, ka normāli cilvēki naktīs guļ.

Veltīju uzmanību tam, ko vēža ārstēšanā izmanto Ķīnā un Japānā, jo viņu ārstēšanas protokoli atšķiras no Eiropas un ASV.

Japānā ārsti izmanto tradicionālajā Kampo (saukta arī par Kanpo) medicīnā, kas mūsdienās ir integrēta modernajā veselības aizsardzības sistēmā, lietoto. Šajā valstī 2000. gadā notikušajā nacionālā mēroga pētījumā tika konstatēts, ka oficiāli reģistrētie ārsti 72% gadījumu slimniekiem izraksta receptes, iesakot tieši Kampo medicīnā izmantoto.

Izskatot senos augu nosaukumus, kuriem atbilda latīniskie, urbos cauri tonnām pētījumu, kur autoru uzvārdi pārsvarā bija Li, Čen, Nakamura vai Tanaka.

Tikmēr beidzot pienāca pirmie sūtījumi no Ķīnas un Korejas: rožainās rodiolas saknes, sarkanais un baltais žeņšeņs, šizandra ogas, astragāls, Āzijas centīlija jeb gotu kola, kordiceps… Bija arī tādi augi, kuru nosaukumi nav lasāmi bez smaida, jo latvieša ausij izklausās kā lamuvārdi, piemēram, matainais kodonopsis.

Pārsteigumi pēc operācijas

Kolēģis uzticējās un dzēra visu, ko vārīju un lēju pudelēs. Pirmie rezultāti bija cerīgi. Četru ķīmiju vietā – tikai trīs un piedāvājums riskēt: izgriezt kuņģi ar visu audzēju.

Jāatceras, ka vismaz nedēļu pirms operācijas nekādus ārstniecības augus vairs lietot nedrīkst, lai neradītu ne mazāko komplikāciju risku. Pat par kumelīšu tēju vajadzētu pajautāt anesteziologam.

Ne tikai mūs, arī ārstus pārsteidza operācijas rezultāts. Visu kuņģi izgriezt nevajadzēja.

Savukārt atkopšanās bija tik strauja, ka jau piektajā dienā pēc tam, kad kolēģi operējušais ķirurgs ieraudzīja pacientu mielojamies kafejnīcā ar normālām, ne slimnīcas pusdienām, viņu izrakstīja.

Ķirurgiem nācās mainīt diagnozi, pierakstot, ka slimības aina ir vāji izteikta. Latviešu valodā tas nozīmēja, ka tajā, ko izoperēja, un citos audu paraugos netika atrastas audzēja šūnas.

Psiholoģiski tas bija ārkārtīgi patīkami, bet ārsti teica, ka ķīmijterapija jāturpina tādā pašā apjomā. Medicīnas dokumentos tika ierakstīta diagnoze, kas bija pirms operācijas, par ko, protams, noskumām. Lai vai kā kolēģis pūlējās jautāt, vai varbūt devas varētu samazināt vai kaut piekoriģēt, jo viņš jau bija zaudējis 20 kilogramu svara, ārsti bija nepiekāpīgi. Neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko papildus skaidrot. Tika atkārtota tieši tāda pati ķīmijas deva kā pirms operācijas. Reakcija bija smaga.

Ne vajadzības, ne vēlmes

Domājams, ne tikai sajūtas, kuras kolēģis raksturoja īsi (“Domāju, ka šoreiz nomiršu!”), ko radīja ķīmijterapijas zāles, bet vairāk tas, ka neizveidojās kontakts starp pacientu un ārstiem, bija cēlonis tam, kāpēc viņš atteicās no turpmākas ārstēšanas.

No otras puses – jau gandrīz bija beidzies ārstu dotais dzīvildzes laiks. Tas nozīmēja, ka tālāk jau kaut kā jātiek galā pašiem. Modris neaizgāja uz nākamajām ķīmijām. Neviens viņu arī nemeklēja un neinteresējās, kur palicis pacients. Droši vien, ka miris, kā paredzēts.

