Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. jūnijs, 2013
Drukāt

Meklējam pagānus Zviedrijas laukos

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Ja runā par Zviedriju, tad daudzi zviedri mūs, baltiešus, patiesi apskauž par to, ka esam vēl saglabājuši šo to no pagāniskā, zinām savus akmeņus, diž-
ozolus, alas un avotus, svinam Līgo galu galā. 


Zviedrijas Jēvleborjas lēni (novadu) Baltijas jūras Botnijas līča krastā paši jēvleborjieši uzskata par unikālu, jo kalni, ezeri, jūra, šēras un meži tik koncentrētā veidā un dabas daudzveidībā neesot nekur citur Zviedrijā. Dabas ziņā tā esot kā Zviedrija miniatūrā! Nav brīnums, ka šo vietu pirms gadu tūkstošiem nolūkoja arī zviedru zemes pirmiedzīvotāji. Viņu darbošanās pēdu aplūkošana bija mana brauciena uzdevums. Mūsdienās Jēvleborjes lēne ar administratīvo centru Jēvles pilsētu ir ekonomiski ļoti rosīga, plašāk pazīstama ar kafijas marku “Gevalia” un miežu iesala viskiju “Mackmyra” – 
tas esot pasaulē tālākais punkts, kur viskiju dara. Visērtāk Jēvli sasniegt ar vilcienu no Stokholmas (ceļā 1 stunda 25 minūtes), bet ir arī gluda šoseja.

 

Kā palikt stāvoklī
Runakmens_Sprude_11

Jervstas rūnakmens un vikingu laiku apbedījumi atrodas tāda paša nosaukuma ciemā pašā Jēvles pilsētas dienvidaustrumu nomalē. Tas ir viens no pazīstamākajiem Zviedrijā, turklāt ir oriģināls, kamēr daudzi citi tā līdzinieki pārvietoti uz muzejiem, vietā noliekot kopijas. Akmeni sava tēva Šudmunda piemiņai par godu uzlikuši trīs viņa dēli Šudgers, Gudlevs un Karls. Rūnu teksts arī vēsta, ka Šudmunds gājis bojā “austrumos”, kurp devies braucienā. Tas noticis, “kad Emunds bija karalis” (10. gs. vidū). Zviedru vēsturnieki uzskata, ka runa varētu būt par Krieviju. Bet tikpat labi trīs dēlu tēvs varēja palikt arī kaut kur Daugavas krastos.

Grūti noticēt, ka tagad skarbi brūnganpelēkie vikingu rūnakmeņi reiz bijuši daudzkrāsaini – izmantota koši zilā, sarkanā, dzeltenā krāsa. Akmeņu licējiem bija svarīgi, lai tie piesaistītu uzmanību.

Vikingu 8. – 11. gadsimta kapulauks Jervstā atrodas turpat līdzās rūnakmenim. Viss pakalns noklāts akmeņu grēdām. Ģeoloģiskie procesi šajā Zviedrijas piekrastes daļā pamazām ceļ sauszemi augšup, un jūra it kā atkāpjas kādus 60 cm simts gados. Kad vikingi te sākuši apbedīt savus dižmaņus, pakalns bija pussala ar vētru drošu līci. Tagad tā ir šosejas mala, kāda fermera saimniecības daļa.

Atraktīvākais Jervstā 
ir sieviešu auglības šļūcamakmens. Proti, pamatīgs akmens bluķis ar garu un nolaidenu virsmu, kurā labi saskatāmas pēdu ievilktas “špūres”. No gadsimta uz gadsimtu ceļojis ticējums, ka sievietēm, ja neizdevās kļūt grūtām, noteiktās dienās bija jānāk šurp šļūcināties. Tas esot palīdzējis. Iespējams, ticējumam tiešām ir kāds pārtūkstotis gadu, jo šļūkšanas ievilktās pēdu sliedes nav mākslīgi radītas. Tas ir dabisks nodilums. Mūsu pavadone ar nožēlu secina, ka šo vietu mūsdienu Zviedrijā zinot visai maz ļaužu. Interesanti, ka Jervstas akmens izmantots ne vien auglības pielabināšanai, bet arī ieroču un nažu asināšanai. Tas ir arheoloģiski pierādīts. Senajiem šejieniešiem acīmredzot bijuši kādi savi uzskati par dzīvības un nāves attiecībām.

