Latvijas–Krievijas vēsturnieku divpusējās komisijas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Čubarjans nesen bez liekas reklāmas viesojies Rīgā, lai pārrunātu šobrīd stagnējošās komisijas darbības atjaunošanu un iegrieztos arī Ārlietu ministrijā.
Latvijas–Krievijas vēsturnieku divpusējās komisijas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Čubarjans nesen bez liekas reklāmas viesojies Rīgā, lai pārrunātu šobrīd stagnējošās komisijas darbības atjaunošanu un iegrieztos arī Ārlietu ministrijā.
Foto – ITAR-TASS/LETA

Mēģina “uzsildīt” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju 10

Pazīmes liecina, ka tuvākā gada laikā notiks mēģinājums atjaunot 2014. gada Ukrainas notikumu dēļ “iesaldētās” Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas darbību. Par to liecina kā politiķu izteikumi, tā komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētāja Aleksandra Čubarjana neafišētā vizīte Rīgā, un arī ideja par komisijas nodošanu no Valsts prezidenta kancelejas paspārnes Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA).

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisiju izveidoja saskaņā ar vienošanos, ko 2010. gada decembra beigās Maskavā panāca Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un viņa Krievijas kolēģis Dmitrijs Medvedevs. Toreiz oficiāli izvirzītais mērķis bija 20. gadsimta Latvijas un PSRS attiecību mazāk aplūkoto un diskutablo epizožu akadēmiska pētniecība. Neoficiāli pastāvēja cerības, ka abu valstu vēsturnieku sadarbošanās varētu pozitīvi ietekmēt reālo politiku, piemēram, padarītu Krievijas noraidošo nostāju Baltijas valstu okupācijas jautājumā ne tik kategorisku. No Latvijas puses LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesora Antonija Zundas vadītās komisijas līdzstrādnieki vairākkārt apmeklēja Krievijas arhīvus. Atlasīto materiālu kopijas bija paredzēts izmantot kopējam dokumentu krājumam “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”. Rosība pie dokumentu krājuma un komisijas darbs kopumā apstājās 2014. gada vasarā Krievijas agresijas Ukrainā dēļ.

Latvijas vēsturnieki komisijā tolaik vienbalsīgi nobalsoja, ka sadarbība ar Krieviju morālu apsvērumu dēļ nav iespējama. Nenotika arī 2014. gada decembrī Rīgā paredzētā kopējā komisijas sanāksme. Juridiski komisija tomēr turpināja pastāvēt. Jāsaka, vairākums tajā reiz strādājušo vēsturnieku pauzes laikā dažādu apsvērumu dēļ institūciju pameta un, cik zināms, tad Latvijas vēsturnieku aprindās arī šobrīd nav entuziasma par tās atdzimšanu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šā gada 14. – 15. augustā Rīgā Latvijas–Krievijas starpvaldību komisijas sēdes ietvaros notika Latvijas satiksmes ministra Ulda Auguļa un Krievijas Federācijas transporta ministra Maksima Sokolova sarunas, pēc kurām Ārlietu ministrijas (ĀM) izplatītajā informācijā presei tika pieminēts, ka līdz ar ekonomiskajiem jautājumiem apspriestas “arī abu valstu vēsturnieku dialoga turpināšanas iespējas”. Tas izklausījās pēc kurioza (kāds gan tranzītam sakars ar vēsturi!), taču izrādījās, ka viss ir nopietni. Septembra trešajā nedēļā uz trim dienām Rīgā bija ieradies komisijas Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs akadēmiķis Čubarjans, kura ceļš veda uz LZA, LU un arī ĀM. Preses relīzes par šo notikumu netika izplatītas, taču, optimisma pilns, par vizīti Krievijas ziņu aģentūrai TASS 12. septembrī paziņoja pats Čubarjans. Viņš informēja, ka ticies ar LZA prezidentu Ojāru Spārīti, LU rektoru Indriķi Muižnieku un vairākiem komisijas locekļiem, tajā skaitā ar priekšsēdētāju Zundu. “Es pārliecinājos, ka Latvijas puse ir gatava komisijas darba atjaunošanai. Tas arī ir galvenais rezultāts,” pavēstīja Čubarjans. Viņš paskaidroja, ka izdevies vienoties par agrāk ieplānoto kopējo dokumentu krājumu un 2018. gadā Krievijas vēsturnieki piedalīšoties Latvijas valstiskuma simtgadei veltītā konferencē. Turklāt komisijas locekļi no Latvijas “tuvākajā laikā” informēšot par laiku, kad Rīgā varētu notikt kopīgā komisijas sēde.

