Medņevas “Egle” Jāņu tradīcijas atrod tautasdziesmās 0
Raidījuma “Pi myusim Latgolā” veidotāji devušies pie Viļakas novada Medņevas folkloras kopas “Egle”, lai iepazītu piemirstas un no jauna skatupunkta atklātu zināmās Jāņu un Līgo dienas tradīcijas.
“2018. gadā pirmo reizi sagājām kopā. Bijām nedaudzi, bija tāds neliels pulciņš. Tagad esam izauguši līdz 19 cilvēkiem,” folkloras kopas aizsākumus atceras tās vadītāja Ināra Sokirka. “Egle” dzimusi 2008. gada 11. augustā. Tajā dienā izvēlēts arī kopas vārds, kurš, var teikt, atnācis pats no sevis un visiem paticis.
“Mēs dziedam par seniem laikiem. Un latviešiem egle ir bijusi jau no paša sākuma, no pašas dzimšanas, līdz pat kapa malai. Vienmēr pavadījusi Laimas slotiņa, kas arī ir eglītes veidā. Viena no pirmajām dziesmām, ko mēs iemācījāmies “Oi, egle, egle”, un katru reizi, kad mēs to dziedam, mums tādas īpašas sajūtas,” stāsta Ināra Sokirka.
“Latgalē dzīvodams, it sevišķi Medņevas pagastā, nevar nedziedāt. Mēs esam izauguši pie tām tautasdziesmām, kuras mūsu mammu un vecmammu dziesmas. Tās dziesmas ar mums ir bijušas, un mums sāka palikt bail, ka tās var pazust. Zināmā vecumā sieviņas aiziet dziedāt aizsaulē. Reti kur dzied tajos senajos balsos, kā dzied mūsu pusē. Protams, sākās viss caur dažādām folkloras nometnēm, meistardarbnīcām. Par to mēs milzīgu paldies sakām Rutai Cibulei. Sākotnējo repertuāru mēs esam ņēmuši no mūsu etnogrāfiskā ansambļa,” atklāj folkloras kopas “Egle” dalībnieces.
Pašlaik folkloras kopai “Egle” ir arī sava kapela, kā arī tiek veidota bērnu kapela “Paeglīte”. Vairāk stāsta vadītāja Inita Raginska: “Arī bērniem ir jāprot kaut kas, lai viņi var pārmantot, paņemt to, ko mēs viņiem varam dot. Kapelā sanāk visi Medņevas bērni, var teikt, ka ir iesaistījušās ģimenes.”
Ināra atzīst, ka dziedāšana šodien noteikti nav tāda, kā, piemēram, pirms 70 gadiem, kad dziesma pavadīja katru darāmo darbu: “Man ir tāda sajūta, ka pēdējos gados tomēr folklora vairāk atdzimst. Cilvēki ir pārstājuši dedzināt auto riepas. Šašliks ir palicis, bet lai jau cep to gaļu.”
Kā atzīst folkloras kopas “Egle” dalībnieces, kā svinēja tos īstos Jāņus agrāk, to zina tikai tie, kuri dzīvoja agrāk, bet daļu zināšanu var smelties no dainām. Jāņu jeb vasaras saulgriežu svinēšana saglabājusies no pirmskristietīgās kultūras, kas simbolizēja jaunu saules gada sākumu. Lai nākošajā saules gadā veiktos gan pašiem, gan lopiņiem, jālasa trejdeviņu zāļu slotiņas, bet vainagā jāiepin 27 zālītes. Lai visi būtu spēcīgi auglīgi un veseli, šādus vainagus jākar uz kakla. Jāņi, tie ir auglības svētki, un, lai izdotos auglības rituāls, visam jābūt apaļam – apaļam vainagam, apaļam sieram, tāpēc pušķo ugunskuru.
Viena no pazīstamākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana, kas saistīta ne tikai ar seksualitāti, bet arī auglību. Folkloras kopas dalībnieces smej, ka atskatoties uz senākiem laikiem, šim rituālam tik tiešām bijusi īpaša nozīme, un jaundzimušie lielākoties patiesi bijuši “Jāņu bērni”.
