Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. oktobris, 2014
Drukāt

Mednieks nedrīkst būt vienas dienas saimnieks mežā. Saruna ar Jāni Baumani (1)

Foto - Linda DombrovskaFoto - Linda Dombrovska

Teksts: Indulis Burka.

Saule pamazām skāra koku galotnes, un izcirtums pielija dzeltenas gaismas. Vieglas vēja pūsmas norautas no jaunajiem bērziņiem bez skaņas krita dzeltenas lapas. Pēkšņi tuvējās eglēs atskanēja kluss krakšķis un izcirtumā iznāca alnis. Pagrozījis vareno galvas rotu, viņš strauji ievilka nāsīs gaisu. Šajā brīdī mednieka sirds sāka skriet straujos auļos, bet prātā šaudījās neskaitāmas domas – vai trofeja ir gana vērtīga, lai izdarītu trāpīgu šāvienu.

Šādu mirkli piedzīvojuši daudzi no mums, medniekiem. Dzirdēts, ka arvien grūtāk nomedīt briedi, alni vai stirnu ar bronzas, sudraba vai zelta medaļas vērtiem ragiem vai mežakuili ar ievērības cienīgiem ilkņiem. Tomēr bieži vien paši mednieki ar nepārdomātu medīšanu nodara kaitējumu dzīvnieku populācijai un tad spiesti samierināties ar mazvērtīgām trofejām.
Par to, kā rīkoties medniekiem, lai nekļūtu par vienas dienas saimniekiem, var pastāstīt Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis.

Medību saimniecība

Foto: LETAFoto: LETA

Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis.

“Mēs, mednieki, mēdzam apgalvot, ka veidojam medību saimniecību. Bet ne vienmēr tas tā ir. Kamēr ar medību saimniecību saprot tikai medības, mēs ne ar ko neatšķiramies no ogotājiem, sēņotājiem vai citiem dabas resursu izmantotājiem, kuri no meža tikai ņem, neko nedodot atpakaļ,” saka Baumaņa kungs. “Bet medību saimniecība nozīmē daudz vairāk – pienesums mežam ir daudz lielāks nekā taustāmais ieguvums trofeju vai iegūtās medību produkcijas veidā. Tā ir saimniekošana, kad vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošinām saimnieciski pieļaujamu dzīvnieku skaitu un saglabājam medījamajiem dzīvniekiem nepieciešamo vidi.

Nevar bezgalīgi palielināt dzīvnieku skaitu un blīvumu noteiktā teritorijā. Tas negatīvi ietekmēs lauksaimniekus, mežsaimniekus un arī pašus dzīvniekus, jo pārlieku liela dzīvnieku skaita dēļ populācijā var izplatīties dažādas slimības, un galu galā ieguvuma vietā būs tikai zaudējumi.”

Kolhozi nav jāveido

Jāņem vērā arī tas, ka savvaļas dzīvnieki pārvietojas nelielās platībās un noorganizēt efektīvu saimniekošanu nav iespējams. Pēc Jāņa Baumaņa aplēsēm, piemēram, medību saimniecībās, kur galvenā dzīvnieku suga ir stirna, populācijas apdzīvotā platība var būt 300 – 900 hektāru. Mežacūku saimniecībās – 3000 – 5000 ha, staltbriežu saimniecībās – 5000 – 10 000 ha, bet aļņu saimniecībās – 10 000 – 30 000 ha atkarībā no meža masīva lieluma un konfigurācijas.

Latvijā mednieku kolektīvs apsaimnieko vidēji 2500 hektāru, neņemot vērā nelielos individuālos iecirkņus, kuri pēdējā laikā izveidoti ļoti lielā skaitā. Diemžēl viena kolektīva teritorijā var būt tikai stirnu medību saimniecība. Tas nebūt nenozīmē, ka medniekiem nekavējoties jāveido kolhozi, tomēr kaimiņu klubiem vajadzētu saskaņot vismaz vienotus saimniekošanas principus.

