Foto – Sergejs Akuraters

Meklējām pazīstamus uzvārdus Lestenē
 2

Kā jau ierasts, tuvojoties 16. martam, saņemam daudz telefonzvanu un vēstuļu par latviešu leģiona piemiņu. Lielāko daļu lasītāju vieno prieks par Valsts prezidenta publiskajiem izteikumiem.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Lasīt citas ziņas

”Patiesības brīdis attiecībā pret latviešu leģionāriem beidzot ir sagaidīts visaugstākajā līmenī, mūsu Valsts prezidentam sniedzot skaidru un vīrišķīgu šo cīnītāju vērtējumu un arī to, kādai jābūt attieksmei pret viņiem, ar to atšķiroties no saviem priekštečiem valsts pirmās personas krēslā, kuri tā vietā, lai mērotu ceļu uz dažus desmitus kilometru attālajiem Brāļu kapiem Lestenē, devās no pašcieņas viedokļa apšaubāmos 9. maija “svētceļojumos” uz Maskavu,” raksta Gunārs Ziemelis.

Attieksmi pret 16. martu ietekmējušas arī pēcreferenduma noskaņas. Vilma Nīcas novadā raksta, ka ļoti pārdzīvo, ”Latvijas Avīzē” izlasīdama, ka referendumā par krievu valodu balsojusi kāda Velta Purlīce, kuru, iespējams, viņa reiz pazinusi, jo abu vīri bijuši leģionāri. ”Nāk atmiņā kara laiks. Mans vīrs toreiz bija 18 gadus vecs zēns, viņam obligāti bija jāiet karā. Viņš tika nosūtīts pie Lestenes 19. divīzijā. Tur arī bija Purlīcis no Tukuma. Pienāca 1945. gada 19. februāris. Vienmēr runīgais Purlīcis tai naktī bija ļoti noskumis, nerunīgs. Viņš teicis, jāapēd pēdējā maize, ka nepaliek neapēsta. Rīta pusē notika liels uzbrukums. Purlīcis krita no krievu lodes. Viņu apglabāja pie Lestenes. Mana sirds būtu laimīga, ka Velta Purlīce 16. martā, leģionāru dienā, kritušam Purlīcim noliktu ziedus Lestenes kapos. Arī manu vīru toreiz ievainoja, bet viņš izdzīvoja,” stāsta Vilma.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lasītāji arī atgādina, ka latviešu karavīri ”cīnījās nevis par Hitleru, bet pret boļševikiem, ļauno okupētājvaru, lai vēlreiz nebūtu jāpiedzīvo Baigā gada šausmas. Leģionāri aizstāvēja to Latviju, kuras brīvību laupīja asiņainais Staļina režīms”, raksta pensionārs Miervaldis Ceimurs Dundagā. Tomēr pāris vēstulēs lasītājiem sirds sāp par citiem notikumiem. Pēteris Sudmalis Grobiņā stāsta, ka viņa patēvs, kurš bijis leģionārs, kad iedzēra, stāstījis par dalību karā: ”Padomāju, ka viņus visus nevajag godināt – viņiem dalīja šņabi, daži upurus arī izvaroja.” Tāpat pensionāre Biruta A. Tukuma novadā teic, ka attieksme pret leģionāriem ir dalīta. Salaspils koncentrācijas nometnē kādu laiku atradies viņas brālis. Savukārt viņas māti kopā ar citiem Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem tolaik ar mašīnu aizveda uz mežu un nošāva. ”Kaut mans vecākais brālis bija apcietināts un aizsūtīts uz Mauthauzenu un citām vietām, jaunāko brāli iesauca vācu armijā. Viņš dienēja pie Saldus, bija pavārs vāciešiem, par to piecus gadus vergoja Arhangeļskā. Vairākas reizes esam apmeklējuši Lestenes kapus, meklējuši pazīstamus uzvārdus. Šokēti bijām, kad pie memoriāla sienas ieraudzījām marmora plāksni ar kaprāļa Z. Dz. vārdu. Viņš bija pēckara gados kādas mācību iestādes, kurā es strādāju, partijas pirmorganizācijas sekretārs Liepājas rajonā. Turklāt “izcils” partijas darbinieks. Cik tādu padomju laika aktīvistu Lestenes kapos tiek godā turēti? Kas ir atbildīgais par Lestenes brāļu kapu memoriālu?”

 

Kā atbilde, iespējams, ir J. Andžāna Rikavā minētie gadījumi: ”No 15. divīzijas leģionāriem daļu pārtaisīja par sarkanarmiešiem. Kā man stāstīja viens šīs divīzijas leģionārs Jānis Plēšaunieks no Sakstagala, pēc dažu dienu atrašanās gūstā viņus apģērba sarkanarmiešu formā, un tie karu beidza kā uzvarētāji.”

 

Elektronisku vēstuli mums atsūtījis arī 15. divīzijas karavīrs, latviešu leģionārs Egons Andersons, kuru apbēdinājis Edgara Engīzera raksts (”Par varoņiem, 16. martu un karojošo atmiņu”, 12.03.2012.). ”Salīdzināt latviešu leģionārus ar sarkanarmijā iesauktajiem karavīriem nevar dažādo motivāciju dēļ. Dabiski, abas puses nesa ieročus un pildīja uzliktos pienākumus, bet leģionāriem tā bija cīņa ticībā, ka ar to būs iespēja atgūt Latvijas neatkarību, kaut gan šodien zinām, ka tā neeksistēja. Tā bija cīņa par ideāliem, par savu tautu un tās nākotni. Karavīriem cīnoties komunistiskās varas piespiedu armijā, tādu ideālu nebija, jo viņi atcerējās 14. jūniju, viņiem bija tikai izdzīvošanas instinkts, kas nereti padarīja tos par varoņiem savu kaujas biedru un vēstures acīs.”

 

Kas atbild par Lestenes brāļu kapu memoriālu?

Lestenes brāļu kapu memoriālā uz sienām marmora plāksnēs iekalti ap 18 000 kritušo vārdi. Ar memoriāla ierīkošanu saistītos darbus ir vadījis Kurzemes Brāļu kapu fonds (KBKF), kura pirmais priekšsēdētājs bija nu jau aizsaulē aizgājušais Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) vadītājs Nikolajs Romanovskis. Tagad LNKB un KBKF priekšsēdētājs ir Edgars Streija, kurš skaidro: ”Kritušo saraksts tika veidots pēc ”Daugavas vanagu” 1989. gadā izdotās grāmatas ”Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”. Tad neviens nav zinājis, vai tie cilvēki patiešām ir krituši karā. Ir bijuši tādi gadījumi, kad, aizbraucot uz Lesteni, kāds ieraudzījis savu vārdu. Izrādās, komandieris bija iesniedzis ziņu, ka viņš ir kritis, kaut gan patiesībā viņš bija saņemts gūstā un izdzīvoja. Taču, kad vācām informāciju par kritušajiem, tad arhīvos šādas ziņas neatradām. Neesam pārbaudījuši, ko dzīvi palikušie ir darījuši savā dzīvē pēc tam. To tāpat vairs nav jēgas pārbaudīt. Vai tad mums būtu jāņem nost plāksnes? Akmens nav papīrs, ko viegli noņemt un uzlikt citu vietā. Katrā plāksnē ir iegravēti aptuveni 100 līdz 150 vārdi. Viena vārda dēļ tad būtu vēlreiz jāiegravē visi pārējie. Līdz šim neviens nav sūdzējies, ka viņa vārds ir plāksnē.”

Reklāma
Reklāma