Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. novembris, 2013
Drukāt

“Meierovics”: starp Latviju un pasauli
 (7)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Pirmdien, 18. novembrī, Latvijas proklamēšanas 95. gadadienā, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvos muzikālā teātra “Ars Nova” producētais Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbs mūzikls “Meierovics” ar apakšvirsrakstu “Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu”. Kādēļ Latvijas pirmajam ārlietu ministram, izcilajam valstsvīram Meierovicam (1887 – 1925) veltīts darbs top tieši tagad? Par to arī šī saruna ar  mūzikla “Meierovics” komponistu Jāni Lūsēnu un libreta autori dzejnieci Māru Zālīti.

– Pirmais jautājums dzejniecei. …Lāčplēsis, gaišreģis Eižens Finks, Priekules Ikars, Kaupēns, Vilis Lācis un nu Meierovics. No mītiem un leģendām apvītām personībām laika gaitā arvien vairāk pievēršaties tādām, par kurām izvērsti stāsta dokumenti, fakti, grāmatas. Šī virzība jūsu daiļradē ir nejaušība vai likumsakarība? 


Māra Zālīte: – Vēsturiskās personības mani interesējušas vienmēr, bet virzība, jā, varbūt ir pašai vēl iekšēji neatskārsta. Arī Meierovics ir leģendām un teiksmām apvīta personība, tāpēc jau apakšvirsraksts – teiksma.

Meierovica neparasti spilgtā un īsā dzīve, traģiskais gals un prātam neaptveramie notikumi rāda, ka izcilais valstsvīrs ir personība ar noslēpumu. Kā izteiksmes līdzekli izvēlējos teiksmu, jo jutu, ka šo personību nevar atklāt, izstāstot tikai viņa biogrāfiskus faktus. Tie būs izlasāmi programmiņā. Mūsu, autoru, uzdevums grūtāks – notvert to vēju, to miglu, to noslēpumaino vielu, kas virmo ap datumiem un faktiem. Viņa dzimšanu, īso dzīvi un traģisko nāvi redzu mazliet mistiska plīvura segumā. Līdz šim Meierovics uz mūsu politiskās un arī apziņas skatuves uznācis un palicis posmā, kad Latvija iegūst neatkarību – kā gatavs varonis, valstsvīrs, džentlmenis frakā, visu cienīts, apbrīnots ne tikai par viņa politisko veikumu, bet arī par modernā laikmeta latvieša stilu un stāju. Viņš pārstāv divdesmito gadu vēlmi atbrīvoties no gadsimtiem uzstieptā stereotipa par zemniecisko latvieti. Kaut gan pats ir faktiski laucinieks, laukos audzis. Tāpat kā citi tā laika dendiji, jaunatnes elks, eiropietis, jauna tipa cilvēks…

Jānis Lūsēns: – …ar ordeņiem, lentēm, safrizēts…

M. Zālīte: – Taču gandrīz nekad nav runāts par Meierovica izcelsmi, viņa dvēseles ģenēzi. Man kā libreta autorei bija interesanti parakties saknēs. Tāpēc viņa dzīvi esam pagarinājuši ar ielūkošanos pagātnē, laikā pirms nākšanas pasaulē. Neparasta ir ne tikai Meierovica nāve traģiskā autoavārijā, par ko visi it kā zina. Taču tikpat neparasta kā aiziešana ir arī Meierovica dzimšana. Viņa tēvs Hermanis ir cēlies no ortodoksālas Kuldīgas ebreju ģimenes, bija cienījams ārsts Durbē. Satika savu liktenīgo sievieti Annu Fīlholdu, latvieti, ar kuru viņu saistīja ārkārtīgi dziļa un kvēla mīlestība. Taču tie bija deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitie gadi, kad vēl valdīja savstarpēji aizspriedumi no abām – latviešu un ebreju – pusēm. Latviešiem nav pa prātam laulības ar ebrejiem, bet ebreji reaģē vēl asāk – izslēdz Hermani no savas dzimtas, atsakās no cilvēka, kurš mīlestības vārdā ir mainījis vārdu un pārgājis citā ticībā. Līdz ar to dzimtai viņš ir miris, jo viņa bērni no latvietes vairs nebūs ebreji. Dzīve, izrādās, pārspēj jebkuru izdomu. Hermaņa mīlētā sieviete Anna Fīlholda drīz pēc dzemdībām mirst. Mīlestība pārtrūkst nāvē. Hermaņa prāts aptumšojas no lielām bēdām un atlikušo dzīvi viņš aizvada neiroloģiskajās klīnikās.