 

Izžuvušais avots

Jēvles pilsētai diametrāli pretējā pusē pilsētas ziemeļu nomalē meža ieloka pļaviņā meklējams Lērvīkas Trīsvienības avots. Lieki teikt – tā ūdens esot dziedniecisks! Nu tik knaši jāmazgā seja un rokas. “Jūs to varat mēģināt dzert, taču, ja es pajautātu pašvaldībā, vai šis ūdens ir dzerams, viņi man droši vien atbildētu, ka tūristiem to ieteikt dzert nedrīkstu!” pasmaida mūsu gide. Nokāpjot akmeņiem izliktajā zemes padziļinājumā un paceļot avotu sedzošo koka lūku, izrādās, ka lejā ir sauss, kaut ārā rasina sīks, biezs lietutiņš. Tā gadoties, ka avots periodiski apsīkst. Var tikai pieņemt, ka šī vieta jau dziļā senatnē izmantota pagānisku rituālu piekopšanai, jo Lērvīkas muižas īpašnieks to labiekārtojis un ļaudis pie avota sākuši nākt patiesībā tikai 18. – 
19. gadsimtā, kad modē bija viss senatnīgi romantiskais. Publika tradicionāli ieradās uz piknikiem Trīsvienības dienā, kas parasti iekrīt maijā vai jūnijā un svinēta ar dziesmām un dejām.

Bronzas laikmetu Ziemeļeiropā datē ar 1700 – 500 gadu pirms Kristus. Tas ir laiks, kad veidojusies apbedījumu vieta Klapernā pie Sēderhamnas 
ciema. Kalnup starp mazu priedīšu audzi un haotiski izmētātiem nelieliem klintsgabaliem ved apmeklētāju pēdu diži neizbradāta taka. Lietus vēl vairāk izceļ vietas ziemeļniecisko skarbumu un vientulību.

Uzkāpjot kalna priedulājā, skatam paveras apaļi un laivveida akmeņu krāvumi. Dažos ir tādas kā aizgruvušas ejas. Zviedru vēsturnieki netiekot gudri, kāpēc vieniem aizgājējiem kaps apkrauts Sauli simbolizējoša apļa formā, bet citiem gareni, laivveidā. Arheoloģiski šīs vietas nav pētītas.

Neesot arī diži vērts, jo viss, kas zem akmeņu grēdojuma apakšā, gadu tūkstošos jau ir sabirzis un izdēdējis. Pēc leģendas, šajā kalnā esot apbedīti karaliskās dzimtas locekļi. Tā, ar vērienu sakraujot akmeņus, tolaik apbedīja tikai ļoti dižciltīgus ļaudis. Arī šī mežainā vieta, tāpat kā Jervsta, svētuma statusa iegūšanas brīdī atradusies tieši jūras krastā. Akmens krāvums kalna galā sensenos laikos bija orientieris kuģiniekiem un kalpoja kā zīme, ka šajā zemē jau saimnieko gana spēcīgi un vareni ļaudis.

 

Vētru ķērājs

Austrumos no Hudigsvallas pilsētas uz Kugērenes salas, kuru ar cietzemi saista dambis, jūras krastā atrodas labirints. Tas nav izmēros iespaidīgs, taču izskatā dīvains gan – kā spirālveida gliemežvāks, kas no akmeņiem izlikts nelielā pakalnā. Tādas konstrukcijas sastopamas arī citviet Ziemeļeiropā, tāpat Grieķijā, Spānijā. Vienīgi praktiskā vai idejiskā nozīme paliek noslēpumā līdz šai dienai. Vieniem šķiet, ka, izliekot labirintu, senie zviedri mēģinājuši nodrošināt veiksmīgu zveju, it kā ievilinot zivis. Citi min, ka tas varētu būt savdabīgs “vētru ķērājs”, jo ieejas labirintā orientētas atbilstoši valdošajiem vējiem. Vēl kāds iztēlojas, ka labirints saistāms ar kristīgajiem svētceļojumiem. Tamlīdzīgu labirintu krāvumi Zviedrijas piekrastē sakrīt ar viduslaiku svētceļojumu trasēm, kas arī stiepušās gar krastu.