“Uzsveru, ka iniciatīva aicināt Čubarjanu uz Rīgu nenāca no mūsu komisijas puses,” lūgts skaidrot situ­āciju, norāda komisijas līdzpriekšsēdētājs Zunda. Krievu akadēmiķis Latvijā ieradies pēc LZA prezidenta Spārīša ielūguma. Formāli raugoties, tā arī notika. Spārīša kungs atklāj, ka citstarp pārrunāta gaidāmā komisijas jumtinstitūcijas maiņa no Valsts prezidenta kancelejas uz LZA. Priekšlikumu izteikusi pati kanceleja, jo pašreizējā situācija esot “neveikla”. LZA prezidents ideju pilnībā atbalsta: “Kanceleja pateica, ka pie viņiem komisija atrodas politizētā patronātā, tas ir, Valsts prezidents nav paritāra persona komisijas otras puses patronam – Krievijas ZA. Es varu piedāvāt politiski nei­trālu aizsegu šīs komisijas darbībai.” Spārītis atzīst, ka viņam pagaidām nav daudz ko stāstīt, jo tālākais esot organizatorisks un dokumentu kārtošanas jautājums, kas jāveic citām institūcijām, tādām kā ĀM, jo lēmums acīmredzami pieņemts valdības līmenī: “Man grūti pateikt, kurš šajā lietā ir toņa uzdevējs, bet, ja jau augusta vidū starpvaldību sarunu līmenī tika lemts, ka būtu labi komisijas darbību aktivizēt…”

“Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas ekonomiskās, zinātniski tehniskās, humanitārās un kultūras sadarbības jomās sēdes laikā puses atzīmēja vēlmi sekmēt LZA un Krievijas ZA dialogu vēstures jomā, kā arī atbalstīt Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas darbību, tādējādi aicinot abu valstu vēsturniekus turpināt sākto darbu arhīvu materiālu apzināšanā un apkopošanā. Vienlaikus Latvijas Ārlietu ministrija vēlas uzsvērt, ka komisija ir neatkarīga un tās darbība nav saistāma ar aktuālo Latvijas un Krievijas starpvaldību attiecību darba kartību un nevar ietekmēt šo attiecību dinamiku,” skaidro ĀM Komunikāciju direkcijas pārstāve Vita Dobele. Viņa arī atzīst, ka Čubarjans iegriezies ĀM, taču tā bijusi “pieklājības vizīte programmas noslēgumā”.

Ne Spārītim, ne Zundam nav komentāru attiecībā uz Čubarjana atklāsmēm aģentūrai TASS, tajā skaitā par it kā drīzumā gaidāmo komisijas sēdi Rīgā un Krievijas vēsturnieku līdzdalību Latvijas simtgades konferencē. Sarunu laikā, Spārīša vārdiem sakot, drīzāk skanējusi “laba griba bez konkrēta datuma”. Savukārt profesors Zunda teic, ka priekšlikums par apvienotās komisijas sēdes sasaukšanu tikšot izskatīts Latvijas puses komisijas sēdē, “un tad arī vienu divu mēnešu laikā paziņosim lēmumu, vai atsākt pilna apjoma sadarbību”. Abi kritiski uzņem Maskavas viesa vilinošos solījumus gādāt, lai komisijas darba atsākšanas gadījumā Krievijas arhīvu durvis pētniekiem no Latvijas atvērtos “vēl plašāk nekā līdz šim”. Pieredze liecina, ka Čubarjanam gluži vienkārši nav tādu pilnvaru ietekmēt arhīvu attieksmi. Kas attiecas uz komisijas Latvijas daļas paspārnes maiņu, tad Latvijas ZA prezidents lēš, ka tas notiks ne agrāk par 2018. gada 1. janvāri, jo saistīts ar nākamā budžeta gada uzsākšanu. Spārītis neslēpj, ka ir iepriecināts par komisijas gaidāmo pārnākšanu uz LZA, kas atbilst akadēmijas darbības mērķim – atjaunot zinātniskās iestādes funkcijas.

Reklāma
Reklāma

Interesanti, ka pavērsiens divpusējās vēsturnieku komisijas lietā sakrīt ar Krievijas centieniem atjaunot augstākā ranga vēsturnieku sakarus arī pa citiem kanāliem. “Saņēmu uzaicinājumu piedalīties konferencē “Krievija pasaulē. Aizrobežu rusistika: mūsdienu tendences” un pēc tam postpadomju telpas valstu vēstures institūtu direktoru sēdē 25. – 27. septembrī Maskavā. Sanāksmes dalībniekiem paredzēta dzīvošana pieczvaigžņu viesnīcā “Zolotoje koļco” Maskavas centrā iepretim Krievijas ĀM. Vēstures konferencēm tādas vietas parasti neizvēlas. Neesam gluži postpadomju valsts un man arī īsti nebūtu ar viņiem par ko runāt,” teic LU Vēstures institūta direktors Guntis Zemītis. “Tā arī viņiem uzrakstīju, ka šāda formāta pasākumā piedalīties nevaru. Būsim priecīgi sadarboties ar Krieviju projektos, kas strādā zinātnes labā, taču vēlos izvairīties no pompoziem pasākumiem, kuru mērķi nav skaidri,” viņš piebilst. Igauņu kolēģa nostāja neesot zināma, bet Lietuvas Vēstures institūta direktors uz Maskavu gan došoties, taču ne lai piedalītos attiecīgajā sanāksmē.