Nezinu nevienu citu cilvēku, kam būtu bijušas līdzīgas kristības. Tāds dzīves sākums. Kristības pēc tēva gribas notiek pie vaļēja mātes kapa, pie atvērta zārka. Un kā vainagojums visam ir Hermaņa Meierovica sacītais mācītājam – nē, manam dēlam vārdā nebūs vienīgi Zigfrīds, viņš būs Zigfrīds Anna. Otrais vārds, ievērojot senu ebreju tradīciju, tiek dots kā piemiņa mātei. Pēc gadiem notiek vēl kas pilnīgi neticams. Vienā no korporācijas “Tālavija” ballēm Zig-frīds Anna Meierovics, jau pieaudzis vīrietis, ierauga jaunu sievieti kā ūdens lāsi līdzīgu viņa mātei. Acīs un sirdī iekritušo skaistuli sauc Anna. Un uzvārdā – Fīlholda. Tomēr nekādas mistikas te nav. Sievieti, kam vārds un uzvārds tieši tāds pats kā mātei, viņš ir redzējis kādreiz mazotnē. Tā ir viņa māsīca no mātes puses.

J. Lūsēns: – Neviens latvietis nebūtu dabūjis gatavu to, ko Zigfrīds Anna Meierovics, pateicoties asiņu sajaukumam viņa dzīslās. Tāpēc mūzikā dominē divas asins-balsis – ebreju un latviešu – to cīņa, pretrunas, izlīdzināšanās, sapratne… Latviskās asinsbalss atstarotāja ir viņa māte Anna, savukārt ebreju asinsbalss reflektors ir tēvs Hermanis. Mūzikla sākumā ļoti svarīga ir Meierovica vecāku laulības tēma, tā vijas cauri visam darbam dažādās intonācijās – no liriskas līdz draudīgai. Svarīgs personāžs ir Zigfrīda tuvākais draugs, it kā otrais aiz viņa palikušais, mazliet ar dzīvi neapmierinātais studiju biedrs Ginters, tur varbūt var raisīties asociācija ar nākamo ārlietu ministru Munteru, un Meierovica otrā sieva Kristīne Bakmane.

M. Zālīte: – Arī ļoti neparasta personība, pirmā sieviete komersante, kas uzņemta Rīgas biržā, kur 20. gadsimta sākumā neviena sieviete nebija apgrozījusies. Par Meierovicu desmit gadus jaunākajai un viņa otrajai lielajai mīlestībai Kristīnei mūža sapnis bija lidmašīnas un to būve ar patriotisku motivāciju – ražot lidaparātus Latvijai. Viņa sadarbojās ar slavenām firmām, piemēram, “Junkers”, un dažus lidaparātus kompānija “Chr. Backman” pat paspēja izgatavot.

Mums likās būtiski parādīt, ka Meierovics nestaigāja tikai smokingā, nerīkoja tikai pieņemšanas Versaļā un Londonā, neviesojās tikai pie Musolīni, bet viņam bija ārkārtīgi dziļas saites ar Latviju tieši sakarā ar mātes nāvi. Cilvēki, kuru mātes mirst dzemdībās, visu mūžu dzīvo ar vainas sajūtu sevī, ka viņa dēļ kāds ir atdevis savu dzīvību. Viņiem dotā ir iemainīta pret citu, mātes dzīvību, un tādēļ viņas tēls Meierovica apziņā brīžiem saplūst ar Latviju. Šī mātes ziedotā dzīvība Meierovicam bija kā papildu motivācija cīnīties par Latvijas brīvību. Panākt jaunās valsts atzīšanu de iure un de facto bija ārkārtīgi grūti. Šīs vēsturiskās kolīzijas nav iespējams ietvert vienā darbā, ko faktiski arī necentāmies darīt.

Mūziklā ir trīs kūleņi ar katram cilvēkam pazīstamo deja vu sajūtu – tas jau vienreiz ir bijis piedzīvots, pārdzīvots, pieredzēts. Kā Mei-erovicam pirmajā mīlestībā Annā saskatot mātes atspulgu, kā Hermanim slimības apmātībā noturot Zigfrīda sievu par savu mirušo sievu. Varbūt arī izcilā valstsvīra dēlam Gunāram Meierovicam atgriežoties un piedaloties Latvijas atjaunošanā un pat kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, ko Zigfrīds Anna, visticamāk, būtu ieņēmis, ja dzīvotu ilgāk.

