Mednieksievas Anitas vaļasprieki: puķkopība, koris un medījumu receptes. Izmēģini kādu arī tu! 0
Prot pagatavot visu, kas nomedīts!
Par tiem, kas pret medījuma gaļu izturas ar aizdomām, Anita Kronberga saka – viss ir galvā! Kaut vai viņas Rīgas radi – teicās neēdot meža gaļu, taču, kad namamāte savā dzimšanas dienā pasniedza buku ar dārzeņiem un ar gudru ziņu noklusēja, no kāda lopiņa šmorējums taisīts, ciemiņi maltīti ēda kārām mutēm un slavēja. “Man arī sākumā negaršoja medījums,” atzīstas mednieksieva. Tagad viņa protot pagatavot visus vīra nomedītos kustoņus un lidoņus tik labi, ka pat ģimenes profesionāļiem nav ko piebilst.
Kulinārija ir tikai viens no Anitas vaļaspriekiem. Lēdurgas saimniecībā Kronbergu ģimene lielajos zemes gabalos tirgum audzē zemenes, bet pagalmā skaistumam saimniece ierīkojusi košas puķu dobes. Kad mājas un dārza darbi apdarīti, viņa pošas uz kori.
Dziedu Lēdurgas kultūras nama jauktajā korī Lettegore, tā agrāk Lēdurgu sauca lībiešu valodā. Tā ir mana izklaide, vīrs gan smejas, ka es tur tikai baurojot… No mednieka tas skan kā uzslava. Kas man ir koris, viņam – mežs un medības.
Vīram līdzi uz medībām esi gājusi?
Tas nav man. Par medībām ar Ivaru daudz nerunājam, un viņš jau īpaši nestāsta – tā drošāk. Mājās, kad kauj kādu mājlopu, arī neesmu klāt. Mans pienākums ir gatavošana.
Kāds bija tavs mednieksievas karjeras sākums?
Kad apprecējāmies, vīrs vēl negāja medniekos. Tas viss tikai vēlāk sākās, jo Lēdurgā ir feins mednieku kolektīvs. Vispirms viņi ievilka vīrabrāli, pēc tam manu vīru. Ne viņam, ne man ģimenē ar medniekiem līdz tam nebija nekāda darīšana. Vēlāk par mednieku kļuva vecākais dēls Māris.
Re, ko nozīmē laba kompānija! Vai vīra izvēle tev bija patīkams vai nepatīkams pārsteigums?
Normāla lieta! Viņam taču savu izklaidi vajag – labāk, lai iet uz mežu un medī, nekā alu sūc. Mani nemaz netraucēja, ka vīrs sestdienās nav mājās.
Taču vienā brīdī viņš sāk nest uz mājām gaļu, kas atšķiras no pašu audzēta lopiņa.
Man tiešām sākumā negaršoja medījuma gaļa, un es pat nemāku pateikt – kāpēc. Visu mūžu bija pierasts pie mājas cūkas, teļa vai vistas gaļas un pēkšņi tev atnes kaut kādu meža dzīvnieku. Radi teica – mēs to neēdīsim. Liku medījumam klāt mājas cūkas gaļu un pamazām pieradu.
Tas bija kā pārejas periods?
Tā to varētu saukt. Mežacūka, alnis ar cūkas speķīti garšoja daudz labāk. Pūdētus zaķus gan neēdu – nu tos, kur saka, ka nedēļu jāpūdē.
Tā ir gaļas nogatavināšana.
Nē, nē, man to nevajag.
Ģimenē esat vairāki pavāri?
Dēli Aldis un Guntis izmācījās pavārmākslu, Aldis pat strādāja Gutenberga restorānā. Kad atbrauc pie mums ciemos, kaut ko pagatavo, ja nav piekusis. No viņa esmu daudz ko aizguvusi. Mana māsa un brālis arī ilgu laiku bija par profesionāli pavāri. Mammai un tētim nebija īpaša ķēriena uz ēstgatavošanu, taču vecmāmiņa prata cept ļoti garšīgas pildītās gaļas pankūkas, kuras vācu mēlē viņa sauca par Komm Morgen Wieder – nāc rīt atkal. Man vēl tagad tās ir atmiņā.
