Medikamenti diabēta pacientiem – valsts kompensē, bet cilvēks bieži nedabū 2
Vairāk nekā 80 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir spiesti sadzīvot ar 2. tipa cukura diabētu. Par laimi, viņiem nepieciešamie medikamenti iekļauti valsts kompensējamo zāļu sarakstā, taču ārstiem jāievēro tā sauktie kompensācijas nosacījumi, tamdēļ pacients ne vienmēr saņem labāko no pieejamajiem medikamentiem.
Kad insulīna ir par daudz…
„Gudrais maksā vairāk sākumā, nevis beigās,” saka Latvijas Endokrinologu asociācijas vadītāja, docente Ilze Konrāde. Viņa norāda, ka medikamenti, kas nerada tādas blaknes kā, piemēram, hipoglikēmija, maksā dārgāk, taču tos ļauts izrakstīt pacientam tikai pie noteiktiem nosacījumiem. Docente uzskata, ka tas nav gluži pareizi: „Būtībā mēs maksājam par pacienta dzīves kvalitāti. Piemēram, lietojot jaunākās paaudzes medikamentus, cilvēks spēj tikt galā kaut vai ar lieko svaru, kam ir ļoti liela nozīme cukura diabēta ārstēšanā, un ir vēl daudz citu priekšrocību.”
Lai esošā situācija būtu skaidrāka, docente atklāj, ka patiesībā glikēmijas rādītāji ir tikai aisberga virsotne, zem kuras ir neredzamā daļa – daudz bīstamāka. Tas ir sindroms, ko mēdz saukt par insulīna rezistenci. Ko tas īsti nozīmē? „Katrai šūnai ir nepieciešama glikoze, no kā iegūt enerģiju. Pateicoties šim enerģijas ieguves procesam, mēs varam kustināt roku, kāju un tā tālāk,” stāsta Ilze Konrāde un piebilst, ka tad, ja cilvēkam parādās liekais svars vai par sevi liek manīt gēnu mantojums, tad organismā saražojas daudz vairāk insulīna, taču efekta nav tik un tā, un to sauc par insulīna rezistenci. Citiem vārdiem sakot, insulīns nespēj veikt savas funkcijas. „Problēma slēpjas tajā, ka lielais insulīna daudzums samazina, piemēram, lieko tauku šķelšanos organismā. Tātad cilvēkam ir grūtāk tikt galā ar lieko svaru. Insulīns ietekmē arī lipīdu jeb holesterīna vielmaiņu. Veidojas mazas zema blīvuma holesterīna daļiņas, kas ļoti labi nogulsnējas asinvadu sieniņās, izraisot daudz izteiktāku aterosklerozi. Tas nozīmē to, ka pacientam ar insulīna rezistenci asinsvadi ātrāk cieš no aterosklerozes un pie darba jāķeras kardiologiem,” atklāj docente. Jāatzīmē arī, ka insulīna rezistence nozīmē lielāku onkoloģiskas saslimšanas risku, kā arī tā spēj mainīt dzimumhormonu fizioloģiju. „Tātad cilvēks, kuram ir insulīna rezistence, nav vesels,” rezumē docente, „tas ir viens no iemesliem, kādēļ endokrinologi gribētu ārstēt savus diabēta pacientus, cīnoties ar mehānismiem, kas radījuši cukura diabētu. Protams, normalizēt glikēmijas rādītājus asinīs ir svarīgi, bet tikpat svarīgi ir novērst sarežģījumus, kas saistīti ar cukura diabētu. Arī Valstij sarežģījumu ārstēšana maksā daudz dārgāk, nekā efektīvi medikamenti un pacientu apmācība jau slimības sākumā.”