– Vai šī sajūta – tas reiz jau ir bijis – neraisās arī attiecībā uz mūsu valsti? Zigfrīds Anna Meierovics divas reizes bija Ministru prezidents un abas situācijā, kad draudēja kreisās valdības gluži kā šobrīd.


– Valsts situāciju nevar salīdzināt. Pašreizējā ir enerģētiski un morāli daudz sliktāka nekā toreiz. Tolaik cilvēki alka pēc savas valsts, cīnījās par to līdz nāvei, bija lepni par izloloto valsti.

J. Lūsēns: – Agrāk nāca mājās no Sibīrijas basām kājām, tagad paši kāpj lidmašīnās un brauc prom. Ekonomiskā genocīda dzīti.

M. Zālīte: – Un vaino valsti visās nelaimēs. Starp citu, tolaik pie Satversmes preambulas strādāja arī Meierovics, un tie, kas ieceri nobremzēja, bija sociāldemokrāti, tolaiku kreisie, kas, protams, nav salīdzināmi ar tiem, kas par tādiem uzdodas Saeimā šodien. Uzskatu, ka sabiedrībā nav šķēluma etniskā griezumā, bet gan tikai politiskā – Latvijai lojāli ir tūkstoši un tūkstoši cittautiešu, igauņi, krievi, ebreji, lietuvieši, baltkrievi, bet valsti nicina revanšisti. Tie, kas grib Latviju atpakaļ pie Krievijas, kas neatzīst okupāciju un kolonizāciju kā sekas. Latvijas dibināšanas nozīme pirms simt gadiem viņiem nekādas labas jūtas neraisa. Rakstot libretu, smēlos visdažādākajos avotos – grāmatās, arhīvos, lasīju aizkulišu ziņas, jā, arī tenkas. Tajā ziņā gan nekas nav mainījies, tikai mūsu stils kļuvis agresīvāks, brutālāks, nežēlīgāks, riebīgāks. Bet aprunāšanas un spekulācijas kā tagad, tā tolaik sita augstu vilni. Piemēram, Meierovics esot nopircis villu Itālijā. Muļķības! Meierovics taupīja katru santīmu, viņam bija pat īpaša izdevumu grāmata, jo viņa vadītā misija ārzemēs bija ļoti nabadzīga, valsts tai atvēlēja maz naudas. Meierovics nepārtraukti aizņēmās, bieži vien no finansiāli spēcīgākām, neatkarību tāpat alkstošu valstu pārstāvniecībām, īpaši no ukraiņiem. Lasīju, ka Parīzes krodziņos kādā rēvijā ārzemēs ievērību guvušajam Meierovicam tika sacerēta pat satīriska dziesmiņa par el Letton jeb latviešiem, kas visu laiku mango naudu. Nepamatoti baumoja arī par namīpašumiem. Kad Meierovics gāja bojā, ģimeni faktiski skāra bankrots, arī otrajai sievai Kristīnei neviens nekādus kredītus vairs nedeva, nekādas lidmašīnas viņa vairs nevarēja būvēt un valstsvīra otrā mīlestība aizgāja no dzīves pašnāvībā nošaujoties.

J. Lūsēns: – Ir divi trīs vadmotīvi mūzikā, kurus var izņemt ārpus sižeta, bet kuri atsedz mūsu latviskās mentalitātes neatkārtojamības burvību, piemēram, karavīru dziesma. Ar vadmotīviem mūzikls savīts kā Lielvārdes josta, kurā skatītājs uz asociāciju pamata, ceru, sapratīs un atpazīs, par ko ir runa un stāsts. Esmu izmantojis gan folkloras elementus, gan divus lielus strāvojumus. Vienu, kas skan caur tautasdziesmu, un otru – caur Bībeli, ļoti iedvesmoja Māras Zālītes radītā oriģināldzeja. Mūzikā Meierovics atklājas kā cilvēks starp divām mūža sievietēm – Latviju un pasauli, mājām un jauniem izaicinājumiem. Esmu vēlējies uztaustīt viņa vissmalkāko dvēseles stīgu vibrācijas savienojumā ar mērķtiecību un likteni, varbūt pat nolemtību. Ceru, ka izdosies atšifrēt kaut daļu no viņa dzīves noslēpumiem un radīt Latvijas kultūrai nozīmīgu muzikāli dramatisku darbu.