Kugērenes labirintam patiesi piemīt sava aura. Kad ierodamies labirintam līdzās esošajā mazajā vasarnīcu ciematā pie klinšu līča, migla ir tik bieza, ka viļņu šļakstus var tikai dzirdēt, bet tas, kas atrodas pārsimt metru attālumā, paliek miglas apslēpts.

Kaut miglas vāli vēlāk nedaudz pašķiras, līdz galam tie tā arī neizklīst un apkārtnes ainavu pilnībā diemžēl neizdodas ieraudzīt. Ziemā vasarnīcu ciemā pastāvīgi mājojot tikai viens iedzīvotājs, kas nodarbojas ar zveju un tirgo zivis. Brūni namiņi ar laivu steķiem pie ūdens, dažādas dārza arhitektūras formas. Namiņi satupuši uz akmeņiem pie līča. Kādus simts vai vairāk metrus iekšzemē klajā laukā slejas vēl kādas tikpat brūnas būdiņas. Domājām – tīklu mājas. Taču ne! Sanitārie noteikumi aizliedz vasaras mājiņās ūdens tuvumā iekārtot tualetes. Tad nu nācies tās pavirzīt patālāk no ūdens un diemžēl arī mājvietām. Vēl viena īpatnība ir ķerras, kas glīti atslietas autostāvvietā pie ciema. Ar auto paša ciema teritorijā iebraukt nedrīkst, tāpēc vasarnieki atvesto pārtiku un citas transportējamas lietas no bagāžniekiem pārkravā ķerrās un pa grantētu celiņu ripina uz savām mājām.

Hēges reģions pie Hudigsvallas pilsētas kopš seniem laikiem pazīstams ar dzelzs ieguvi. Te dzīvojušie bijuši turīgi un ietekmīgi. Mūsu ēras sākumā viss bija vienkārši: kas kontrolēja dzelzs ieguves vietas, tam bija dzelzs ieroči un darbarīki. Tāds varēja kontrolēt citus, ņemt varu. Ietekmīgi būs bijuši arī Hēges ciema iedzīvotāji. 18. gadsimtā būvētā Hēges mūra baznīciņa, kas nomainīja viduslaiku koka dievnamu, situēta daudz senākā kulta vietā un apmetnē. Baznīcas interjers glabā vairākas kokgriezuma figūras un baznīcas piederumus vēl no 13. – 16. gadsimta. Vikingu rūnakmeņi slejas goda vietā pie kapsētas.

Viens no akmeņiem veltīts kādam Gudnjutam, kurš “uzbūvējis tiltu”, otru kāds Vigfasts uzlicis par godu savam tēvam. Jāpiebilst, ka Hudigsvallas lauku apvidus baznīcām raksturīgi īpatnēji koka zvanu torņi. Tie ir augsti, pamatīgi būvēti, melni un noslēdzas ar pareizticīgo baznīcas atgādinošu sīpolveida kupolu.

Zviedru zemi var apskaust par vienu lietu – simtgadīga kulturvēsturiskā mantība, kas mums degusi un postīta juku un karu gadsimtos, še aizvien glabājas un tiek mantota no paaudzes paaudzē.

 

Raksts sagatavots sadarbībā ar Centrālās Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas “INTERREG” projektu “Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte”.

 

Uzziņa

Noderīgas saites

“ancientsites.eu”

“gavle.se”

“hudigsvall.se”

“raa.se”

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+