×
Mobilā versija
Brīdinājums +20.2°C
Zelma, Zemgus, Virma
Otrdiena, 14. augusts, 2018
19. aprīlis, 2018
Drukāt

Mednieku stāsti. Mans pirmais alnis (3)

Foto - Andris EglītisFoto - Andris Eglītis

Arnis Greizis.

Kā pilntiesīgam medniekam šī man bija pirmā sezona. Pirmssniega periodu aktīvi pavadīju, brienot pa ūdeņiem bagātajiem mežiem un veicot dzinēja pienākumus, līdz liktenīgajai dienai, kad pirmo reizi biju privileģēts stāvēt uz masta. Ceļā uz pirmo mastu kolēģis smaidot prasa: “Pirmais? Tad jau būs!” Pirmais masts nostāvēts – nav, nav nevienam, dzirdama tikai dzinēju klaigāšana bez šāvienu trokšņa. Nelielas pusdienas, un dodamies uz otro mastu, mani kā jaunāko noliek masta tālākajā punktā pret glītu priežu jaunaudzīti, vieta skaista, labi pārredzama.

Stāvu uz masta, gaidu, dzirdamas dzinēju balsis, kas pamazām tuvojas, gaidu, gaidu, bet tuvāk kā nenāk, tā nenāk, brīžiem skan tālāk, brīžiem atkal tuvāk, tas arī viss. Pēc neilga laiciņa darbu sāk suns, kaut kas tiek dzīts, bet suņa rejas attālinās – skaidrs, dzen uz pretējo pusi, pēc kāda laika atskan arī zīmīgs šāviens. Paiet vēl kādas desmit minūtes, zvans no vadītāja, nomedīts alnis, ņemamies nost. Man galvā viena doma – skaidrs, šodien medības beigušās, man kā pirmās ar plinti rokās diemžēl tukšā. Izlādēju ieroci un dodos pie blakus esošā kolēģa paziņot jaunumus. Esmu nogājis kādus nieka desmit metrus no savas vietas, kad – blaukš! – atskan skaļš šāviens, šāvis blakus esošais kolēģis. Dzirdu, ka kaut kas mežā skaļi brakšķ un strauji nāk uz manu pusi, ātri lādēju atpakaļ savu bisi un satraukts gaidu. Drīz vien arī ieraugu trokšņotāju, kādu sešdesmit metru attālumā no manis raitā solī skrien alnis, kādu gabaliņu nopakaļ tam seko suns. Pirmā doma – patālu, kādu sekundi apsveru, vai maz šaut – labi, vienreiz jau šauts, kas būs, būs – jābliež virsū. Pirmais šāviens, alnis turpina savu iesākto ceļu, laižu otru stobru vaļā, alnis paklūp, ātri pieceļas un skrien tālāk, līdz pazūd aiz eglītēm mežiņā. Domāju – jābūt trāpījumam. Pēc neilga brīža dzirdu suņa rejas – skaidrs, suns tur alni uz vietas.

Attālums nav liels, pēc saskaņojuma ar medību vadītāju ātri skrienu uz to pusi, lai alnis neizdomā turpināt savu ceļu un pēc tam nav jādzenā pa visu mežu. Dodos tuvāk un redzu, alnis mežiņā stāv aiz kokiem visā savā krāšņumā, tikai pakaļgals pa šāvienam. Pieskrienu nedaudz tuvāk, lai šāviens precīzāks, un bliežu no abiem stobriem (protams, ne vienlaikus) mērķī – alnis saļimst uz pakaļkājām, bet ar priekškājām vēl mēģina piespiest blakus esošo suni, kas to cītīgi aprej. Mēģinu pārlādēt ieroci, bet nevaru dabūt ārā tikko izšautās patronas, ieķīlējušās stobrā. Beidzot tas izdodas, un varu nomainīt munīciju. Saprotu, ka alnis vairs nekur neaizies, un dodos tam piesardzīgi tuvāk. Palikušas pēdējās divas patronas. Lai izbeigtu dzīvnieka mocības nolemju šāvienu raidīt galvā, notēmēju, šauju – nekā, būšu aizšāvis garām. Palikusi pēdējā patrona, to nedrīkst laist garām! Eju alnim tuvāk, lai šāviens būtu simtprocentīgi drošs, bet suns, redzot, ka tuvojos, sāk sparīgi uzbrukt dzīvniekam. Pagāja brīdis, līdz izdevās atgaiņāt suni, lai būtu iespējams izdarīt pēdējo šāvienu. Šauju, alnis saļimst, viss ir beidzies! Tikai tad saprotu, cik satraucies esmu. Vēlāk kolēģi teica – izklausījies, ka karš sācies. Ko lai saka – bliezu, kamēr kustējās. Tāda nu izvērtās mana pirmā diena uz masta..

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Cerams, ka pirmais un pēdējais …

  2. Vinam pazīstamam medniekam pirmai alin bij ar pakaviem . Tas bij PSRS laikos , kad zirgi kā suga vēl nebij izmiruši ..

  3. Zemessargi alņus šāva ar kalašņikoviem – kopš tā laika alņu mūsu pusē gandriz nav …

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +20.2
Alūksne +20.9
Daugavpils +24
Saldus +16
Liepāja +17.2
Jelgava +18
Ventspils +16.4
Limbaži +18
Madona +21
Rēzekne +23
Draugiem Facebook Twitter Google+