– Protams, divarpus stundu mūziklā nav iedomājams atklāt visu izcilā valstsvīra dzīvi, taču vai jūsu veidotajā stāstā ir vieta arī slavenajam 1920. gadā Meierovica parakstītajam Latvijas un Krievijas Miera līgumam? 


M. Zālīte: – Pašā izskaņā tiešā tekstā pieminēta zelta pildspalva, ar kuru Mei-erovics parakstīja Miera līgumu ar Krieviju un Vāciju un kura tika izgatavota īpaši šim svarīgajam notikumam.

Mūzikls “Meierovics” Latvijas Nacionālajā operā


Lomās: Z. A. Meierovics – Gundars Grasbergs, Anna Fīlholda – Kristīne Zadovska, Kristīne Bakmane – Aija Vītoliņa, Ginters – Ģirts Liuziniks, Hermanis – Ingus Pētersons, vectēvs – Uģis Roze, režisors – Gatis Šmits, scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs.

Par iestudējuma muzikālajiem procesiem un kori rūpējas Andris Veismanis, mūziķu grupa – Jāņa Miltiņa vadībā.

Pirmizrāde: 18. novembrī; tuvākās izrādes: 19. novembrī, 30. decembrī.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Un atkal viss sagrozīts kājām gaisā, ka jau tas komunistei Zālītei pienākas darīt. Nu nebija Meierovics tas, par ko viņu šeit slavē. Ne jau Meierovicam nopelni Latvijas atzīšanā, bet gan pāris citiem latviešiem, kuri visu sagatavoja, lai jaukais levits(Meierovics) varētu uzvilkt savu parakstu. Nu nevar iztikt bez židu iejaukšanas…kā tāda sērga viņi visur jāpiemin, kaut arī viņu veikums nes tikai parazītisku formu.

    • “Biedri” Grantiņ, vācu okupācijas laikā Jūs noteikti būtu viens no Arāja komandas vīriem, ne mirkli par to nešaubos.

  2. kādas leģendas un teiksmas apvij pacienta Meierovica dēlu? Der profilaksei palasīt cik pieglaimīgi, var teikt- pielienot, tālaika algotais skribents Līgotņu Jekabs rakstīja par šofamīliu,īpašisievu”kasnenogurstoši darbojas visdažādākajās nozarēs”- cukurrūpnīcu, būvmat.un šņābja raž.ieskaitot, un tad “nelaimīgas mīlas dēļs”nošaujas…nekā jauna nav zem saules, vajag balstīties uz liet- un darbības vārdiem.

  3. Nupat Lūsēns gan jau paspējis izgāzties ar savu “izrādi” Dailē itkā veltītu Ojāram Vācietim, bet īstenībā sanācis tikai apdullinoši skaļš šļupstošs Ķesterblarkšķis, kur no dzejnieka dzejas nekas nav sadzirdams, vienīgi kāda rokpopansambļa bungu trakošana, vienīgi klausītāju dzirdes bojāšanai. Tādā tracī gan labums, ka nav nepieciešamība pat izslēgt mobīlo telefonu kā normālos sarīkojumos pieņemts. Režisūras un diletantu producentu brāķis, un par ne jau nu lētākājām biļetēm Rīgā.

  4. …divdesmito gadu vēlmi atbrīvoties no gadsimtiem uzstieptā stereotipa…
    Interesanti, kā to stereotipu STIEPJ?

    • Latvijas Avīze jau tagadiņ’ ar modernizējas-eiropeizējas – pakaļ Briseles, Parīzes, Londonas un Stokholmas veikalu skatlogu apjūsmotajiem ērmojas, kā Lauku Avīzē vairs “stereotipu” rakstus nepublicē. Der ATCERĒTIES par latviešu tautas saknēm, lai arī to moderno cirtēju – ambulu sacerētāju neprātu skaidrāk apjēgtu: ” Zemnieks. Zeme. Valsts. Tie ir trīs pamatelementi, pie kuriem turamies. Kā viens šiem elementiem saļogās, divi nav spējīgi tālāk dzīvot. Ja mēs nevaram zem kājām just savu zemi un mums mūsu zeme nedod maizi vairs, kā tas bieži tagad notiek, tad mēs nevaram kā tauta, kā valsts vispār pastāvēt.” Andrejs Eglītis (Zeme mums ir kā Dieva galds. LA, 30.07.1994)

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+