Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. novembris, 2014
Drukāt

Meistars un tuvākais padomdevējs

jakobsons_15

Lāčplēša dienā pienāks simtā jubileja Eduardam Jakobsonam (1914 – 1993), kurš pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās bija Latvijas vieglatlētikas cerība.

Gatavojoties olimpiskajām spēlēm, kam Helsinkos bija jānotiek 1940. gada vasarā, Eduarda Jakobsona rezultāti lodes grūšanā (15,44 m) un diska mešanā (46,52 m) kotējās Eiropas mērogā. Diemžēl cerībām piepildīties liedza Latvijas okupācija un karš.

Neatkarības laikā Jakobsons bija 5. Rīgas aizsargu pulka sporta kluba biedrs, kara gados pārstāvēja sporta biedrību “Daugavieši”, kļūstot par četrkārtēju Latvijas meistaru. Veiksmīgi un daudzsološi bija arī pirmie trīs pēckara gadi, startējot komandā “Dinamo” – vēl trīs Latvijas čempiona tituli un sestā vieta PSRS čempionātā. Taču represīvajam režīmam nepatika ne viņa sporta gaitas kara laikā, ne arī neatkarīgais un nepakļāvīgais Jakobsona raksturs. 1948. gadā viņu apcietināja un izsūtīja uz ziemeļiem. Nepelnīto sodu Eduards izcieta Vorkutas ogļraktuvēs. Sportā gūtais rūdījums palīdzēja visās grūtībās, taču turpmāk grūst lodi un mest disku liedza rokas savainojums.

Atgriezies no ziemeļiem 1954. gadā, Jakobsons sāka trenera darbu, vispirms sporta biedrībā “Spartaks”, tad bērnu un jaunatnes sporta skolā un Rīgas Vagonu rūpnīcas (RVR) sporta klubā. RVR stadionā pie Ķīšezera savas gaitas sportā sāka simtiem jauniešu, kam viņš iemācīja ne tikai mest disku un veseri vai grūst lodi, bet arī mīlēt vieglatlētiku, patiku trenēties un godīgi cīnīties ar ikvienu sāncensi. Panākumi neizpalika – tolaik tik prestižo sporta meistara normu izpildīja Vitālijs Umbraško, Anna Gaile un Maija Maļevska, kura vēlāk kļuva par Eduarda dzīvesbiedri. Otim, kā viņu drīkstēja uzrunāt tikai vistuvākie cīņu biedri un ilggadējie audzēkņi, bija savs skatījums uz visām trim “smagajām” vieglatlētikas disciplīnām. Tā laika treniņu metodika un tehnika šobrīd varbūt liekas nedaudz arhaiska. Tomēr 1974. gadā PSRS skolēnu spartakiādē Almatā mūsu jauniešu izlasē bija 11 viņa audzēkņi, bet no Latvijas 37 diska metējiem, kuri pārsnieguši 50 m robežu, astoņi trenējušies pie Jakobsona. Daudziem audzēkņiem viņš bija arī kā tēvs, vistuvākais padomdevējs. Vasarā aizrautīgākie jaunie atlēti Mežaparka stadionā nereti aizvadīja vai visu dienu, starp viņiem – arī šo rindu autors. Rīta treniņam sekoja trenera sarūpētais azaids – baltmaizes klaips ar pudeli piena. Pēc izbraukuma laivā pa Ķīš­ezeru vai citas izklaides bija vēl viens treniņš, ziemā – slidošana uz trenera uzlietā ledus Ķīšezera krasta stadionā.

Ne visi mūsu Meistara audzēkņi kļuva par labiem diska metējiem vai lodes grūdējiem. Toties viņu vidū bija arī vēlākais Rīgas Tehniskās universitātes rektors profesors Ivars­ Knēts, gleznotājs Jānis Anmanis, operas solists Juris Rijkuris. Nožēlojami, ka savulaik pie Latvijas vieglatlētikas vadības stūres nonāca no sporta tālu stāvoši ļautiņi un uzsāka netīru spēli pret vairākiem vecās raudzes treneriem. Daži bija spiesti aiziet no sporta, citi aizlūza, arī Eduards Jakobsons. Tomēr viņš nesalūza pavisam.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+