Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. marts, 2016
Drukāt

Mēģinājums angļu interjerā

Publicitātes (Džeinas Saulītes) fotoPublicitātes (Džeinas Saulītes) foto

Iestudējums ir kā "talantīgais misters Riplijs" – ļoti cenšas, imitē, bet kā savējais iekļauties arogantajā augstāko aprindu dzīvesstilā pilnībā nespēj.

Džona Bointona Prīstlija luga “Bīstamais pagrieziens” (1932) ir laba izklaide, luga ar detektīvintrigu. 2015. gadā tā parādījās arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā (S. Golomazova režijā).

Daugavpils teātra latviešu trupā to šosezon iestudējis Oļegs Šapošņikovs, tā bijusi jau pasena mākslinieciskā vadītāja iecere. Teātra izvēle uzvest lugu kamerzāles apstākļos (skatītāji sēž uz skatuves), manuprāt, ir veiksmīga. Tuvplāna atmosfērai piestāv klasiskais angļu krimināllugu paņēmiens – neliels, savstarpēji pazīstamu cilvēku loks, noslēgta vide, noslēpuma atklāšanas intriga, kurā varoņi, protams, izrādās pavisam citādi, nekā sākotnēji izliekas, un ir interesanti sekot aktieru ķermeņa valodai un mīmikai.

Kompozicionāli “Bīstamais pagrieziens” veidots pēc “luga lugā” principa. Lugas sākumā Keplenu viesi klausās raidlugu “Gulošais suns”. Angļu sabiedrībā sakāmvārds “Let the sleeping dog lie” ir labāk pazīstams, tas ietver nozīmi: ir patiesība, kuru labāk nevajag iztraucēt, lai tā guļ. Arī Prīst­lija lugas centrā ir kompānija ir respektablu ārieni, kas maskē gan brīvdomīgu baudkāru uzdzīvi, gan katra varoņa slēpto āža kāju. Un, protams, ģimenes aizmirstībai nolemtais, zem tepiķīša paslaucītais Martina pašnāvības fakts. Apļveida kompozīcija ļauj iztēloties, ka notikušais ir tikai raidluga, un tā iezīmē vietu, liktenīgo frāzi, no kuras izvairoties, sižets var attīstīties daudz bezrūpīgāk un nekaitīgāk, ļaujot patiesībai klusēt.

Luga sākas ar šāvienu un kliedzienu. Daugavpils iestudējums iztiek bez šīm melodramatiskajām ārišķībām, liekot tumsā dejot tikai mākslīgā kamīna liesmām un tādējādi ļaujot noprast, ka šajā mājā kaut kas droši vien gruzd. Ir nolasāma iestudējuma veidotāju vēlme izveidot klasisku, elegantu, “anglisku” kamerizrādi ar psiholoģiski izstrādātiem aktierdarbiem, pie kādiem mūs pieradinājuši kvalitatīvie angļu televīzijas seriāli. Uz skatuves ir britu salona interjers, ierāmēts solīdi tumšzaļiem paneļiem, ar tradicionālajām medību ainām un senču portretiem pie sienas, izklāts ar daudziem rakstainiem paklājiem, dāsni piepildīts ar rekvizītiem. Atturīgi, koloristikā patumši veidoti tērpi ar diviem “izlecoši” košiem vīriešu kostīmiem Čārlzam Stentonam un Gordonam Vaithauzam un diviem “gaišzilo” varoņu tērpiem. Mūziku sarakstīt pieaicināts Kārlis Lācis. Veiksmīgai iestudējuma īstenošanai tomēr ceļā stājas apstāklis, ka Prīst­lija vienkāršā ludziņa prasa ­attiecīgā ­laika un sabiedrības dzīvesstila izjūtu, manieres, stāju un šarmantu vieglumu, ar kuru apburt skatītājus. Iztēloties Keplenus un viņu viesus par grāmatizdevējiem vai augstāko aprindu cilvēkiem ir pagrūti, šādas sabiedrības atainojums aktieriem nav asinīs, ansambli pārņēmis saspringums un tā nejaukākā blakne – centība. Aktieri vairāk vērsti katrs uz sevi, mazāk uz partnerību ansamblī.

Tomēr ir arī patīkams atklājums – Zandai Mankopai izdevusies simpātiska debija piemīlīgā nervu kamoliņa Betijas Vaithausas lomā – aiz bērnišķīgā nevainīguma un piemīlības maskas redzama jauna sieviete, kas piedzīvojusi lielu, frustrējošu vilšanos par liekulīgo laulības dzīvi un noniecināto sievišķību. Jura Joneļa Čārlzs Stentons veidots ciniski ironiskā, no pārējā ansambļa atšķirīgā manierē. Stentons patiesi ir atšķirīgs, līdz galam nepieņemts un nenovērtēts ienācējs šajā vidē, kas viņam piešķīris ciniski brīvu skatu uz lietām, taču šāds spēles stils var arī balansēt uz robežas ar virspusēju vienaldzību. Nozīmīgākās sieviešu lomas, kas saistās ar būtiskākajiem sižeta pavērsieniem, ir Frīda Keplena un Oulena Pīla. Kristīnes Veinšteinas Frīda svārstās starp vēlmi saglabāt un vēlmi iznīcināt status quo savās laulāto attiecībās. Savas varones emocionālos izvirdumus viņa spēlē samērā ieturēti un ticami. Līgai Ivanovai pārliecinošāk izdodas lietišķās Oulenas tēls, turpretī tēla lūzuma aina ir emocionāli nesavaldīta. Egila Viļumova Gordons nospēlē gan pielūgsmi, gan arī vilšanos Martinā, taču pārējā laikā pret skatuves partneriem ir visai vienaldzīgs. Māra Korsieša spēlē saspringums izpaužas viskrasāk. Robertu, kuram vienlaikus krīt visvairāk plīvuru un ilūziju, M. Korsietis spēlē konstantā monotonā uzvilktībā. Viņa pasaules sabrukumam pat vislabticīgākais skatītājs nenoticēs. Varbūt der ieklausīties un ieskatīties arī partneros? Maijai Korklišai izrādē pavisam neliela Kameo loma – liekulīgā tenku vācēja, rakstniece, kas uzrunā “mazo, mīlīgo kompāniju” tā, ka nepārprotami skaidrs: viņa par šiem cilvēkiem domā pilnīgi pretēji.

Keplenu kompānijas snobiskums, slēgtā klubiņa atmosfēra, vāji slēptais nicinājums citam pret citu, šarmantais hameleonisms, niknie dzēlieni un sāpīgās atzīšanās – šīs dažādās nianses tuvplānā izpaliek. Iestudējums ir kā “talantīgais misters Riplijs” – ļoti cenšas, imitē, bet kā savējais iekļauties arogantajā augstāko aprindu dzīvesstilā pilnībā nespēj. Šis uzdevums izrādījās paciets rieksts arī Krievu teātrī, kur bija līdzīgas problēmas.

 

Uzziņa

Džons Bointons Prīstlijs “Bīstamais pagrieziens”, iestudējums Daugavpils ­teātrī

Režisors: Oļegs Šapošņikovs, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces: Agnese Leilande, Inga Bermaka Apiah, komponists Kārlis Lācis.

Lomās: Māris Korsietis, Kristīne Veinšteina, Zanda Mankopa, Egils Viļumovs, Līga Ivanova, Juris Jonelis, Maija Korkliša.

Nākamā izrāde: 23. aprīlī.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+