Par pirmo kļūdu brīdina

Ir klubi, kas slēdz sadarbības līgumus, kuros nosaka: briežu buļļus medī selektīvi – medī trofejas vecumu sasniegušus dzīvniekus, jaunos dzīvniekus un neperspektīvos briežu tēviņus. Iegūtās trofejas jāparāda komisijai dažu nedēļu laikā pēc nomedīšanas. Par kļūmi kolektīvu brīdina, bet atkārtotu kļūdu gadījumā – izslēdz no sadarbības līguma. Šādi rīkojoties, pirmie pozitīvie rezultāti parasti ir jau pēc pāris gadiem – izdodas iegūt bronzas un sudraba medaļas vērtas trofejas. Pēc sešiem septiņiem gadiem jau iespējams iegūt vairākas zelta medaļas vērtas trofejas.

Vēlams tēviņu pārsvars

Selektīvās medības nebūt nenozīmē, ka mednieki nodarbojas tikai ar taupīšanu. Bieži vien, pareizi organizējot medības, nomedījamo dzīvnieku apjoms pat palielinās – daudziem medniekiem ļoti svarīgs ir ne tikai medību process, bet arī iespēja iegūt medījuma gaļu. Tāpat ievērojami samazināsies meža dzīvnieku nodarītie postījumi lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.

Jau sen medību speciālisti atzinuši, ka pārnadžu populācijā vēlams tēviņu pārsvars. Turklāt tas nebūt nav tikai tāpēc, ka tieši no tēviņiem iespējams iegūt medību trofejas. Pieaugušie tēviņi patērē mazāk barības nekā mātītes, tāpēc arī postījumi ir mazāki. Tēviņu pārsvars nodrošina to, ka riestā mātītes apaugļo pieauguši, dabiskajai atlasei pakļauti dzīvnieki. Ja tēviņi ir mazākumā, bet viņus nomedī vienādā skaitā ar mātītēm, tad tikai retais sasniegs labas trofejas vecumu. Ja staltbriežu populācijā ir tēviņu mazākums, tad buļļi savāc lielus govju harēmus. Riesta laikā viņi maz ēd, zaudē pat 20% no dzīvsvara, ja ir agra un barga ziema, nepaspēj pietiekami atgūt masu un var nobeigties.

Turklāt novājējuši dzīvnieki nākamajā gadā nevar veidot labus ragus, jo barība novirzīta masas atjaunošanai. Tas īpaši raksturīgs stirnāžiem, jo viņiem ragi veidojas gada smagākajos mēnešos – no janvāra līdz martam. Savukārt briežiem un aļņiem – vasaras mēnešos, kad barības ir pietiekami.

Pārlieku saudzē stirnas

Lielākā daļa mednieku pēdējos desmit gadus centušies medīt lielākoties tēviņus, nepamatoti saudzējot mātītes, tāpēc šajā jomā izjaukts dabiskais līdzsvars visām pārnadžu sugām Latvijā. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc lauksaimnieki sūdzas par pārlieku lielajiem postījumiem. Bet ir taču starpība, vai, piemēram, cauri kviešu laukam iziet kuilis un pa ceļam noplūc pāris vārpu vai laukā uz kādu nedēļu apmetas divas sivēnmātes ar prāvu sivēnu pulciņu un regulāri pieliec vārpas, lai sivēniem tās būtu vieglāk aizsniedzamas… Tāpat, neraugoties uz vēlmi pēc bargām ziemām saudzēt stirnas, daudzi mednieki turpina medīt bukus un žēlojas, ka nav labu trofeju. Bet tās nevar rasties, ja apzināti tiek izkauti tēviņi. Ja saudzē, tad saudzē abu dzimumu dzīvniekus, ja medī, tad arī abu dzimumu stirnas.

Sabalansētai jābūt arī vecumstruktūrai, īpašu vērību pievēršot jauno dzīvnieku skaitam, jo jaunie dzīvnieki masas veidošanai patērē pat 2,5 reizes vairāk barības nekā pieaugušie īpatņi. Dzīvojot baros, īpaši brieži un mežacūkas nodara postījumus lauksaimniecības un mežsaimniecības kultūrām. Jauno dzīvnieku pārsvars var arī dot viņiem iespēju piedalīties reprodukcijā, kas samazina pēcnācēju trofeju vērtību. Tāpēc intensīvi jāmedī aļņu un briežu teļi, stirnu kazlēni un mežacūku sivēni. Kaut briežiem situācija ir labāka, arī no šiem dzīvniekiem buļļus medī vairāk, nekā vajadzētu, visbiežāk nošaujot vidēja vecuma dzīvniekus, kuri būtu saudzējami labākas populācijas veidošanai.

