Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Medus maģija – kurš medus dziedniecisks? Par ko liecina medus krāsa?

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Šis dabas dāvātais produkts, ko bite ražo no augu nektāra vai augu dzīvo daļu sekrēta, nesatur nevienu E vielu, tas ir dabīgs saldums, kas stiprina organismu un vairo enerģiju.

 

Enerģijas avots

Medus ķīmiskais sastāvs ir daudzveidīgs – tajā ietilpst desmitiem cukuru (fruktoze, glikoze, saharoze, polisaharīdi, reducējošie disaharīdi), bioloģiski aktīvo vielu (enzīmi, fermenti, minerālvielas un olbaltumvielas) un vitamīnu. Taču dominē vienkāršie cukuri: fruktoze (vidēji 38 %) un glikoze (vidēji 31 %), kurus organisms spēj viegli un ātri uzsūkt, neražojot insulīnu. Vēl sastāvā lielā daudzumā ir ūdens (līdz 20 %), bet pārējo mikroelementu un ziedputekšņu piejaukums ir neliels – vien daži procenti (skābes – 0,57 %, mikroelementi – 0,169 %).

– Jo tumšāks medus, jo tam lielāka uzturvērtība tāpēc, ka satur vairāk minerālvielu un citu no dabas nākušo vielu, kas produktam piešķir specifisko krāsu un garšu. Piemēram, griķu medum, kam tās ir intensīvas, sastāvā arī daudz dzelzs, – norāda Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze. – Medus būtu jāpērk kādam konkrētam mērķim. Ja organisma stiprināšanai, tad piemērotāks tumšas krāsas, ja kafijas vai tējas saldināšanai – gaiši tonēts, kas nemaina dzēriena garšu. Ja kafijai pieliek maigo rapša medu (tam, starp citu, priekšroku dod jaunieši), garša īpaši nemainās, toties, ja pievieno no griķiem iegūto, daži šādu kafiju vairs nevēlas dzert. Protams, jārēķinās arī ar to, ka saskarsmē ar karsto ūdeni bioloģiski aktīvās vielas zaudē savu vērtību, medus vairs darbojas tikai kā saldinātājs.

Āboliņa, rapša medus ir ļoti gaišs, šķidrā veidā gandrīz caurspīdīgs, savukārt griķu (ja ievākts tikai no šī auga) – tumši brūns vai pat melns.

Pēc izcelsmes šo dabīgo pārtikas produktu iedala ziedu jeb nektāra (iegūst no augu nektāra) un izsvīduma – lapu medū (iegūst no sūcējinsektu izdalījumiem uz augu dzīvajām daļām vai no augu dzīvo daļu sekrēta). Savukārt ziedu medu iedala monoflorajā (iegūts no viena auga ziediem) un poliflorajā (iegūts no dažādu augu ziediem).

Biškopis stāsta, ka šovasar bijuši labvēlīgi laika apstākļi liepziedu nektāra vākšanai, jo liepas bagātīgi medojušas, kas katru gadu nenotiekot.

– Tīram liepu medum raksturīga rūgtena garša ar piparmētru “piesitienu”, bet krāsa – gaiša. Ja tā ir tumšāka un nav šī mentola toņa, tas nozīmē, ka ir piejaukums – tuvumā bijis griķu lauks vai mežs ar pļavu puķēm.

Tāpēc daudzi biškopji medu marķē korekti, norādot, ka tas ir, piemēram, liepu – meža ziedu, nevis tikai liepu. Tā rīkojas arī bitenieks Jānis Vainovskis, kura produkcija nupat Jelgavā notikušajos “Piena, maizes un medus” svētkos savāca visvairāk apmeklētāju balsu, iegūstot “Latvijas atzītākā medus 2013” titulu.

Speciālists uzsver, ka medus ir dabīgas izcelsmes pārtikas produkts, kas stiprina organismu, nevis universāls ārstniecības līdzeklis pret visām kaitēm.

– Studiju gados profesors Klāsēns, kurš mums pasniedza augu fizioloģiju, pamācīja: ja no rīta nepieciešama enerģija, lai skrietu krosiņu vai darītu kādu fizisku darbu, apēdiet pāris karošu medus. Tādējādi asinīs ļoti ātri nonāk vienkāršie cukuri, kurus organisms izmanto šai vajadzībai, – atceras A. Krauze.

 

Kristalizācijas nianses

Medus kristalizācija ir dabīgs process, kas notiek visos piesātinātos šķīdumos. Ilgi uzglabājot, tas no šķidra, sīrupveidīga stāvokļa pāriet cietā, kristāliskā. Dažiem patērētājiem šķiet, ka, veidojoties lielāka un mazāka izmēra kristāliem jeb, kā saka, medum sacukurojoties, tas zaudē kvalitāti. Taču produkta ķīmiskais sastāvs un uztura vērtība šī fizikālā procesa laikā nemainās. Medū esošie cukuri – glikoze, saharoze, melicitoze – veido kristālus, bet fruktoze paliek šķidrā veidā. Kristalizācijas ātrums atkarīgs no produkta ķīmiskā sastāva, temperatūras un ūdens daudzuma. Jo vairāk glikozes un mazāk fruktozes, jo ātrāk medus kristalizējas. Turklāt tas sacukurojas visstraujāk, ja uzglabā 13 – 14 grādu temperatūrā. Kristalizēšanos veicina arī straujas temperatūras svārstības.

