Meklējam Jupiteru starp 100 politiskiem vēršiem 0
Tāpat kā šīs zemes dzelzceļa tīkls ir izsalcis kā vilks pēc jauniem modernu lokomotīvju vilktiem elektrovilcieniem, arī partijām jāraugās pēc vilcējspēkiem, kas tās transportētu uz 12. Saeimu un gūtu simpātijas sabiedrībā, uzticot šiem līderiem vadīt valsti pa jau iebrauktām vai svaigi liktām sliedēm.
Pašlaik zināmā mērā ir starpfinišs, akurāt divi gadi līdz Saeimas vēlēšanām, bet apbēdinošā kārtā jau izskatās, ka partijām būs lielas grūtības nosaukt piemērotus un iedzīvotāju lielākās daļas gaumei atbilstošus premjerministra amata kandidātus, kas savā starpā spēkotos kā divkājaini lauvas, kad tiem priekšvēlēšanu kampaņā rentēs vietu TV ekrānos. Lai gan vēlētājiem nav lemts piedalīties politisko lokomotīvju iepirkuma procedūrā, man prāts nesas pazīlēt ar margrietiņām vai kafijbiezumos – kurš varētu būt nākamais Ministru Prezidents? – jo jūs taču esat dzirdējuši, ka Valdis Dombrovskis pēc divi gadiem nostāsies visas Eiropas Savienības priekšgalā.
Ak, mī un žē, vēl šodien kā acu priekšā iepriekšējo varoņu galerija un kā viņi tur mīdījās un grūstījās kā degunradži, pūloties nospiest viens otru garzems un pretinieka tonnu gaļas uzdurt uz dakšiņas! Bez šaubām, tie visi bija izcilu Rietumu vai Austrumlatvijas dzimtu likumīgi pēcteči, tie labākie no latviešu politiskās cilts – priekš daudzām TV skatītajām hommes fatales, liktenīgie vīrieši, par kuriem vērts balsot ne tikai ar abām rokām, bet atdot dārgāko, kas viņām ir. Es domāju – vēlētājas balsi.
Lūk, atturīgais advokāts Gaidis Bērziņš – viņš vēl šobaltdien nav zemē metams augstā valdības galvas amata kandidāts. Raugi, labsirdīgais Urbanovičs, Rēzeknes malkas cirtējs un celmlauzis Latvijas vēsturē – “Saskaņas centram” taču bija kareivīgu premjera amata kandidātu duets, un pārī valsēja arīdzan Nils Ušakovs! Skat, pa sestam septītam lāgam premjerministra kandidāts Aivars Lembergs, kura pauris, bez šaubām, ir veidots no labāka materiāla kā citiem, un tāda laime apmeklējusi Zaļo un zemnieku savienību, ka viņiem ir šis vieninieks, ko likt priekšā apvienības nullēm!
Atceros, kā Lemberga kungam asini uzsita itin kā vienkāršs elektropiederumu veikala tirgotājs, itin kā zaļknābis politikā, kam vēl mātes piens aiz lūpām, bet jau zatleriešu par premjeru virzītais Sprūdžs – jā, tas nu gan pieder cilvēku slānim ar daudz augstāku pašapziņu nekā caurmērā! Nu – arī Šlesera kungs, bet tā kā viņa solopartija nospēlēta, teikšu tikai labu vai viņam vēl labāk – neko.
Visi šie kungi noteikti piesaistītu dona Servantesa uzmanību kā skumja izskata bruņinieki, kuri gribēja cīkstēties ar vējdzirnavu spārniem, jo Latvijā par Ministru Prezidenta amatu spēlē visi, bet uzvar Dombrovskis. Taču – ja labais lāčuks Aikāsāp no tiesas dodas atveseļot Eiropu, tāpat kā iededzis gaišāku Latvijas dzīvības svecīti?
Tad Dombrovska atstātais amats vairs nav tik grūti iesturmējams cietoksnis. Pēc instruktāžas ir gaužām skaidrs, kādus ļaudis partijām der bīdīt pa priekšu. Lai ir reputācijas cilvēki, nevis lāči uz slidām vai klibās pīles paskatā. Lai ir aizrautīgi, ar pārliecību runātāji, par kuriem vēlētājiem nerodas iespaids, vai tik viņu izturētajam vīnam nav klāt pārāk daudz ūdens. Visi prasa godīgos – mūslaikos tā ir ekstra un ārpakalpojums, ko politikā jāpērk no malas, piemēram, partijā iesaistot Valsts kontrolieri.
Par nākotnes izredzēm runājot, patlaban viskliedējamākā migla turpmāko divu gadu neziņā ir ap divu politisko spēku – pretmetu kandidātiem uz premjerministra krēslu. Tam vīram, kurš gadiem ilgi neskaitāmas reizes vēlētājiem bija nosolījies ieņemt šo komfortablo vietiņu, zaglīgas rociņas ir nokniebušas žetonu, kas ļauj pieeju valsts noslēpumam, līdz ar to Jānis Urbanovičs var braukt mājās un sēdēt Rēzeknē kā bluķis, jo viņa spīdošā politiskā karjera ir samalta un paputējusi miltos. Tātad „SC” premjera amata pretendenta burvju mice pārceļo Nila Ušakova galvā. Bet ja citugad būs noticis brīnums, un netiks pārtraukta viņa koncertdarbība Rīgas mēra postenī, tad nav citas izejas – nekandidējot Premjeram Tēvam, nekandidējot Premjeram Dēlam, no saskaņiešu puses jākandidē Premjeram Svētajam garam.