Divas trofeju kaudzes

Kad kādā mednieku kolektīvā bija izvērtētas iegūtās trofejas, varēja secināt, ka mednieki nepārdomāti izvēlas, kuru dzīvnieku nomedīt, stāsta Jānis Baumanis. Pēc revīzijas bijis liels daudzums trofeju, kuru nēsātāji nomedīti pāragri, neļaujot viņiem sasniegt vēlamo attīstību, un tikai dažas, ko iegūt bija vērts. Lielākā no trofejām bija sudraba medaļas vērta, un tā piederēja septiņus gadus vecam briežu bullim. Pārējās – tā sauktajiem krūmu buļļiem, divus, trīs un četrus gadus jauniem dzīvniekiem. Zemgalē diemžēl lielākoties ir plaši lauki ar nelieliem meža puduriem. Tiklīdz mednieki kādu no tiem pakustina, dzīvnieki izskrien uz lauka, kur viņus arī nomedī. Bet briežu vai aļņu bullis pirmos septiņus dzīves gadus veido ķermeņa masu, attīstās skelets un tikai pēc tam sāk palielināties ragu apjoms. Tādējādi visvērtīgākā trofeja būs desmit līdz divpadsmit gadu vecumā. Intensīvi medījot un neņemot vērā dzīvnieku attīstības īpatnības, mednieki zāģē zaru, uz kura paši sēž.

Izvērtē staltbrieža siluetu

Izvēloties, kurš no staltbriežu buļļiem būtu medījams, jāizvērtē dzīvnieka vecums, lielums un tikai tad ragi. Lai objektīvi novērtētu vidēja vecuma bulli, nepieciešama pieredze. Taču galvenos spriedumus var izdarīt, vērtējot dzīvnieka siluetu, īpaši kakla resnumu un leņķi, ko tas veido attiecībā pret muguru. Jaunam dzīvniekam kakls ir tievs un leņķis gandrīz visu laiku ir 90 grādu. Jo vecāks dzīvnieks, jo masīvāks kļūst tā kakls un galva pamazām noslīgst uz leju. Vērtējot tikai ragus, viegli var sajaukt puišeli īsās bikšelēs un padzīvojušu sirmgalvi, jo ragi abiem būs aptuveni vienāda izskata. Vienādi ragi būs arī necilam četrgadniekam un izcilam trīsgadniekam. Nezinot dzīvnieka vecumu, secinājumus izdarīt grūti.

Savukārt vidēja vecuma briežiem jāizvērtē ragu vainaga forma. Lai briedis būtu saudzējams, ragu galos nedrīkst veidoties dakša – tikai divi žuburi. Tiem jābūt vismaz trim. Par dzīvnieka kvalitāti liecina arī labi attīstīti vidus žuburi. Perspektīviem dzīvniekiem ragu sānskata siluets ir četrstūra formas, vājāk attīstītiem silueta forma visbiežāk ir trijstūra.

Ragiem jābūt tīriem

Stirnāži briedumu sasniedz piecu līdz astoņu gadu vecumā, kad šiem dzīvniekiem ir vislielākā masa un labāk attīstītie ragi. Arī izvērtējot stirnāžus, svarīgi vērtēt dzīvnieku kopumā, līdzīgi kā briežu buļļus.

Neatkarīgi no vecuma obligāti medījami ir dzīvnieki ar dažādām ragu anomālijām, kas parasti liecina par kādām saslimšanām vai dzīves gaitā gūtām traumām. Par dzīvnieku daudz ko pasaka arī apmatojums. Vasarā tam jābūt koši rudam, vēlā rudenī – dzeltenīgi pelēkam. Ja vasarā pamana dzīvnieku ziemas kažokā, tas noteikti būtu jānomedī. Arī ragiem medību sezonā jābūt bez apspalvojuma. Izņēmuma gadījumi varētu būt pēc īpaši bargām ziemām.