Ir svarīgi, no kāda nektāra medus ievākts. Ja no rapšu vai citu krustziežu ziediem, viss notiek ātri; ja no tādiem, kas fruktozi satur vairāk nekā glikozi (piemēram, no akācijām, amoliņa), kristalizācija norit lēnāk.

– Parasti medus šķidrs saglabājas pāris mēnešu, nu trīs vai četrus, bet ne ilgāk. Taču daži ir ļoti “steidzīgi”, piemēram, rapša medus kristalizējas jau divas nedēļas pēc izsviešanas, – skaidro Armands Krauze. – Kristalizācijas procesam ir pakļauts visu veidu medus, izņemot viršu, kas iegūst želejveida konsistenci. Tā saglabājas ilgi, bet viršu medus jau bieži nav homogēns jeb viendabīgs, jo tam ražošanas procesā nedaudz piejaucas vasaras medus, tāpēc ar laiku arī tas sāk kristalizēties.

Labs medus vienmēr kristalizējas vienmērīgi, blīvi. Tie, kas ievākti no dažādiem ziediem, mēdz noslāņoties – burkas apakšdaļā nostājas sabiezējis, bet virs tā – šķidrāks. Veidojoties cukura kristāliem, medus kļūst gaišāks. Tāpēc nav nekas ārkārtējs, ja viens šī dabas produkta slānis ir gaišs, bet otrs – tumšs.

Tiesa, krasa noslāņošanās mēdz notikt arī tāpēc, ka medus ir izsviests nenogatavināts.

– Šādā gadījumā tas satur daudz ūdens. Uzglabājot burku siltā telpā, nenogatavināts medus var ne tikai noslāņoties, bet arī sākt rūgt, – brīdina A. Krauze. – Visiem biškopības produktiem ienaidnieks Nr. 1 ir mitrums. Medum piemīt spēja gan piesaistīt, gan atdot mitrumu, tāpēc – ja telpā ir sauss gaiss, tas atdod mitrumu, ja mitrs – uzsūc. Atstājot neaizvērtu burciņu virtuvē, kur regulāri gatavo ēdienu, bet nav ventilācijas, medus gluži kā sūklis savāc no gaisa mitrumu un pēc kāda laika virskārtā sākas rūgšanas process.

 

Kvalitātes parametri

Galvenie medus kvalitātes rādītāji ir mitrums un garša. Pēc pieņemtajiem kritērijiem mitrums nedrīkst būt lielāks par 20 % (viršu un āboliņa medū – ne vairāk par 21 %). Praktiski to var pārbaudīt, paņemot medu ar karoti un griežot ap to: istabas temperatūrā medus nepil un uzreiz neizlīst, bet gan tinas ap karoti.

Medus garšu galvenokārt veido cukuri, skābes (etiķskābe, sviestskābe, citronskābe, skudrskābe, pienskābe, skābeņskābe, vīnskābe u. c.) un minerālvielas.

Parasti garša ir salda, ar patīkamu, skābenu piegaršu, bet tā var būt arī rūgtena, stipra, kodīga vai, gluži pretēji – ļoti maiga.

Medus blīvums ir cieši saistīts ar ūdens daudzumu, bet vienmēr tas ir lielāks nekā ūdenim. Jo medū ir vairāk ūdens, jo mazāks šī dabīgā produkta blīvums.

 

 

UZZIŅA

Medus iedalījums pēc ražošanas veida un/vai noformējuma:

• šūnu medus, ko bites glabā pašu darinātās jaunās bezperu kāru šūnās vai kārēs, kuras darinātas no mākslīgām bišu vaska šūnu plāksnēm, un ko pārdod aizvākotās veselās kārēs vai kāru daļās;

• šūnu gabalu medus jeb medus ar šūnu daļām;

• tecināts medus, ko iegūst, tecinot atvākotas bezperu kāru šūnas;

• izsviests medus, ko iegūst, centrifugējot atvākotas bezperu šūnas;

• spiests medus, ko iegūst, spiežot bezperu kāru šūnas, – nesildot vai arī sildot, nepārsniedzot 45 grādu temperatūru;

• filtrēts medus, ko iegūst, atdalot svešas neorganiskas vielas un būtisku daudzumu ziedputekšņu;

• rūpnieciskais medus, kas ir pārkarsēts, ar svešas izcelsmes garšu vai smaržu, sācis rūgt vai jau sarūdzis, piemērots rūpnieciskai izmantošanai kā sastāvdaļa citos pārtikas produktos.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+