Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. oktobris, 2015
Drukāt

Meklēt savās atmiņās

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Skats no iestudējuma "Ja tevis vairs nebūtu" Dailes teātra Mazajā zālē.

Intara Rešetina atgriešanās režijas lauciņā bija viens no šīs teātra sezonas gaidītākajiem notikumiem. Režisora pirmais iestudējums – pēc kinofilmas “Pagājusī nakts” tapusī “Nakts vēl nav galā” – pārsteidza ar dziļiem aktierdarbiem un acīmredzamu vērību pret sīkākajām detaļām (kā intervijā KDi atzīst Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa, “viņš vēl ir tajā režisora attīstības posmā, kad nav mazsvarīgu lietu, vai tā būtu aktrises kurpju krāsa, paklājs vai skaņu celiņš”). Izrāde “Ja tevis vairs nebūtu” apliecina, ka šīs īpašības var piedēvēt ne tikai I. Rešetina ar “Spēlmaņu nakts” balvu novērtētajai debijai, bet nākotnē, cerams, arī režisora rokrakstam kopumā.

Līdzīgi kā pirmajā iestudējumā, arī šoreiz režisors šķietami “izkusis” pārējās radošās komandas darbā, priekšplānā izvirzot nevis ārišķīgus režijas efektus, bet gan pārliecinošu vizualitāti un psiholoģiski nospriegotus aktierdarbus. Scenogrāfa Kristiana Brektes pelēkās krāsās tapsētais spēles laukums ar kostīmu mākslinieces Vitas Radziņas precīzi izvēlētajiem tērpiem rada daudzslāņainu un atmosfērisku darbības telpu, kurā tiek risinātas četru izrādes varoņu attiecības. Izrādes vizuālais noformējums daudz ko pasaka bez vārdiem – grīdu klāj mīksts paklājs, skatuves centrā novietotās sienas faktūrās saskatāmi gan iedobumi, gan izvirzījumi, bet, rūpīgāk ieskatoties, ieraugāmi arī vārdu un teikumu nospiedumi (asociatīvi dziļa cilvēka psihes metafora). Šis tumšais fons precīzi līdzspēlē izrādes aktierdarbiem, kuros ikdienišķas intonācijas mijas ar dziļām, uz robežas starp prātu un neprātu eksistējošām kaislībām.

Franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera darbā jautājums par realitātes un fantāzijas attiecībām risināts kā aizraujošs rēbuss, kura centrā ir stipra, taču vienlaikus jūtīga sieviete, kas pēc vīra nāves cenšas tikt galā ar šķietami sadzīvisku problēmu – uzzināt, vai viņas aizdomas par vīra neuzticību ir patiesas. Luga mērķtiecīgi un nenovēršami šo konfliktu izvērš daudz dziļākās dimensijās, pētot līdz slimīgumam izkāpinātu iedomu ietekmi uz cilvēka psihi, tomēr dramaturgs lugas remarkās skaidri nodala to, kuras ainas ir realitāte, bet kuras tikai radījusi galvenās varones iztēle. I. Rešetina izrādē šāda nošķīruma nav, un arī izrādes fināls ir atvērts, ļaujot skatītājam pašam izvēlēties, kura no versijām – realitāte vai fantāzija – ir patiesāka.

Aktrise Vita Vārpiņa titullomā šo trauslo eksistenci uz robežas starp veselīgu racionālismu un slimīgām iedomām nospēlē absolūti pārliecinošā patiesīgumā – neizskaistinot, taču atsevišķās epizodēs ļaujot skatītājam pietuvoties varones iekšējās pasaules cilvēciskajām pretrunām, kas ir pietiekami atpazīstamas, lai visu izrādes laiku ļautu neatslābstoši just līdzi galvenās varones stāstam. Aktrises tēlojumā vienlīdz pārliecinoša ir gan varones uzmācīgā “meklēšana atmiņās”, cenšoties uzurdīt pagātnes noslēpumus, kuru, iespējams, nemaz nav, gan gluži cilvēcīgā bezpalīdzība pašas radīto dēmonu priekšā.

Sarežģītu uzdevumu režisors devis aktrisei Dārtai Danevičai, kurai jaunās aktrises Loras Dam lomā jānospēlē divas medaļas puses – stāstā būtībā neiesaistīta sieviete, kura pati pret savu gribu tiek ierauta Annas veiktajā laulības dzīves izmeklēšanā, un slavenā rakstnieka mīļākā, kura no viņa sievas (aiz žēluma vai bezkaunības?) slēpj patiesību. Aktrises tēlojumā gan pirmajā, gan otrajā lomas daļā trūkst precizitātes – pirmizrādē kā dominējošo varones stāvokli D. Daneviča spēlēja fizisku nervozumu, aiz kura bija grūti nojaušama varones motivācija.

Kaut arī lugu caurvij šķietami banāli, neskaitāmos sižetos tiražēti pretstati (greizsirdība un uzticība, mīlestība un nicinājums u. tml.), dramaturga talantīgi savērptā intriga tos ļauj piedzīvot it kā no jauna. Izrādē, pateicoties aktieru daudznozīmīgajam tēlojumam, ir interesanti minēt ne tikai sižetiskos pavērsienus, bet arī katra varoņa rakstura šķautnes. Atvērts, piemēram, ir jautājums par to, kas ir Ivara Auziņa (otrā sastāvā – Pētera Gaudiņa) spēlētais Daniels – ģimenes draugs un uzticības persona, “ienaidnieks”, kurš slēpj Annas vīra sānsoļus, vai vīrietis, kurš jau gadiem mīl mirušā drauga sievu. I. Auziņa tēlojumā iespējami ir visi trīs varianti, taču šī neskaidrība nebūt nav traucējoša – aktieris sarežģīto, būtībā tikai rezonējošo, nevis aktīvo lomu piepilda ar pusvārdos un skatienos nolasāmu saturu, kuru katrs skatītājs var interpretēt atbilstoši savai gaumei.

Tikpat intriģējošs tēls ir Annas mirušais vīrs Pjērs – atbilstoši dramaturga iecerei, teju visu izrādes laiku uz skatuves klātesoša figūra, kas lielākoties kā ēna vēro darbību no malas, piedaloties tikai atmiņu ainās. Aktieris Artis Robežnieks klusējošajā lomā nav tikai dekoratīvs fons izrādes pamatdarbībai – viegli ironiskais skatiens un saspringtā ķermeņa valoda liecina par aktīvu līdzdzīvošanu stāstam, bet retrospektīvajās ainās ironiska intonācija mijas ar patiesu maigumu pret sievu.

Režisors Intars Rešetins izrādē ļāvies arī sentimentalitātei – garās atmiņu ainas, kurās Anna guļ Pjēra rokās, un izrādes beigu daļā demonstrētie foto slaidi pārlieku noplacina skatuves darbības spraigo tempu. Līdz aizraujošam psiholoģiskam trillerim pietrūkst tikai nedaudz slīpējuma.

Uzziņa

Florians Zellers “Ja tevis vairs nebūtu”, iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē

Režisors: Intars Rešetins, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Vita Radziņa.

Lomās: Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Ivars Auziņš vai Pēteris Gaudiņš, Dārta Daneviča.

Nākamās izrādes: 10., 17., 21. novembrī.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+