Aļņiem īpašu kritēriju nav

Aļņi briedumu sasniedz sešu līdz deviņu gadu vecumā, bet ragu attīstības kulminācija ir astoņu līdz divpadsmit gadu vecumā, pēc tam sākas ragu deģenerācija. Diemžēl aļņu kvalitātes novērtēšanas paņēmieni vēl nav pietiekami izstrādāti, jo šiem dzīvniekiem ir ļoti dažāda ragu attīstības gaita un formas, kas pētītas visai maz.

Aļņiem vispirms nomedījami visi slimie, kroplie un defektīvie buļļi, tad buļļi pusotra līdz trīsarpus gadu vecumā, vispirms nomedījot mazākos buļļus ar īsākiem, mazāk žuburotiem ragiem.

Nevajadzētu medīt četrarpus līdz septiņarpus gadus vecus buļļus, kuru ragiem jau izveidojusies lāpstveida forma. Aļņi ar augstvērtīgiem ragiem medījami apmēram vienpadsmit gadu vecumā, jo, bullim kļūstot vecākam, arī tā ragi kļūst vājāki. No aļņu govīm vispirms jānomedī jaunākās, kam nav teļu, kā arī ļoti vecās, lielākās govis, kurām teļu nav un vairs nebūs. Nedrīkst šaut govis, kurām ir divi teļi.

Jāsāk ar sivēniem

Mežacūku selekcijas medībās jānomedī galvenokārt augumā mazākie, kā arī kroplie sivēni, kamēr tie nav sasnieguši gada vecumu. Savukārt vidēja vecuma mežacūku selekcijas medības nav ieteicamas, jo pēc ārējā izskata dzīvnieka vecumu noteikt ir visai grūti un dažbrīd pat neiespējami. Kuiļus šaut lietderīgi no piecu gadu vecuma, cenšoties saglabāt pietiekami lielu skaitu nobriedušo cūku. Lai ievērojami samazinātu populāciju, jāmedī arī pieaugušās sivēnmātes.

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Raksts ļoti labs, pamācošs. Tie, kam nav laika vai vēlēšanās lasīt ļoti garus zinātniski un empīriski pamatotus rakstus par medībām, pietiek izlasīt šo, un, ja galva, kas uz pleciem, kaut nedaudz (vēl) strādā, jābūt skaidram, ko drīskt, ko nedrīkst un ko vajag un ko nevajag šaut! Bet, diemžēl, jāatzīst skaudrā patiesība: pārliecinoši lielākā daļa mednieku ir ‘gaļenieki’, tos interesē tikai gaļa. Jāšauj āži, jāšauj buļļi, jāšauj kuiļi, jo tiem ir trofejas (kaut gan zemtekstā- vairāk gaļas). Un, ja kādam no šiem dižajiem trofeju šāvējiem palūgtu lai tas parāda pienācīgi noformētu trofeju uz medaljona, diemžēl ir atkal skaudrā patiesība – nav ko parādīt, jo trofeja ar gaļas sadali arī beidzās. Tas, protams, neattiecas uz visiem medniekiem!
    Par šo tēmu ir ļoti daudz runāts, bet, kā izrādās, viss velti. Manuprāt, ātrākais kaut cik efektīvais līdzeklis kā varētu risināt problēmu ar āžu un buļļu trofeju uzlabojumu, ir medību atļaujās (licencēs) norādīt daudz precīzāk, ko drīkst atšaut! (āzi, kazu, kazlēnu, bulli, govi, teļu). Arī sivēnu vai cūku vecāku par gadu varētu mēģināt, bet tas būtu nedaudz sarežģītāk!
    Mednieki, attopamies, tikai mēs paši varam sakārtot mūsu medību saimniecības!

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +4.7
Alūksne +1.2
Daugavpils +4
Saldus +3
Liepāja +5.7
Jelgava +5
Ventspils +4.1
Limbaži +3
Madona +3
Rēzekne +3
Draugiem Facebook Twitter Google+