12. Saeimas kampaņa būs liela izšķiršanās “Visu Latvijai”/”TB”/LNNK. Viņiem ir divi ļoti spējīgi (arī balsu savākšanas ziņā) vīri – Raivis Dzintars un Roberts Zīle. Abi – kā pretpoli piedevām, dēļ humānās un eksaktās ievirzes, dēļ “dzejnieka” un finansista pozīcijas. Jautājums – vai pirmais jaudās atlikušajā laikā atmest biklumu pēc amatiem un jutīsies uzkrājis pieredzi augstākam lidojumam un vai otrs vēlēsies liegt sev pasaulīgās baudas, ko dāvā darbošanās Briseles parlamentā. Savukārt, ja nacionālisti ir mierā ar ierādīto skābūzīti valdībā un nevēlas pārcelties uz penthausa apartamentiem, tad viņiem ir par nr. 1 liekams tas pats cienījamais plikgalvis.
Nākošo vēlēšanu tumšākais zirdziņš nenoliedzami ir bijusī Zatlera, tagad Reformu partija. Daudzi komentētāji ievērojuši, un man jāpiekrīt, ka RP premjera amata kandidātu salasītos tik pulka kā mazo knaģīšu. Āķis slēpjas citur – pirmkārt, vai līdz vēlēšanām reformistu plāni būs izvedami dzīvē, otrkārt, vai pati partija nesagrūs un to nenoplēsīs kā vecu māju, iekams tauta sapratīs, ka visi labie gari pie mums atsūtījuši zatleriešus.
Kas attiecas uz nākamajiem zem lupas aplūkojamiem insektiem, atcerēsimies kultūrcitātu no slavenajiem kinofestivāliem un maskarādēm ar dziļo pauzi: ZZS premjera kandidāts ir… Un te pauze lai pavelkas garāka, tapieris lai pietur fortepiāno melodiju un bundzinieks ilgāk sasit šķīvjus šķindoņā. Protams, Aivars Lembergs ir jautrs, amizējošs kandidāts ar pretenzijām uz mūža ieguldījuma balvu, taču vēlētājiem, kā lai pareizāk pasaka – šis divpadsmitais uznāciens šķitis nomācošs. Tāpēc pūtiet taures, izvediet balto zirgu, sauciet, cik spēka: atiet, Zuzīt! ZZS premjera kandidāte būs Ingūna Sudraba!
Saldēdienā atlikusi partija, kuras drošumspēju līdz šim garantēja pārliecināts par sevi vīrietis – Valdis Dombrovskis. Ļaužu miljoni, kas vēlē “Vienotībai” to labāko, gribētu ikkatrās vēlēšanās apsveikt Valdiņu ar uzvaru, kā Venecuēlā vienmēr ziediem rotā Ugo Čavesu, – ar to starpību, ka viens ir latvietis, bet otrs indiānis.
Pagaidām kā vai vienīgā, vismaz daudzsološākā Ministru Prezidenta darba rezerve valdošajā partijā skaitījās Ilze Viņķele. Tā sacīt, labklājības ministre – cildenums pastalās, svētums skrandās un godīgums pāri visam. Būtu ļoti piemēroti Latvijas skarbajos apstākļos, it īpaši, ja arī premjeru debašu scēnā iebrauktu uz divriteņa. Tomēr Viņķeles kundzes pozīcija nr. 2 premjera kandidāte palēnam sašķobās – kaut vai tāpēc, ka vienam ministram varbūt ir brīv 54 sabiedriskās organizācijas pasludināt par viduslaiku tumsībā grimstošām, bet to vis nedrīkstētu atļauties Ministru Prezidents no savas kanceles. Tomēr “Vienotības” ienaidnieki daudz vis lai nepriecājas – pat ja Dombrovskis būs prom, starp 100 “Vienotības” vēršiem viņi vienu Jupiteru atradīs. Rekur, Pabriks – vienmēr kondīcijā!
Vai saraksts jau galā? – orākulam jautās lasītāji, un daudzi neizpratnē iebildīs – kāpēc Līcītis mani nav ieraudzījis par premjera amata kandidātu. Ticu, ka jūs sen to pelnījuši. Redzu jūs un redzu “Olšteina sešnieku” – un tur jau nav ko minēt, protams, ka pats Ollijs kandidēs. Migliņā tītus, redzu vēl Repšes un Deniņa kungus, bet šai rakstiņā mēs ar jums, cienījamie lasītāji un godātās lasītājas apspriedāmies tikai par iespējamiem Ministru Prezidentiem, nevis nākamajiem Valsts Prezidentiem un nākamajiem diktatoriem.
