Latvijā

Mediķi par “čekas maisu” saturu: “Kā šādiem cilvēkiem var uzticēt jaunās paaudzes veidošanu?”3


Kā liecina čekas maisos atrodamā kartīte, Guntis Bahs studiju gados savervēts kā aģents Arnolds. Viņš sabiedrībai nav skaidrojis savu viedokli par to, kā viņa vārds tur varētu būt nonācis.
Kā liecina čekas maisos atrodamā kartīte, Guntis Bahs studiju gados savervēts kā aģents Arnolds. Viņš sabiedrībai nav skaidrojis savu viedokli par to, kā viņa vārds tur varētu būt nonācis.
Foto: Andrejs Baburovs/LETA

Latviešu ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA), kuras biedru un draugu skaitā ir ap 1600 mediķu gan Latvijā, gan pasaulē, ir uzrakstījusi atklātu vēstuli sabiedrībai, aicinot neizvirzīt vadošos amatos personas, kuru vārdi atrodami čekas maisos. Vēstule tapusi laikā, kad tiek apspriesti Latvijas Universitātes rektora amata kandidāti, kuru vidū ir arī pašreizējais rektors Indriķis Muižnieks un kura vārds ir atrodams publiskotajos čekas maisos – VDK ziņotāju kartītēs viņš minēts ar segvārdu Juris.

Šonedēļ atklātībā nākušas arī domstarpības starp Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) veselības studiju prorektoru Gunti Bahu, kurš, kā izlasāms publiskotajā VDK kartotēkā, 1986. gadā varētu būt savervēts kā aģents Arnolds, un RSU Farmakoloģijas katedras vadītāju Santu Purviņu. Kā vēstīja LTV “Panorāma”, G. Bahs ir neapmierināts un pat draud vērsties tiesā pret Purviņu par goda un cieņas aizskārumu, jo viņa sociālajā tīklā “Facebook” kritizējusi kolēģi, ka viņš joprojām neesot skaidrojis savu atrašanos VDK aģentu sarakstā.

Par šīm pārdomām katedras vadītājai Purviņai jādodas uz universitātes Ētikas komisiju, bet Bahs 20. maijā “aicina visus interesentus uz akadēmisku sarunu” par minēto tēmu un tās plašāku problemātiku. Viņš ir pārliecināts, ka kolēģe neētiskā veidā izmantojot publisko informāciju savu privāto mērķu sasniegšanai.

Uz LTV “Panorāmas” jautājumu, vai universitātes reputāciju neapdraud vadoši darbinieki ar iespējamu čekas pagātni, RSU Ētikas komisijas vadītāja Baiba Mauriņa atbildējusi: “Universitātes tēlam kaitējumu vairāk nodara universitātes darbinieku attiecību skaidrošana publiskajā telpā. Tas īstenībā ir vissāpīgākais jautājums šajā lietā.”

 

Gaida patiesību


LĀZA valde uzskata, ka tos, kas ir čekas maisos, nedrīkst virzīt un atbalstīt valsts, tās uzņēmumu un valsts universitāšu vadībā, jo šajās pozīcijās esošajiem cilvēki ir jābūt ne vien profesionāli labākajiem, bet arī uzticamiem un krietniem.

LĀZA valdes priekšsēdētājs Uģis Gruntmanis sarunā ar “LA” uzsvēra, ka tas nav normāli, ka gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas joprojām ziņotāji un aģenti ir amatos un viņiem nav nekādas aiztures tos ieņemt. “Ja universitātes rektors ir ziņotāja sarakstā, ja universitātes atbildīga amatpersona bijis aģents, tad ko lai no viņiem mācās jaunā paaudze, vai viņi spēj ieaudzināt godīgumu? Katedras vadītājai, kura uzdrošinājās publiski runāt par šo jautājumu, liek iet uz Ētikas komisiju. Kādā valstī mēs dzīvojam?” vaicā Gruntmanis.

“Vai tiešām šiem cilvēkiem nav elementāra godaprāta, lai pastāstītu patiesību? Ja viņiem nav drosmes pateikt, tad kā šie cilvēki, ieņemot vadošus amatus, var uzņemties atbildību par citiem?” secina LĀZA biroja vadītāja Kamena Kaidaka.

 

Vai ar tiesas spriedumu pietiek?

LU pašreizējais rektors I. Muižnieks, kurš atkārtoti kandidē uz šo amatu, “LA” iepriekš par savu atrašanos VDK ziņotāju sarak­stos teica tā: “Man tas bija liels pārsteigums. To uzzināju jau tad, kad pirmoreiz kandidēju uz rektora amatu. Gāju uz tiesu. Tiesa atzina, ka sadarbība nav pierādīta. Tā ka ir tikai šī kartīte. Tā varētu būt sastādīta laikā, kad Rīgā bija starptautiska zinātniska izstāde un mani uzaicināja par tulku, taču ar mani neviens pat nerunāja par sadarbību. Neesmu piekritis sadarboties. Tā kā ir tiesas spriedums, par čekistu mani saukt nevar.”