Kuri no taviem meistarstiķiem ģimenei vislabāk garšo?
Visvienkāršākais ēdiens, kas vien pasaulē var būt – to vien darām, kā kotletes ēdam.
Tavām kotletēm ir kāds noslēpums?
Lieku klāt kuminu – romiešu ķimenes, kas piedod interesantāku garšu. Ja ir kāds klapējamais gabals, cepu karbonādes.
Ļoti bieži gatavoju buka sautējumu, jo mūsu mājās sautējumi ir ļoti iecienīti – tas ir vienkāršs, taču ļoti garšīgs ēdiens. Vasarā ar dārzeņiem šmorēju buka gaļu. Bieži vien to pasniedzu savā dzimšanas dienā – jūlija beigās. Arī meža zosi es gatavoju tādā sautējumā. Atkauloju, gaļu sacepu ar burkāniem un sīpoliem, var likt kartupeļus. Gaļas nav tik daudz kā sautējumā ar stirnāzi, bet garša ir ļoti laba. No kauliem vāru buljonu un izvāru ar paštaisītām klimpām.
Kādu medījumu vīrs šoruden atnesa?
Trīs zosis. Sautējumu jau ēdām, ledusskapī gaida buljons. Tā es parasti taisu, ikdienā glaunus ēdienus no manis nevar sagaidīt. Citreiz, kad uznāk iedvesma, tad gan.
Ko tad?
Man patīk konservēt. Tikai tad, kad neviens netraucē, kad pilna māja, nevar to darīt. Konservēšana prasa koncentrēšanos, citādi viss var uzsprāgt. Nupat ieliku burkās gurķus ar kariju. Nemaz nevari iedomāties, cik tie ir garšīgi. Tā ir ļoti laba piedeva gaļas ēdieniem. Arī mana Šarlotes mērce ir gan laba piedeva, gan mērce.
Lēdurgas medniekiem šī sezona klusāka – Āfrikas cūku mēra dēļ dzinējmedības jūsu pusē nav atļautas. Ko vīrs – skumīgs?
Protams, ka skumīgs – gan vīrs, gan pārējie mednieki, īpaši vecie vīri, kuriem gaides medības par grūtu. Medniekiem process ir svarīgākais – visiem kopā doties medībās. Sezonas atklāšanas šogad nebija, katrs iet pa savu meža stūri. Kad kāds kaut ko nomedī, tiek visiem, uztaisa arī desas un konservus.
Vai Lēdurgas kolektīvs rīko medniekballes, kur vīri var sievas izdancināt?
Šogad balles nebija, pagājušajā gadā to rīkoja kafejnīcā Lēdurgā – bija ļoti skaisti. Mēs tikām dancinātas, notika dziedāšana, atrakcijas, konkursiņi, šņabīti iedzēra. Ja kādreiz katram vajadzēja ņēmt līdzi groziņus ar ēdieniem, tagad par visu parūpējās kafejnīca, mums bija tikai jāsapucējas un jāsamaksā. Vienu gadu balle notika pie Aģes ezera. Tie ir jauki svētki, kad visi satiekas, izrunājas. Man gan parasti nav daudz laika ballēties, jo svinēšana iekrīt tieši zemeņu laikā, kad tās katru dienu jālasa un regulāri jābrauc uz tirgu.
Cik ilgi audzējat zemenes?
Jau 30 gadus. Sākām ar kartupeļiem, taču sapratu, ka tas man par smagu – ogu kastītes ir vieglāk cilāt. Pa šiem gadiem izveidojies savs klientu loks, kundes brauc pat uz mājām – dažreiz pagalms pilns ar automobiļiem.
Kā vēl pietiek spēka puķēm, konserviem, korim?
Kā atbraucu no tirgus, ķeros pie puķēm. Astoto gadu ar Puķu draugiem braucu ekskursijās pa Latvijas skaistākajiem dārziem. Man ir doma pašai pie mājas uz Latvijas simtgadi iestādīt simts rozes. Esmu sastādījusi 28, vēl vajag 72. Vīrs saka – no tām taču nav nekāda labuma, bet es mēģināšu!