Turpinājām ārstniecības augu ieguvi un lietošanu. Bez viņa ģimenes atbalsta tik labu rezultātu nebūtu. Gada laikā Modris atguva savu ideālo svaru un dzīvesprieku. Piedalījās dziesmu svētkos, aizbrauca uz Zviedriju un darīja citas foršas lietas. Piemēram, lai tiktu pie čagas, kas atradās 5–10 metru augstumā virs zemes, pagatavoja speciālus ķekšus kā arboristiem.

Tas, ka viņš spēja uzrāpties pa gludiem koku stumbriem, lai arī slimības sākumā pat paiet nevarēja, arī liecināja par pakāpenisku veselības atgūšanu.

Pati neesmu mēģinājusi kāpt kokos, jo tas ir fiziski grūti un biedējoši.

2018. gada pavasarī, kad kolēģim beidzās invaliditātes laiks, bija jāveic pilna veselības pārbaude. Man bija bail, jo tad varētu atklāties reālā situācija, jo visu laiku vienīgais, kas bija mūsu rīcībā, – neapgāžams fakts, ka cilvēks arvien vēl ir dzīvs, un apziņa, ka viņš jūtas samēra labi. Nezinājām, kāda ir situācija tur iekšā. Vēl pirms operācijas audzējs bija ticis pie sava vārda. Nebija īpaši omulīgi teikt – vēzis, bet par to runāt vajadzēja. Iesaucām par Ogiju.

Onkologs bija šokā – vai tiešām divus gadus slimnieks nav gājis pie ārsta tādas nopietnas diagnozes dēļ?! Vienīgā atbilde, ko varēja sniegt ārstam, – nebija vajadzības un arī vēlēšanās. Pēdējais gan netika pateikts skaļi.

Modris, ar paša izgatavotu aprīkojumu, spēja uzrāpties augstu pa gludiem koku stumbriem pēc čagas, lai arī slimības sākumā pat paiet nevarēja. Veselība pakāpeniski uzlabojās.
Foto: no privātā albuma

Caur drogām līdz romānam

Pieredze, ko ieguvām divos gados, cilvēki, kurus iepazinām pa šo laiku, un situācijas, ko piedzīvojām, izmainīja arī grāmatu, ko tolaik rakstījām. Romāns Prāgas pastkartes ieguva kriptotrillera un medicīniska detektīva piesitienu, lai arī sākumā bija citas idejas.

Grāmatā iekļāvām gan to, ko pārdzīvo cilvēks, kuram nosaukts aptuvenais miršanas laiks, gan pilnu sarakstu ar augiem, kurus izmantojām.

Šo ideju aizguvām no Solžeņicina. Viņa darbs mani pārliecina, ka ir vērts cīnīties. Mums nav nedz medicīniskās izglītības, nedz grāda ķīmijā, farmakoloģijā, bioloģijā vai botānikā, tāpēc varam lietas apgūt empīriski un dalīties savā pieredzē.

Vienlaikus ar grāmatas iznākšanu šīs vasaras sākumā uzzinājām, ka visas veselības pārbaudes uzrāda: nav ne mazāko slimības pazīmju!

Vēža gadījumā ārsti to sauc par remisiju. Mēs labprātāk dēvētu par brīnumu, ko esam piedzīvojuši, pateicoties augiem no visas pasaules, simtiem zinātnieku darbu un tūkstošgadīgām ķīniešu, korejiešu, indiāņu un japāņu tradicionālās medicīnas zināšanām. Un, protams, internetam, kas īsā laikā ļāva ielūkoties visas cilvēces cīņas ar vēzi vēsturē. Un dabai, kurā ir viss, lai mēs paši sev varētu palīdzēt.

Protams, vēl daudz darāmā, lai Modris veselību atgūtu pilnībā, jo slimība un pārdzīvotais ir iecirtis robus.

Vācot augus, apstrādājot tos un gaidot, kad tējas uzvārīsies, sanāca arī laiks pārdomām: pirms uzsāc kauju, uzzini, kā karojuši pirms tevis, pat ja tavi ieroči ir lāpsta, zābaki, tējas katliņš un apņemšanās neiet uz drauga bērēm. Cerības nemirst, izglābj zināšanas.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.