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) publiskotajos dokumentos lasāms – Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2015. gada 14. decembrī lēmusi, ka Indriķis Muižnieks “nav apzināti, slepeni sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju un nav bijis tās darbinieks vai informators”. Taču kā jau vairākkārt mediju publikācijās norādījuši speciālisti, personām labvēlīgie tiesas spriedumi ne vienmēr nozīmē, ka sadarbība ar VDK tiešām nav notikusi. Sadarbības faktu tiesas drīzāk nevar konstatēt pierādījumu trūkuma dēļ, jo VDK aģentu personas un darba lietas 80. gadu beigās tika izvestas uz Krieviju un šobrīd izpētei nav pieejamas, turklāt par lieciniekiem pieaicinātie bijušie VDK kuratori arī visdrīzāk pret savu bijušo aģentu neliecina.

Pēc LNA rīcībā esošajiem dokumentiem un ziņām, laikā no 1994. līdz 2018. gadam pārbaudes lietas kopumā ir bijušas ierosinātas par 385 personām. 309 no šīm pārbaudes lietām ir izskatītas tiesā, un tikai 11 gadījumos tiesa konstatējusi sadarbības faktu ar VDK.

G. Baha uzvārds arhīva publiskotajos dokumentos par tiesas spriedumiem nav atrodams, tātad viņš nav vērsies tiesā ar prasību par sadarbības fakta ar VDK neatzīšanu.

 

Pret negodīgā padomju sistēmā balstīto pieredzi

Fragments no Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) atklātās vēstules Latvijas sabiedrībai:

“Uzskatām, ka čekas maisu atvēršana ir novēlots, taču svarīgs solis, lai pārdomātu, kas tika darīts un kā vārdā. Bez pagātnes izvērtēšanas nav iespējams izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē. Piekrītam Vitas Matīsas kundzes rakstītajam: “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas.

Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta. Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, nav nekā vērta. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.”

Atšķirībā no Igaunijas un citām Austrumeiropas valstīm, kuras pēc neatkarības atgūšanas spēja savu politisko un izglītības eliti attīrīt no komunistiskajā sistēmā iesaistītiem darbiniekiem, Latvijā joprojām nav radīti vienlīdzīgi spēles noteikumi, lai godīgiem un izglītotiem nākamās paaudzes cilvēkiem nebūtu jāsacenšas par vietu ar komunistiskajā sistēmā iesaistītajiem. Tikai nedaudziem bija drosme un godaprāts, kā profesoram Georgam Andrejevam, iziet lustrāciju. Pašreiz “pieredzes trūkums” un “apstākļu nepārzināšana” nedrīkst būt arguments, jo negodīgā padomju sistēmā balstīta pieredze un metodes ir tieši pretējas tām, ko sagaidām no cilvēkiem, kas noteiks valsts politikas, izglītības, tai skaitā medicīnas izglītības, virzību nākotnē.”

 

Jurists: ētikas pārkāpumiem nav nevainības prezumpcijas

Jurists Arvīds Dravnieks, kurš specializējies ētikas jautājumos, Latvijas Radio teicis, ka kartītes esamība vien neliecina, ka cilvēks būtu sodāms, tomēr nepieņemama esot situācija, kurā cilvēks, kura vārds ir uz kartītes, nav sabiedrībai skaidrojis savu viedokli par to, kā tajā nonācis. “Šeit ir stāsts par lustrāciju. Ja cilvēkam ir šāda kartīte, viņam vajadzētu izstāstīt, kā viņš tika vervēts, kāpēc viņš piekrita sadarboties un ko darīja. Un to visu izstāstīt ticami,” A. Dravnieka teikto citē “lsm.lv.

“Runa ir par ētikas pārkāpumu no aģenta Arnolda puses, kurš nav ticami izstāstījis, kā tika vai netika īstenota sadarbošanās. Ētikas pārkāpumiem nav noilguma, un ētikas pārkāpumiem nav nevainības prezumpcijas. Ētikas pārkāpumiem ir vainas prezumpcija. Tam, kurš kaut ko sliktu izdarījis, jāmāk ticami izskaidrot, ka viņš to nav darījis. Šķiet, ka Baha kungam pietrūkst cilvēka, kurš viņam pastāstītu, kur viņš ir iekūlies. Visticamāk, tas beigsies ar to, ka viņam nāksies aiziet prom no augstskolas.”

LA.lv