Meklējumi spēlmaņus strauji virsotnē neved. “LA” diskutē teātra balvas žūrija 2
“Spēlmaņu nakts” žūrija nākusi klajā ar nominantiem 18 kategorijās. Kuras izrādes un kādēļ var pretendēt uz balvām “Spēlmaņu naktī”? Kuri individuālie sniegumi – režijā un aktieru spēlē – bijuši visspožākie? Kādas iezīmes aizvadītajā sezonā apstiprina nu jau pēdējo gadu tradicionālās tendences un kādas jaunas šķautnes atklājušās? Diskusijā pie apaļā galda “Kultūrzīmes” aicināja žūrijas pārstāvjus – teātra kritiķus Valdu Čakari, Edīti Tišheizeri, Henrieti Verhoustinsku un žūrijas priekšsēdētāju, teātra kritiķi, laikraksta “Diena” žurnālistu Ati Rozentālu. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.
Ļoti daudz septītnieku
– Sāksim ar aizvadītās sezonas raksturojumu. Kādas iezīmes iekļaujas pēdējo gadu jau tradicionālajās tendencēs un kādas jaunas šķautnes atklājušās?
Henrieta Verhoustinska: – Sezona bagāta kvalitatīviem iestudējumiem, bet mazāk dāsna revolucionāriem mēģinājumiem iziet ārpus gan tradicionālās teātra telpas, gan tematikas. Katrā ziņā provokatīvu mēģinājumu pietrūkst. Tādi aizvadītajā sezonā bijuši vien divi, un abi man personiski liekas ļoti nozīmīgi. Tie ir Kirila Serebreņņikova iestudētā “Tuvā pilsēta” un Elmāra Seņkova režisētā “Trīne” Nacionālajā teātrī. Šie mēģinājumi laikam gan nav bijuši tik pārliecinoši, lai uzvedumi iekļūtu nominantu sarakstā.
Valda Čakare: – Varu piekrist, ka aizvadītā sezona bijusi lēzena, bez straujiem izrāvieniem. Uzmanību piesaistošais ir jaunu teritoriju izpēte, ko es konkrēti redzu, piemēram, Mārča Lāča mēģinājumos apgūt gan šausmu estētiku, gan būvēt filozofisko teātri, gan atgriezties pie absurda, ar kuru tikt galā arī ir ārkārtīgi grūts uzdevums, un ar mainīgiem panākumiem pārsvarā nevalstisko jeb neatkarīgo teātru nišā tas arī tiek darīts. “Dramaturgu cehs” konsekventi papildinās, un tur parādās jauni vārdi.
